Savās atmiņās dalījās izdevniecības «Upe tuviem un tāliem» vadītāja, grāmatas «Mans mūžs» autore Iveta Mielava un hokeja komandas «Rīgas Dinamo» ģenerāldirektors Zigmārs Priede.

Apbrīnojamā labestība un dzīvesprieks

«Singa atcerējās visu, kas izdzīvots. Viņas atmiņa tiešām ietilpināja mūsu kultūras un īpaši teātra vēstures smalkākās detaļas, turklāt trāpīgā un jautrā veidā. Reiz nolēmu, ka to vajadzētu pierakstīt, un tā mēs sākām veidot atmiņu stāstu grāmatiņu. Tieši pirms diviem gadiem Singas veselība pēkšņi pasliktinājās, un kādudien viņa noteica: «Viss. Liekam punktu. Pietiks.»»

Grūti teikt, vai Vera juta, ka Dieviņš viņu gatavojas saukt pie sevis, tomēr visi apkārtējie stipri vēlējuši aktrisei piedzīvot grāmatas izdošanu un savu deviņdesmitgadi. «Toreiz lūdzām Dieviņu, lai ļauj Singai piedzīvot gan grāmatas iznākšanu, gan lielo jubileju. Un Dieviņš atļāva! Singa pieredzēja gan grāmatas atvēršanu Arēnā Rīga, gan bezgala sirsnīgās 90. dzimšanas dienas svinības,» stāsta Iveta. Grāmatas autore atceras kādu spilgtu dialogu. «Dodoties uz grāmatas atvēršanas svinībām «Arēnā Rīga», Singa raizējusies: «Vai stāvās trepes nebūs man par grūtu?»

«Mēs jūs uz rokām uznesīsim,» atbildējuši Dinamo puiši,»

atceras Iveta Mielava.

«Nu mūsu mīļais Karlsons ir aizlidojis, paņemot kādu daļu no mūsu bērnības līdzi... Varbūt šodien viņš lidinās virs kādas aizsaules debesu pilsētas jumtiem un noraugās mūsu skumjās? «Mieru, tikai mieru,» viņš tad teiktu, «visi jau nevar būt pasaules labākie Karlsoni. Visi jau nevar dzīvot uz jumtiem!» Un viņam būtu taisnība! Bet mums šodien derētu atcerēties, ko nozīmē trīs zvani:

«Paldies Tev, ka esi mums bijis! Tāds ļoti skaists, pietiekami apaļīgs un drosmīgs!

Tāds, kurš mums devis tik daudz prieka un mīlestības!» Lai Tev viegls un gaišs lidojums, Karlson!» atvadu vārdus saka Iveta Mielava.

Kaislīga hokeja fane ar savu mīlulīti

Tik tiešām Vera Singajevska jutusi līdzi hokejam visu savu dzīvi – spēles vērotas gan Sporta pilī, gan «Daugavas» stadionā zem klajas debess. Arī atmiņu stāstos Vera vairākkārt uzsver, ka

pēc spēles nervi atkal čupā un balss izkliegta, cik vien spēka ir.

«Lai gan veselības stāvoklis viņai bija smags, viņa centās spēlēm sekot līdzi līdz pēdējam. Nesen notikusī pārbaudes spēle ar Krieviju (19.04., - red.), kurā uzvarējām, Veru patiesi sajūsmināja,» atceras Zigmārs Priede. Izrādās, abi arī esot ļoti bieži sazvanījušies ikdienā, jo Verai bijis arī savs mīlulītis – hokejists Aleksandrs Ņiživijs, kura veiksmes un neveiksmes Veru uztraukušas visvairāk.

«Protams, cienījamā māksliniece man ir bijusi mīļa jau kopš bērnu dienām – atceros, kā steidzāmies uz Karlsona izrādēm. Viņa manā sirdī paliks vienmēr kā numur viens aktrise,» atceras Zigmārs Priede.

«Mūsu iepazīšanās bija nejaušība, kas spēja darīt lielas lietas!»

Priede Veru raksturo kā ļoti patiesu cilvēku līdz galam, ko cilvēki viņā arī mīlējuši visvairāk.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Veras Singajevskas ģimenei, tuviniekiem, draugiem un kolēģiem.

Singajevska dzimusi 1923. gadā Ukrainas PSR Kijevas guberņā. Vispopulārākā aktrises loma bija zviedru bērnu grāmatu autores Astrīdas Lindgrēnas radītais tēls Karlsons. Kā liecina internetā pieejamā informācija, Singajevska strādājusi Jelgavas teātrī, Jaunatnes teātrī, kā arī Latvijas Nacionālajā teātrī. 1995. gadā viņai piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.

Atvadīšanās no izcilās latviešu aktrises Veras Āboliņas-Singajevskas notiks piektdien, 2.maijā, no plkst.11.30 līdz 13.30 Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē, informēja Latvijas Teātra darbinieku savienības sabiedrisko attiecību speciāliste Māra Dzene.

Singajevsku apglabās Pirmajos Meža kapos blakus viņas vīram Tālivaldim Āboliņam. Izvadīšana kapsētā notiks plkst.14.30, pastāstīja aktrises dēls Gundars Āboliņš.