Viņš pastāstīja, ka jūtas gandarīts, jo bibliotēka ir pabeigta. Birkerts norādīja, ka šī ir arī ēka, pie kuras viņš strādājis visilgāk. «Process bija garš, tādējādi sanāca arī ilgāka nodošanās darbam. Pa to laiku esmu novecojis,» izteicās arhitekts.

Birkerts norādīja, ka viņa arhitektūrā vienmēr kaut ko ir iespējams mainīt, nemainot ideju. Tāpēc viņš nepārdzīvo par to, ka projekts šo 20 gadu laikā ir piedzīvojis vairākas nopietnas izmaiņas. Birkerts gan atzīmēja, ka šīs ēkas koncepts nav tik plūstošs kā citām viņa ēkām, tālab labojumus veikt bijis sarežģītāk. Vislielākais no tiem bijis, ēkai pazaudējot vienu trešdaļu garuma. Arhitekts atzina, ka visi labojumi bijuši atrisināmi.

Kā izteicās Birkerts, viņam bibliotēka ir vieta iedvesmai. «Pirms parādījās digitālās tehnoloģijas, bibliotēkā varēja aiziet uzzināt, kas notiek pasaulē,» sacīja arhitekts.

Atbildot uz jautājumu par to, vai viņam rūp, ko saka ēkas kritiķi, Birkerts atteica, ka kritika ir daļa no viņa profesijas. «Katra jauna ēka pievienojas citam kontekstam. Kritika ir vienmēr,» viņš norādīja.

Birkerts pastāstīja, ka pasaulē ir daudz simboliskās arhitektūras, bet viņa paša darbos ir vairāk metaforu. Sākotnēji bibliotēkas veidola pamatā bijusi ideja par stikla kalnu, bet tad tā transformējusies par gaismas pili. Daudzi cilvēki šai idejas attīstībai neizsekoja, tālab nesaprata to.

Viņš atzina, ka ēkas ārējais veidols bibliotēkai paliks nemainīgs, bet iekšpuse būs tā daļa, kurā notiks pārmaiņas, piemēram, informācijas tehnoloģiju maiņa.

Birkertam mājās esot visas «Gaismas pils» skices, un viņš jau pirms desmit gadiem zinājis, kā izskatīsies rezultāts, arhitekts varējis to visu «izstaigāt uz papīra». Birkerts zinot visu, kas bibliotēkā atrodas, un viņam ir tuvas visas vietas ēkā.

Arhitekts atklāja, ka visā bibliotēkas tapšanas posmā bijis pārliecināts, ka tā tiks uzcelta.

«Kādu laiku biju vienīgais, kas zināja, ka ēku uzcels,»

norādīja Birkerts.

Arhitekts pastāstīja, ka Nacionālajā bibliotēkā nonāks viņa arhitektūras bibliotēka, kur ir grāmatas par pasaules arhitektiem, kā arī viņa skices un zīmējumi. Par savu bibliotēku Birkerts pastāstīja, ka no grāmatām viņš gūst iedvesmu. «Nostājoties pie tām, jūtos labi. Tā bibliotēka ir draudzīga,» sacīja arhitekts, runājot par savā bibliotēkā sastopamajām idejām.

Birkerts pastāstīja, ka viņš patlaban «kopj savu pagātni», palīdzot publikācijās un pētījumos par viņa darbiem ar padomu, un tas aizņem daudz laika. Arhitekts piebilda, ka patlaban vēl vēlas pabeigt Latvijas Okupācijas muzeju un nedomā par jaunu objektu radīšanu Latvijā, jo Latvijai pašai ir arhitekti, kuri nav ieinteresēti, ka te ienāk kāds no ārpuses. Kamēr arhitekts ir Rīgā, viņš palīdzēs Okupācijas muzeja celtniecībā, atbildot uz jautājumiem un meklējot risinājumus.