Viņasprāt, fakts, ka Rīga šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, mūsu valstij ir ļoti laba reklāma – Vācijas presē Lauma lasījusi daudz ziņu, ka Rīgā šogad norisinās dažādi lieliski kultūras pasākumi un koncerti: «Tas viss tiek atspoguļots arī ārpus Latvijas, nevis tikai lokāli. Tā ir lieliska iespēja parādīt sevi – mūziķus, māksliniekus un arī pārējo kultūras jomu pārstāvjus, un mums tiešām ir ļoti liela bagātība, ir ko parādīt!».

Lauma Skride akcentē, – viņasprāt, šāds labu mākslinieku «uzlidojums» nav pēkšņs, jo Latvijā allaž bijuši lieliski mūziķi un citu kultūras jomu pārstāvji. «Mums kultūras vērtības vienmēr bijušas ļoti augstas, un daudzi cilvēki jau kopš bērnu dienām gribējuši nodarboties ar mūziku. Latvijā ir izcili skolotāji un izcilas skolas, tādēļ tas droši vien notiek automātiski. Arī fakts, ka mūsu valsts ir tik maza, manuprāt, saliedē cilvēkus, viens otru pazīst, tāpēc ikvienam ir iespēja attīstīt savu talantu,» mūziķe pārliecinoši teic, piebilstot, – piemēram, Vācijā par šādu izglītošanos ir jāmaksā, bet ne visiem vecākiem pietiek līdzekļu atvašu skološanai.

«Mums jau tā mūzika ir asinīs – ar visu kordziedāšanu, jo man šķiet, ka visi latvieši prot dziedāt! Katrs taču prot – labāk vai sliktāk – nodziedāt kādu dziesmu, un tā mūzika ir gan pa kreisi, gan pa labi,» viņa dedzīgi apgalvo.

Kad Lauma beidzamo reizi uzstājusies Latvijas klausītāju klātbūtnē? «Nemaz nav tik sen, kad pēdējoreiz uzstājos Latvijā, – šķiet, tas bija pagājušā gada maijā,» saka pianiste, kad esam apsēdušies parunāties klavieru klasē, kur visu šo nedēļu ritēs arī viņas vadītās meistarklases topošajiem pianistiem, un smej – nemaz tik traki neesot, ka latviešu klausītāji nedzird viņas klavierspēli. «4. jūlijā atskaņošu Mocarta Do minora klavierkoncertu, un orķestris koncerta otrajā daļā spēlēs arī Musorgska «Izstādes gleznas». Šo programmu izvēlējās festivāla organizatori, un man palūdza, vai varu to nospēlēt. Piekritu ar lielāko prieku!» Interesanti, ka ar kamerorķestri «Kremerata Baltica», kura mītnes zeme arī ir Vācija, Laumai līdz šim nav izdevies saspēlēties, tādēļ šis koncerts būšot sava veida debija. «Visi esam profesionāļi, tādēļ domāju, ka viss būs kārtībā,» ir pārliecināta pianiste, atzīstot, – šis Mocarta koncerts, ko spēlēs 4. jūlija koncertā, esot viens no viņas mīļākajiem skaņdarbiem.

«Es vispār labprāt spēlēju Mocartu – man viņš ļoti patīk kā komponists. Turklāt šosezon sanākusi īsta Mocarta sezona – spēlēju to nupat Eiropā, bet rudenī vēl citu Mocarta koncertu atskaņošu Amsterdamas koncertzālēConcertgebouw.»

Pianiste stāsta, ka koncertēt dzimtajās mājās – Latvijā –, no vienas puses, esot ļoti patīkami, jo tad uz koncertiem nākot daudz draugu, kas viņas spēli uzņem ar patiesu prieku un emocijām. «No otras puses, zinot, ka visiem mana uzstāšanās ļoti interesē, es laikam uztraucos vairāk nekā parasti,» mūziķe smejas un piebilst – doma, ka dzimtās sienas palīdz un ka citur pasaulē spēlējošos latviešu mūziķus šeit vērtē bargāk, parasti rodas tikai iedomās. «Pašai vienmēr šķiet, ka vēlos izdarīt labāk, tādēļ, iespējams, uztraukums ir lielāks,» pianiste rezumē un piebilst, – droši vien uz koncertu sanāks visi viņas draugi. «Šogad tā gan nebūs vienīgā uzstāšanās reize – jau oktobrī atgriezīšos, lai piedalītos «Latvijas Koncertu» rīkotajos koncertos kopā ar vijolnieci Vinetu Sareiku Rīgā, Siguldā un Ventspilī.

«Izdomājām, ka mums – divām Berlīnē dzīvojošām latvietēm – būtu jauki uzspēlēt kopā.

Protams, tur dzīvo arī citi latviešu mūziķi – piemēram, kontrabasists Gunārs Upatnieks, kurš spēlē slavenajos «Berlīnes filharmoniķos».» Atgriežoties pie rudens koncertiem, Lauma stāsta, ka kopā ar Vinetu atskaņos viņām īpaši komponētu Rutas Paideres darbu, Šnitkes 1. sonāti un Riharda Štrausa skaņdarbus. «Cilvēki ir pieraduši, ka uzstājamies kopā ar māsu – vijolnieci Baibu Skridi, bet tas vairāk notiek Latvijā. Taču tagad, kad abas dzīvojam ārzemēs, vairs neesam tik tuvas un kopā muzicēt iznāk retāk, tādēļ biežāk spēlējam ar citiem mūziķiem. Protams, mums vienmēr ir prieks uzstāties kopā – tas ir ļoti jauki un jautri, taču ne vienmēr tas izdodas, lai gan – jā, starp māsām mūziķēm mēdz veidoties īpaša ķīmija,» smaida Lauma un uzreiz piebilst, ka tā mēdzot veidoties arī ar citiem mūziķiem.

«Tas laiks, kad pirms gadiem divdesmit visi pazina māsiņas Skrides – Baibu, Lindu un mani –, jau sen ir aiz kalniem. Taču varbūt kādreiz nākotnē visas trīs kopā sarīkosim savu kamermūzikas festivālu, jo tāda doma mums ir, un tā nekur nav zudusi,» tā Lauma Skride.