Pītera Šefera drāmas «Equus» (1973) pamatā ir kāda baisa reālās dzīves epizode, kuru viņam izstāstījis draugs. Taču lugā autors rada pats savu versiju, kas varētu būt izraisījis šos notikumus. Varbūt ir nepieciešamas ekstrēmas darbības, lai izrautos no eksistences važām, kas ieliek mutē laužņus? Kāda jēga būt normālam, lai dzīvotu normāli garlaicīgu dzīvi normāli garlaicīgā sabiedrībā?

Jaunajam Alanam Dieva vietā ir Zirgs. Equus. Mīlētāju maigums, kairinoša muskuļu deja, salda sviedru smarža un traukšanās pilnos auļos pusnaktī. Patoloģisks valdzinājums, seksuāla apsēstība, dievišķa pielūgsme un rituāls upuris. Bet dievi ir greizsirdīgi un atriebīgi. Equus Tēva, Equus Dēla un Equus Svētā gara vārdā.

Topošajā izrādē lomas atveidos Lauris Subatnieks (Mārtins Daiserts, psihiatrs), Dainis Grūbe (Alans Strengs), Juris Žagars (Frenks Strengs, viņa tēvs), Indra Briķe (Dora Strenga, viņa māte), Kristīne Nevarauska (Hestere Salomone), Ieva Segliņa (Džila Meisona), Dainis Gaidelis (Harijs Daltons, staļļu īpašnieks), Gints Andžāns (Jauns jātnieks) un Ērika Eglija (Medmāsa).

Kopā ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi jauniestudējumu veido scenogrāfs Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Liene Grava un gaismu mākslinieks Ivars Tilčiks. Lugu no angļu valodas tulkojusi Zane Strika.

Britu dramaturgs Pīters Šefers Dailes teātra skatītājiem jau labi pazīstams kā lugas «Amadejs» autors. Drāma «Equus» saņēmusi Tonija balvu kā gada labākā luga (1975). Alana lomu Vestendas uzvedumā Londonā (2007), kā arī izrādes atjaunojumā Brodvejā (2009) spēlējis Daniels Redklifs.