Aktrise Madara Botmane atzīst, ka aktiera profesija noņem robežas

FOTO: Nauris Garkaklis

Nacionālā teātra aktrise Madara Botmane teātrī tiek lutināta ar daudzām un dažādām lomām, tomēr aktrise nav droša, ka vēlas visu dzīvi nodoties tikai vienai lietai. Madara dalās pārdomās par aktrises darbu, lomām un to saplūšanu ar reālo dzīvi.

Kā tu izlēmi kļūt par aktrisi?

Neizdomāju, ka būšu aktrise, to, ka vēlos darīt ko radošu, sapratu tieši pirms eksāmeniem, nevēlējos būt kādam kalps. Cilvēki nesaprot, ka aktiera profesija ir liels darbs, tā nav mūžīga ballīte, bet gan nopietns darbs. Bija pat mirklis, kad vēlējos doties armijā, bet tas jau tāds koķets gājiens bērnībā un pusaudžu gados.

Nekad neesi nožēlojusi savu izvēli?

Protams, uznāk šādas domas. Laiku pa laikam iedomājos par to, kam man tas vajadzīgs. Profesija ir tāda, kura it kā paver iespēju runāt ar cilvēkiem, bet izvēle tiek dota tik maza, tik reti sanāk runāt par būtiskām lietām parastā veidā, neapejot līkumus, lai apmierinātu to un to, un tad cauri visiem apkārtceļiem paveras iespēja mazliet pateikt to, ko domāju. Reizi gadā uznāk šādi lūzuma punkti, ir bijuši trīs lieli krahi.

Tev teātrī klājas lieliski, lomu netrūkst, esi novērtēta!

Tur jau tas absurdākais! Man teātris sniedz daudz dāvanu, es tās novērtēju. Brīžiem šķiet, ka siena ir pārāk bieza, lai tiktu cauri. Fakts, ka vēlos darīt ko radošu, vēlos radīt, nenozīmē, ka tā būs, tā nebūs, aktieris attiecīgā sistēmā, attiecīgajā salikumā ir vienkārši izpildītājs, un tā ir tā lieta, kuru es nesaprotu līdz galam. Man patīk profesija pēc būtības, mirkļos, kad to var darīt pēc būtības, viss ir skaisti.

FOTO: Nauris Garkaklis

Kāpēc šādas domas?

Nesaprotu, kurā mirklī - vai mācību procesā, vai teātrī esmu kādu daļu no sevis pazaudējusi, un, kad manas lietas, emocijas nāk atpakaļ, domas un sajūtas, kuras atceros kā bērns, stulbi tās neņemt atpakaļ, jo esmu aktrise.

Nereti aktieri saka, ka pamana, ka kokiem lapas plaukst un pēkšņi jau uzsnidzis sniegs...

Jau no bērnības man eksistē tāds termins kā astotdiena. Protams, ir reizes, kad nav ne pirmdiena, ne svētdiena, kad neizjūti, kāda diena ir pienākusi. Atkarīgs, kā sevi pozicionē, es sev lieku ievērot lietas, jo tik ļoti vajag atsvaru no darba, ka ir jāievēro, citādi ieej lielajā mutulī un neko nesaproti. Pavasari pamanu vienmēr, katru lapiņu, jo es gaidu pavasari.

Vai tev nekad nav bijis mērķis sasaiņot mantas un doties uz Ameriku izmēģināt laimi?

Te jau slēpjas manis uzdotais jautājums pašai sev – vai es vienmēr vēlos būt aktrise? Vai vēlos skraidīt pa neskaitāmajiem «kastingiem», darīt visu, ko man liek, vai tā ir slavas cena? Iespējams, ja to visu darītu, man uzsmaidītu laime un es filmētos «Krēslā», bet es sev atbildēju, ka tomēr nē, tā nav mana cena.

Iespējams, tu vienkārši neesi spontāna un baidies riskēt?

Spontanitāte ir laba lieta, esmu daudzās lietās rīkojusies, spontānas iegribas virzīta. Prāts arī ir tas, kas bieži vien palīdz vai nepalīdz, nav runa par to, ka nevēlos izdarīt muļķības. Uzskatu, ja cilvēkam līdz kaut kam jānonāk, viņš tur vienalga nonāks. Vēlos saprast katru savu soli, zināt, ka vēlme slēpjas manī, nevis ir vienkārši iegriba. Kokam ir daudz zaru, ne tikai divi gali.

Vai esi iemācījusies pēc izrādes iziet no lomām un būt Madara?

Kā nokāp no skatuves, tēlam ir jāpazūd, esmu to mācījusies un vienmēr paturu prātā, ka ir jābūt reālajai blakus eksistencei. Lomas tu runā caur sevi, tas ir tavs ķermenis, kas atrodas uz skatuves, emociju ziņā jāmācās distancēties, ir veselīgi saprast, ka loma ir loma un, kad beidzas izrāde, sākas mana dzīve.

Ko darīt, ja loma sasaucas ar tavu dzīvi un emocijām?

Bieži lietas jaucas un sajaucas. Ir lomas, kuras sasaucas ar kādu situāciju dzīvē, tas, protams, rada grūtības iziet no lomas, bet es mācos, lai varētu vienmēr būt es pati.

Ir bijuši kādi gadījumi, ka loma neapzināti ietekmē tevi?

«Osedžas zemē» tēloju 14-15 gadus vecu meiteni, kura ir veģetāriete. Aizgāju uz kafejnīcu un pieķēru sevi pie domas, ka gaļai jāsaka - nē. Padomāju, pateicu pati sev - Madara, pagaidi! Esmu cilvēks, kurš ēd gaļu, tas nenotiek bieži, bet, kad man gribas gaļu, es to ēdu. Ir būtiski ķert šādas lietas un neļaut tām ieaugt sevī. Nepārtraukti mēģinu saprast, kur ir tā robeža.

Tā jau tāda ikdienišķa lieta, kā ar emocijām, sajūtām?

Pēc izrādēm, kurās dramatiskas lietas jāpārdzīvo, pēc tam sajūta ir, kāda ir. Tas tomēr ir mans ķermenis, kurš to uz skatuves pārdzīvojis, manas acis, manas asaras, mana mute, tas viss atstāj uz ķermeni iespaidu. Emocijas vienmēr mēģinu nolikt malā. Lomas liek pārdomāt savu dzīvi, eksistenci, tāpēc domāju, ka tā ir viena no brīnišķīgākajām un tajā pašā laikā neveselīgākajām profesijām.

Kā tu iejūties lomās? Nereti jātēlo tēli, kuri neatbilst tev ne mazākajā mērā, kur smelies iedvesmu, sapratni par tēlu?

Latvijā ir raksturīgi domāt – es dotajos apstākļos. Uzskatu, ka ne vienmēr tas ir labākais un efektīvākais ceļš. Ir ļoti daudz rakstu, filmu, kurās var atrast līdzības. Izrādē «Dzīvo dzīvi» man ir jāspēlē sieviete, kura sevi pārdod par naudu, bet uz mani vārds nauda nestrādā, es saprotu naudas nozīmi, bet neuzskatu to par iemeslu sevis pārdošanai, lai iegūtu vēl vairāk naudas. Man bija sev jādefinē ko man nozīmē nauda un uz ko emocionāli spēju «atdzīvoties». Ir cilvēki, kuri «atdzīvojas» uz naudu, es uz naudu neatdzīvojos.

Un ko tu atradi?

Skatījos daudz filmu, raidījumu par meitenēm, kuras sevi pārdod, un sapratu, ka ikviens cilvēks, alkst pēc mīlestības. Arī sievietes, kuras dzīvo par naudu un guļ greznās gultās. Viņām sāp sirds, jo pēc pāris gadiem viņas pados tālāk citiem, sievietes cer, ka notiks brīnums, bet brīnums nenotiks, jo sieviete sevi ir tā pozicionējusi.

Vai par sevis pārdošanu uzskati arī sieviešu darbību video čatā?

Redzēju arī tādus raidījumus, kuros parāda sievietes, kuras darbojas video čatā, it kā pie datora tam ir jābūt mazāk sāpīgi, bet personīgi man tas liekas daudz sāpīgāk emocionālā ziņā, nekā būt augstas klases prostitūtai, kuru par tūkstošiem pērk.

FOTO: Nauris Garkaklis

Šādu profesiju pārstāvjus var savā ziņā salīdzināt ar aktieriem, jo šīm meitenēm ar laiku zūd dažādas robežas, arī aktieru darbā tēlojot lomas, tās vairāk izprotot, zūd robežas?

Jā, aktieru profesija noņem robežas. Ir divas puses – no vienas puses, tu jūties brīvs, tev daudzās lietās nav robežu, bet, no otras puses, tu totāli vari apsisties pret sienu, jo tev nav bremžu. Dzīve ir dzīve galu galā! Lai dabūtu dzīves vieglumu, ir forši reizēm peldēt pa straumi, vienu brīdi saproti, ka nezini, kur upe tevi var aiznest, man ir būtiski plūst pa straumi, bet laiku pa laikam paņemt airi rokās un novirzīt laivu uz krastu vai tieši otrādi - iekšā atvarā. Ideālā variantā cilvēks dzīvo pasaulē, kurā debesis ir zilas un zālīte zaļa, bet diemžēl pasaule nav ideāla un krāsas nav tikai divas. Lai cilvēks nonāktu pie sevis, ir jāpamētājas šur un tur un vēl citur.

Kādas ir tavas attiecības ar māksliniekiem raksturīgo bohēmu?

Nemelošu. Ir bijuši visādi periodi, bet nav tā, ka nonstopā dzīvoju bohēmā, man nav problēmu ar alkoholu. Viss ir atkarīgs no perioda, kurā dzīvoju, kas ar mani notiek, ar manu esību, sirds stāvokli, apstākļiem, kuros esmu. Bohēmā dzīvo ne tikai mākslinieki, gan jau arī grāmatvežiem ir sava veida bohēma, viņi arī satiekas kādā klubiņā un runā par skaitļiem pie dzēriena glāzes. Ne vienmēr vajag alkoholu, lai būtu radošais lidojums sarunās.

Ko Madarai patīk darīt brīvajā laikā?

Madarai patīk aizbraukt no valsts uz kādu saules pilnu vietu un peldēties, ja man vajag atpūtu, relaksāciju un piedabūt sevi pie «dzīvības», eju uz baseiniem vai SPA. Vasarās patīk aizbraukt uz lauku māju un lasīt grāmatas, man mājās grāmatas ir sakārtotas vairākos plauktos, vienā stāv izlasītās, otrajā neiesāktās, bet trešajā iesāktās. Tāda ir Madara!

Uz augšu