Dziedātājs Oskars Deigelis ir atgriezies no sava septiņu dienu ceļojuma pa Turciju, puisis jūtas apmierināts ar ceļojumu un viņā ir iemeties ceļotāja gars, tiek kalti jauni plāni un domātas vietas, kuras apskatīt. Oskars Turcijā nemitinājās kādā no lielajām tūristu pilsētām, bet gan mazā pilsētiņā, kurā tūristi ir retums. Tāpēc viņš izjuta patieso Turcijas «garšu».
Oskars Deigelis devās uz Turciju, jo viņu uzaicināja piedalīties Eiropas projektā, kurš norisinājās Turcijā. Kopā tika pārstāvētas sešas valstis – Turcija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva un Igaunija.
«Šis projekts bija saistīts ar spēlēm. Tad nu mēs, pieauguši cilvēki, spēlējām spēles, ko es savulaik spēlēju bērnībā. Galvenā doma bija nodibināt dažādu valstu sadraudzību un iepazīstināt vienam otru ar savas valsts nacionālajām spēlēm. Protams, tas ir mazliet nosacīti. Jo lielākā daļa spēļu tāpat bija internacionālas. Piemēram, turki uzskata, ka «Aklās vistiņas» ir viņu spēle. Tas bija jautri un bezrūpīgi pavadīts laiks, kad mēs visi varējām sanākt kopā un vienkārši priecāties. Kā bērnībā,» smejas Oskars.
Neskaitot galveno ierašanās iemeslu - spēļu spēlēšanu, Oskaram bija laiks pavērot vietējo kultūru.
Mūziķis dzīvoja vietējā pilsētiņā Surgonā, pašā Turcijas vidienē. Tieši šo dzīvesvietas faktu puisis min kā pašu interesantāko, jo tieši mazās pilsētas parāda patieso valsts iedzīvotāju dzīvesveidu, ne izdaudzinātās tūristu pilsētas.
«Cilvēki uz mums skatījās tā, it kā mēs būtu no Marsa nolaidušies, jo tur cittautieši neieplūst praktiski nekad. Bija interesanti redzēt, ka cilvēki nāca veselām ģimenēm, lai tikai paskatītos uz mums, kamēr iepirkāmies veikalā,» atklāj Oskars.
Runājot par ēdienu, Oskars stāsta, ka viņam vienmēr patīk pagaršot pat to, kas acīm nemaz tik baudāms neizskatās. Turkiem raksturīgas dažādas mērces ar ļoti īpatnēju garšu. Nevarētu teikt, ka mūziķis par tām bija sajūsmā, taču pamēģināt vajadzēja. Oskars atklāti pasaka, ka nežēloja sevi un stūma iekšā visu, ko redzēja. Nevar taču laist garām. Tas viss, protams, beidzās ar pieciem liekiem kilogramiem.
«Interesants likās viņu nacionālais dzēriens airans. Principā mēs latvieši to iesaucām par vecu pienu. Jo garša tik tiešām mazliet to arī atgādināja. Tas esot sakults jogurts ar ūdeni. Ja daudz dzer, var uznākt arī miegainība. Nezinu, vai iespaidojos no viņu sacītā, bet pēc lielas airana glāzes tik tiešām uznāca patīkams nogurums,» stāsta Oskars.
Skaistākā vieta no visām jauniešu ekskursijām bija Kapadokijā. Lielas, lielas klintis, tādā kā sēņu formā. Tur kādā no savām filmām ir filmējies arī Nikolass Keidžs. Ar to vietējie iedzīvotāji ļoti lepojās.
«Turkiem ir ļoti daudz īpatnēju lietu, piemēram, vīriešu tualetēs iebūvētie pisuāri atrodas uz grīdas. Nevarētu teikt, ka tas ir diez cik komfortabli. Vadoties no higiēnas viedokļa, ir ļoti grūti izdarīt vajadzīgās lietas tā, lai kājas netiktu apšļakstītas,» prāto Oskars.
Puisis piemetina, ka retais runā angļu valodā, tāpēc sazināties nācās tikai ar zīmēm. Lielākā daļa cilvēku neprot pat elementāras frāzes, kā, piemēram, «hello», «how are you» vai «where are you from», Oskars nevienam neko nepārmet, viņam tas likās interesanti, jo Turcija tomēr ir Eiropas daļa.
«Atrodoties tur, saproti, ka sadzīve, kultūra un paražas ir pavisam citādākas nekā pie mums. Vēl viena ļoti interesanta lieta bija viņu reliģiozais dzīvesveids. No mošejām skanošās lūgšanas ir dzirdamas visā pilsētā, vairākas reizes dienā. Tāpat sievietes lielākoties pastaigājās, ietinušās «tīteņos». Tā mēs, latviešu grupiņa, šos ietērpus dēvējām. Pirtis un baseini arī tika sadalīti sieviešu un vīriešu nodalījumos. Viens no šā projekta organizatoriem pat tika izslēgts no piedalīšanās turpmākos projektos, jo vienā no vakariem atradās istabiņā kopā ar meitenēm, lietojot alkoholu. Tik stingri, lūk, ir viņu nerakstītie likumi,» pārdomās dalās Oskars.
Puisis atklāj, ka varbūt tas skan amizanti, bet pirms brauciena uz Turciju viņš bija apmeklējis tikai Baltijas valstis. Toties pēc šā ceļojuma ir nolēmis apceļot vēl daudzas citas skaistas pasaules vietas.
«Ir ļoti daudz vietu, kurp vēlētos doties, - Āfrika, Indija, Jaunzēlande, Austrālija. Visām šīm vietām jau televizora ekrānā piemīt neaprakstāms šarms. Viss, ko atliek darīt, ir īstenot šo sapni. Doties turp un redzēt visu savām acīm,» smaida Oskars.