«Vairāku gadu desmitu garumā Naumanis ar lielu misijas apziņu veidoja Latvijas kritisko domu. Viņa raksti deva kontekstu: kultūrvēstures, 21. gadsimta pasaules mākslas, dzīves. Viņš varēja būt spriedumos ass un nežēlīgs, bet Naumani nekas tā neiepriecināja kā laba izrāde, filma, grāmata, izstāde. Mums šķita, ka Naumanis priecātos, ja viņa piemiņa tiktu jēdzīgi likta lietā, atbalstot un veicinot to, kas viņam tā rūpēja - kritiskās domas kvalitāti. Tāpēc nolēmām iedibināt Naumaņa vārdā nosaukto balvu mākslu kritikā,» saka Sarmīte Ēlerte, biedrības valdes priekšsēdētāja.

Biedrības mērķi ir Naumaņa literārā un audiovizuālā mantojuma izpēte un popularizēšana, Naumaņa vārdā nosauktās balvas literatūras un mākslu teorijas un kritikas jomā izveide un administrēšana, atbalsts kritikai, it īpaši jaunajiem kritiķiem, kā arī kritiskās domāšanas veicināšana un izglītojošu pasākumu rīkošana.

Biedrības dibinātāji ir vēsturnieks Andris Aukmanis, rakstnieks Pauls Bankovskis, mākslinieks Andris Breže, sabiedriskā darbiniece Sarmīte Ēlerte, režisors Alvis Hermanis, aktieris Ģirts Krūmiņš, Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa, publiciste Ieva Lešinska, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina, māksliniece Sarmīte Māliņa, rakstniece Andra Neiburga, grāmatizdevējs un Latvijas Literatūras centra direktors Jānis Oga, Normunda Naumaņa mamma Regīna Plaude, Latvijas Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma, Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, izdevniecības «Neputns» galvenā redaktore Laima Slava, Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze un mūziķis Jānis Šipkevics.

«Pēc Normunda [Naumaņa] aiziešanas mēs, Normunda [Naumaņa] draugi, sajutām tukšumu. Tas bija gan personisks, gan kulturāls - pēkšņi vairs katru nedēļu «Dienā» nebija lasāmi filmu apskati un teātra izrāžu recenzijas, sociālajos tīklos neparādījās Normunda [Naumaņa] komentāri un piepeši vakaros pēc izrādes vai koncerta nebija, kam piezvanīt, ilgi strīdēties un atklāt, ka tu un Normunds [Naumanis], šķiet, esat dzirdējuši vai redzējuši katrs kaut ko pilnīgi citu. Kritiskā domāšana viņam bija kā nepieciešamība, kā azartspēle, un Normunds [Naumanis] bija īsts apvainošanās meistars nevis brīžos, kad viedokļi nesaskan, bet tad, kad viedokļa nav,» izsakās Neiburga.