Arī 2015.gadā Buge šai koncepcijai palicis uzticīgs un nekur tālu no deviņdesmito gadu bītiem nav aizgājis. Koncertā par tiem rūpējās dīdžejs Hoakins Klasēls (Joaquin Claussell), kas pazīstams ar savu savdabīgo perkusiju spēles manieri un to izmantošanu hausmūzikā.
Rīgas koncertā uz skatuves rosījās septiņi mūziķi - bundzinieks, basists, saksofonists, trompetists, dīdžejs, perkusionists un pianists (pats Buge, protams). Jau pašā koncerta sākumā Veseltofts eksperimentē, sapludinot uz flīģeļa spēlētus džeza akordus free jazz manierē ar «iPad» iestrādātu efektu programmu. It kā jau nekas superoriģināls, taču deviņdesmito gadu vidū šādu eksperimentu veikt fiziski nebūtu iespējams. Buge seko līdzi laikam, nav iestrēdzis «nu jazz» zelta laikmetā, vienlaikus nezaudējot paša radīto muzikālo valodu.
Pakāpeniski frīdžeza mutulis apaug ar mazliet konkrētāku ritmu, līdz iestājas taisns, vienlaikus neuzbāzīgs bīts, radot tieši tādu noskaņu, kāda «bija gaisā» gadsimtu mijā, kad mūzikas veikalos dažādas «nu jazz», «electro jazz» «lounge» izlases pazuda no plauktiem kā svaigi cepta, silta maize.
Patīkams pārsteigums koncertā bija turku izcelsmes zviedru saksofonists Ilhans Ersahins (Ilhan Ersahin), kura dobjais tembrs, spēles maniere (nevienas saldas nots) paglāba uzstāšanos no bīta radītajiem «lifta mūzikas» draudiem. Ir taču tik viegli no autentiska džeza novirzīties «relax» un atslodzes «lounge» komforta zonā... Ersahina spēle atgādināja kaut ko no Džona Koltreina 1961. gada ieraksta «Africa/Brass». Pēc koncerta par šādu komplimentu viņš bija īpaši priecīgs un īsā sarunā ar TVNET atzina, ka gan Koltreins, gan īpaši Džo Hendersons (Joe Henderson) ir viņa lielākie elki džeza mūzikā.