Nevienam nav noslēpums, ka tikko nosvinējāt savu 60. dzimšanas dienu. Kā jūtaties, un vai šis skaitlis jums ko nozīmē?

Ja neskatās spogulī un pasē, tad jūtos tieši tāpat kā visu pārējo laiku (smejas). Bet, ja godīgi, tad tie apaļie cipari, protams, ir kaut kāds atskaites punkts. Pirmo reizi nācās «atskaitīties» uz 50 gadu jubileju. Tad arī pirmo reizi mūžā saskāros ar dokumentu vārdā CV. Līdz šim šāda veida papīrs man nekad nav bijis vajadzīgs, jo visur, kur esmu gājis darbā, mani kāds ir uzaicinājis, nevis pats sevi esmu piedāvājis. Kad mani uzaicināja strādāt par konsultantu lielā kompānijā, kas cēla «Arēnu Rīga», nācās pielāgoties iekšējai kārtībai un pirmo reizi mūžā izveidot CV. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju, kas tik viss pa šiem daudzajiem gadiem nav noticis!

Ikdienā strādājat par attīstības konsultantu un pasākumu menedžeri «Arēnā Rīga». Kā tas nākas, ka vienā cilvēkā tik harmoniski sadzīvo radošais un racionālais?

Jā, to es arī nevaru saprast, tā vienkārši ir noticis. Reizēm gan tās divas puslodes konfliktē savā starpā, jo muzicēšana ir tīri emocionāls pasākums, ko ar prātu nevari aptvert vai izskaidrot līdz galam, bet menedžments, protams, ir racionāla lieta. Lai gan arī tur ir savi emocionālie momenti, uz jušanu balstītas lietas, bet, protams, pragmatisma ir vairāk. Spēlēšanā īstais lidojums sākas brīdī, kad aizveras acis, un laiks un telpa pazūd. Tas ir TAS brīdis. Protams, tas nenotiek pārāk bieži. Tā gadās,spēlējot džezu un mūziku ar improvizācijas elementiem. Var teikt, ka Dieviņš tai brīdī caur mani sarunājas ar tiem, kas klausās.

Viena puse tomēr parasti ir izteiktāka…

Jā, jā, tā tas tiešām ir, bet man tas dīvainā kārtā ir balansā. Protams, ir bijuši tādi gadījumi, kad nākas būt pat trim cilvēkiem vienā, piemēram, kad atklāja «Arēnu Rīga». Bija jāsarīko koncerts, taču budžetā tam nebija paredzēti līdzekļi. Un tad sakrita tā, ka Raimondam Paulam bija apaļa jubileja. Tā kā bijām kopā strādājuši, es viņam pametu ideju. No sākuma Pauls bija tāds skeptisks, jo viņam bija savi plāni, bet mēs viņu pierunājām un uztaisījām dziedāšanas svētkus, kuriem lielā mērā biju arī producents. Tā bija mana ideja, es visu to saliku kopā, sadarbojoties ar «Mikrofona ierakstiem», un tai pašā laikā spēlēju arī uz skatuves. Maestro teica (attēlo Paulam raksturīgo runas manieri): «Ja tu gribi, lai es tur spēlēju, tad jums ar «Remix» jāspēlē pavadījums.» Tas bija pagodinoši no vienas puses, bet no otras – man pirmo reizi arēnas vēsturē bija jārīko vienlaikus divi koncerti pēc kārtas ar 10 000 cilvēku lielu publiku, pašam uz skatuves spēlējot visu programmu un pa rāciju visus to procesus vadot. «Uzmanību, uzmanību, visas rācijas tagad klusē, pēc minūtēm trijām mēs dzēšam gaismas nost.» Izslēdzu rāciju, nolieku uz tumbas un sāku spēlēt pirmo gabalu.

Vai šāds dzīvesveids nenogurdina? Kur smeļaties enerģiju?

Cilvēkam jādara tas, kas viņam patīk, tad viņš nenogurst. Es visu mūžu esmu darījis tikai to, kas man patīk. Man nekad nav bijusi spiesta lieta darīt kaut ko tādu, kas riebjas. Tad jau sanāk, ka es vienkārši dzīvoju, plūstu - reizēm rāmi, reizēm straujāk. Mana dzīve vienkārši notiek.

Tiešām nekad nav nācies kaut ko darīt vienkārši tāpēc, ka ir jādara? Pat tad, kad savu karjeru tikai sākāt?

Pirmo reizi, kad vispār strādāju kaut kādu darbu, man bija 14 vai 15 gadi. Tas bija Liepājā, rūpnīcā «Metalurgs». Mamma mani tur pa vasaru iekārtoja uz vienu mēnesi, lai es saprotu, ko nozīmē strādāt. Es strādāju metāla cinkošanas cehā. Tur bija ļoti karsts, un man bija jādala, jāsver un jākārto cinkojamās plātes. Tas bija fiziski grūts darbs. Man vajadzēja no rīta būt astoņos rūpnīcā un sešas stundas pavadīt briesmīgā karstumā, putekļos un baigākajā troksnī. Tad man arī kļuva pilnīgi skaidrs, ka šādu darbu darīt visu mūžu es negribu. Tā bija ļoti laba motivācija spēlēt vēl aktīvāk ģitāru un mācīties.

Vai nekad nav bijusi vēlme doties prom no Latvijas?

Nē, tā īsti nav gan. Es esmu piederīgs šeit. Vienmēr jau šķiet, ka tur, kur tevis nav, tek piena upes debesmannā krastos. Kad tu beidzot ieraugi to īsto pasauli, sāc izvērtēt pavisam citādāk un saproti, ka nav svarīgi, kur tu dzīvo, bet ir svarīgi, ko dari, kā realizē savas idejas, vai tas ir vajadzīgs citiem. Tas ir stāsts par pievienoto vērtību.

Man ir bijis diezgan daudz iespēju aizbraukt un palikt, bet laikam nekad neesmu bijis tik ļoti vīlies, lai pieņemtu šādu lēmumu. Lai gan ar diezgan lielu rezignāciju skatos uz lietām un procesiem, jo pēc savas dziļākās būtības esmu vienmēr orientēts uz visu jauno, gribu attīstīt ko nezināmu, un tādos brīžos daudzas konservatīvas lietas un muļķības, kas attīstībai traucē, mani tracina, ka vienkārši gribas norobežoties no visa. Esmu diezgan introverts cilvēks un citiem par varu ar savām idejām virsū nebāžos. Viens no attīstības konsultanta pamatbaušļiem ir: «Tev ir jāatbild klientam tad, kad viņš jautā, nevis ar padomiem jāuzbāžas.»

Vai vienmēr ir bijusi sajūta, ka tas, ko šeit Latvijā darāt, ir vajadzīgs, un jums to ļauj darīt?

Jā! Ļauj vai neļauj – tas ir cits jautājums. Ne vienmēr, protams, ļauj, jo citi, it sevišķi konkurences apstākļos, grib to pašu, un tad viņi to visādā veidā mēģina tev neļaut. Padomju laikā neļāva ideoloģisku apsvērumu dēļ, jo baidījās no rietumnieciskās ietekmes. Un pareizi darīja – šī ietekme, lielā mērā tieši rokmūzika, palīdzēja sagraut to sistēmu. Bet tas nebija tik vienkārši, kā tagad vēstures grāmatās raksta.

Vai pretestība nekad nav likusi nolaist rokas un padoties?

Nē, man nekad tā nav bijis. Lielākais trieciens man bija finanšu ziņā, kad mēs 1996. gadā rīkojām pirmo starptautiska mēroga rokfestivālu – «Rock Summer». Tur bija visaugstākās klases hedlaineri – ZZ Top, Bjorka, East 17. No vietējiem uz lielās skatuves bija Mielavs. Vienkārši bija ļoti slikts laiks – jūlija vidū divas pirmās festivāla dienas nepārtraukti lija lietus, bet laukā bija pieci, seši grādi. Pietrūka kādu 2000 cilvēku, lai mēs pa nullēm tiktu sveikā cauri. Pirmo reizi mūžā biju parādos. Protams, tas bija trieciens. No tā brīža sāku regulāri pīpēt. Bet dzīves skola maksā naudu. Tagad analizējot, es saprotu, ka kaut kādā mērā arī paši bijām vainīgi – paņēmām pārāk dārgu galveno hedlaineri, proti, ZZ Top. Tā vietā varējām paņemt Gariju Mūru, un mēs būtu plusos, jo tas maksātu divreiz mazāk, bet no mākslinieciskā viedokļa viss būtu tikpat OK.

Ne visiem tādā situācijā pietiktu spēka. Kādas ir tās īpašības, kas nepieciešamas, lai sasniegtu tik daudz kā jūs?

Tā ir spītība un kurzemnieciski liepājnieciska lecība. Mani tik vienkārši nevar regulēt, bet tagad jau visi to zina. Agrāk gan bija visādi. Ir, protams, cilvēki, kas mēģina dominēt, ar autoritārām metodēm kaut ko panākt, bet tas tik vēl vairāk uzkurina asumu. Spītība, neatlaidība un mērķtiecība, jā. Jau bērnībā man sapņu līmenī bija augsti mērķi. Visas tās lietas, kuras esmu darījis un sasniedzis, biju izsapņojis. Protams, padomju laikā tam visam nevarēju noticēt, nebiju tik dumjš, lai nesaprastu, kas notiek, kas ir iespējams un kas nav, bet laiki mainījās un sapņi piepildījās. Visi! Turklāt pat lielākā mērā, nekā es biju cerējis.

Nav palicis nekas, ko vēl gribētos piepildīt?

Patiesībā nē...

Nav dīvaini tagad tā dzīvot bez mērķa priekšā, ja visu mūžu ir sapņots un «mērķots»?

Man taču ir 60 gadu un mazbērni (smejas). Es joprojām daru to, kas man patīk, konsultēju dažādos projektos, plus lasu studentiem lekcijas par mūzikas menedžmentu. Tā laikam ir tāda kā misijas apziņa – palīdzēt citiem cilvēkiem, kas grib kaut ko uzzināt par šovbiznesu. Bet tāda «tālā zvaigzne», uz ko man vajadzētu tagad šausmīgi saspringt un līdz kurai tiekties, – es nezinu, kas tas varētu būt. Dzīve ir vienkārši process, kas lēni plūst kā sinusoīda. Uz to jau arī Austrumu mācības aicina. Nirvāna iestājas brīdī, kad tā sinusoīda izlīdzinās.

Jums tuva Austrumu filozofija?

Jā, es kādreiz diezgan daudz ar to aizrāvos, bet tas jau bija tais laikos. Biju veģetārietis, esmu arī badojies, izlasīju visas samizdata grāmatas, ko nu varēja par attiecīgo tēmu toreiz dabūt, un joprojām turpinu lasīt. Mani vienkārši interesē tāda dzīves uztvere un filozofija, jo uzskatu, ka tā visvairāk atklāj pasaules būtību. Nu, cik nu Dieviņš vispār lēmis cilvēkiem dzīves laikā atklāt.

Austrumu filozofija tomēr ir diezgan askētiska. Kā tas iet kopā ar radošai personai parasti tik tuvo bohēmu?

Askētisms ir vairāk sākuma procesā, lai nomierinātu kaislības. Kaislības var būt dažādas, ne tikai instinktos balstītas. Protams, instinkts vienmēr kompensē to, ko cilvēks nespēj ar savu virsapziņu paveikt. Visticamāk, tas dievišķais nodoms slēpjas nelielajā smadzeņu procentu daļā, kur cilvēks var izšķirties, pieņemt lēmumus, uzlabot savu karmu, ģenētisko kodu un attīstīties. Tāpēc arī eksistē dažādas filozofijas un teorijas, psiholoģija un psihoanalīze, kas palīdz strādāt ar savām kaislībām un mainīties. Mēs nezinām – mainīties uz labu vai uz sliktu –, jo nekas pats par sevi nav ne labs, ne slikts. Viss ir līdzsvarā, jo pasaule ir komplementāra. Šīs likumsakarības lielākoties ir visu lietu, dzīvības un matērijas pamatā.

Tātad mainība ir visu panākumu atslēga?

Jā, mainība. Mēs esam nepārtrauktā procesā, nemitīgā mainībā. Nākam nez no kurienes un ejam nez uz kurieni. Arī pamatprincipi, uz kuriem balstās šī mainība, ir mainīgi. Turklāt vienā laikā dažādās vietās šie pamatprincipi ir ļoti atšķirīgi un pat pretrunīgi. Piemēram, musulmaņiem četras sievas ir normāli, bet kristiešiem četras sievas ir nenormāli. Ej nu tiec gudrs, kuram lielāka taisnība! Tomēr pārsvarā cilvēciskās pamatvērtības visās reliģijās ir visai līdzīgas.

Kas tad mums – latviešiem – traucē gūt panākumus savā dzīvē?

Varbūt pašapziņas un sevis analīzes trūkums. Ļaušanās instinktiem, vājībām, sajūtām u.tml. Cilvēki nemeklē vainu sevī, bet vienmēr kādā citā. Allaž kāds cits ir vainīgs mūsu problēmās – tie tur valdībā, divi parasti runā par trešo, un ne jau to labāko. Everyone, nevis all together, tur ir tā problēma. Protams, tas ir arī zināms attīstības «produkts», proti, šī apziņa, ka katrs no sākuma pats par sevi un tikai pēc tam varbūt kaut ko visi kopā. Taču mūsu rīcībai un sadarbībai vienmēr būtu jābalstās līgumā, jo esam tik atšķirīgi, katrs ar savu pasaules redzējumu. Dievam ir bijis kāds nodoms, kāpēc mēs esam tik daudzi un dažādi. Kopībai būtu jāveido piramīda, kas uz kaut ko tiecas. Piramīda gan vienā brīdī beidzas; gribētos, lai šis tiekšanās process un kopīgā plūsma tomēr būtu bezgalīga.

Teicāt, ka esat introverta būtne. Kas ir tas, kas introvertam cilvēkam tomēr liek iet un iekarot pasauli?

Nu, tas ir kaut kāds dzinulis, to nevar ar prātu izskaidrot. Es vienkārši tāds esmu. Man patīk neapstāties, turpināt, urbt, par katru cenu panākt, meklēt. Ja nevar pa durvīm, tad pa logu. Novērot un loģiski izdomāt, kā panākt to, kas šķiet pareizi.

Jāatzīst, latvietim diezgan netipiski...

Es taču tāpat latvietis vien esmu: «Ko nu es, es jau neko, ko citi domās, ka es te bāžos virsū un mācu dzīvot, ai, labāk nē.» Man ir diezgan sevi jāpārvar un jāpiespiežas, piemēram, lai uzrunātu cilvēkus, lai kaut ko panāktu, lobētu u.c. Tad, kad es «iedegos», tad gan eju kā tanks un varu daudz izdarīt. Bet man ir grūti iesākt, tas nenotiek pats no sevis. Nav tā, ka satieku uz ielas deputātu un priecīgā balsī saku: «Ei, klausies, davai tur to un šito darām tā un tā!» (Smejas.)

Kas ir tas, kas liek «iedegties»?

Lietas, kuras nešķiet taisnīgas. Piemēram, tās pašas autortiesību lietas deviņdesmitajos gados. Autori rada darbus, izpildītāji tos izpilda, visi lieto par baltu velti, bet autori mirst badu. Izpildītāji vēl saņem naudu par spēlēšanu, bet komponists? Totāls pirātisms. Cilvēki to nesaprata un arī tagad vēl nesaprot. Šķiet – nu kā, radio skan, tas taču ir par velti! Bet tas, kas tur dzied, tas, kas to ir sacerējis, ir ieguldījis darbu un savas idejas.

Patīk iestāties par taisnību pasaulē?

Nav jau nekādas «vienīgās taisnības». Savos gados to labi saprotu. Ja nebūtu kļuvis par mākslinieku, laikam būtu mācījies par juristu.

Iesaki savu Latvijas varoni!