Eirovīzijas nacionālās atlases vadītāja, aktrise Madara Botmane, pēc Eirovīzijas nacionālās atlases noslēguma uz īsu mirkli iegāja banketa zālē, bet bija tik ļoti pārgurusi, ka nevēlējās atrasties burzmā.
Eirovīzijas vadītāja banketa laikā vienatnē spēlē klavieres (44)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Madara Botmane Eirovīzijas nacionālās atlases banketā parādījās uz mazu mirkli, lai ar visiem sasveicinātos, pārmītu pāris vārdus, un lielā noguruma dēļ aktrise devās uz zāli, kur tika novākta skatuve.
«Vienkārši sēdēju skatītāju pusē un skatījos, tad, kad biju jau daļu gaisa izpūtusi, ejot ārā no zāles, ieraudzīju klavieres,» stāsta Madara.
Madarai vienmēr ir patikusi klaviermūzika, bet viņu pašu piespiest spēlēt un mācīties mūzikas skolā īsti nevarēja, jo viņa vienkārši negāja.
«Nevaru teikt, ka spēlēju klavieres, kad dzīvoju Kandavā, klavieres katru dienu bija mājās, bet es tām neķēros klāt; ja to darīju, tas bija ļoti reti. Mūzikas skolā sāku mācīties sešu vai septiņu gadu vecumā, bet man ārkārtīgi nepatika, bija šausmīgi garlaicīgi. Ja skaitām no šā brīža, tad sanāk, ka klavieres spēlēju divdesmit gadus, bet reāli vēlme pēc klavierēm man atgriezās praktiski tad, kad to katru dienu blakus vairs nebija - kad sāku mācīties Rīgā, pirms sešiem vai septiņiem gadiem,» atceras Madara.
Madarai klausītāji nav būtiski, jo viņa uzskata, ka nespēlē tik labi, lai to kādam vēl apzināti rādītu.
«Vienkārši «Jūras vārtos» klavieres ir koridora centrā, ja būtu kādas citas nomaļākā vietā, es noteikti spēlētu tās. Klavieru skaņa mani nomierina, atceros, ka mamma bērnībā brīžos, kad slimoju, man spēlēja Ričarda Klaidermana mūziku. Uzreiz jutos labāk, jo mani nomierina klavieru skaņa un caur šo skaņu es atgūstu spēkus, tāpēc man to patīk darīt vienatnē, es izspēlējos, un tad man ir spēks atgriezties sabiedrībā,» atklāj Madara.
Runājot par komponēšanu, Madara saka - lai to darītu ir vajadzīgs laiks, nav tā, ka viņa to nav darījusi, šis tas ir sakomponēts, bet tas noteikti paliks tikai viņas pašas ausīm dzirdams.
«Nebija spēka burzmai, bet tā visā visumā es esmu ballīšu cilvēks, neesmu mājās sēdētāja, man ir mīļākā kafejnīca, kur bieži vien pēc izrādēm iegriežos vai vienkārši, ja ir brīvs; Eirovīzijas vakarā biju nogurusi un prāts nenesās uz ballītēm un cilvēku burzmu,» smaidot nosaka Madara.