Nacionālā teātra aktrise, daudzu kinofilmu galveno lomu atveidotāja Zane Jančevska apzinās Ziemassvētku patieso nozīmi un mēģina vienmēr svinēt šos svētkus, neaizmirstot ielaist Dievu istabā, lai tam nav jāstāv ārā sētas vidū sasalušu kažociņu.
Jančevska dalās pārdomās par Ziemassvētkiem un cienā ar pīrāgiem
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dzīves stila portāls «Sejas.lv» pirmssvētku laikā devās ciemos pie Zanes Jančevskas, kura mūs lieliski uzņēma savā pirtiņā, tā ir vieta, kura aktrisei ir ļoti nozīmīga, kā gan citādi, tur tiek kaltētas viņas savāktās tējas, turklāt pirtiņā ir laba aura. Aktrise bija izcepusi pīrādziņus, sadedza sveces un radīja īstu Ziemassvētku noskaņu.
Vai ir kāds īpašs Ziemassvētku ēdiens?
Ar Ziemassvētkiem un bērnību man asociējas īpašs kurzemnieku ēdiens – svīdenes. Omīte to vienmēr bērnībā gatavoja, man tas negaršoja, tagad ir iegaršojies. Ar svīdenēm ir tāpat kā ar nēģiem, nezinu nevienu bērnu, kuram tas garšotu.
Kā īsti gatavo svīdenes?
Ir vajadzīgs kūpināts cūkas šņukurs un ausis, ja to nevar iegādāties, derēs jebkurš cits žāvējums. Labu laiku pirms svētkiem tiek izcepti tādi kā plācenīši, cieši saspiesti, veidoti no rauga mīklas. Plācenīšiem jābūt pusplaukstas lielumā. Tos izcep cepeškrāsnī, sabaksta ar dakšiņu, lai tie neuzpūšas, tādus cietus un kraukšķīgus var ielikt aizvākotā burkā un turēt kaut pusgadu. Nākamais solis ir žāvējuma vārīšana, tajā iemet šos plācenīšus. Tie vārās un neizšķīst, bet piesūcas ar žāvējuma garšu. Vēlāk galdā liek cūkas šņukuru un ausis, bet apkārt apliek šos plācenīšus. Svīdenes izskatās kā tādas nosvīdušas pankūciņas.
Šo kurzemnieku Ziemassvētku ēdienu jūs gatavojat katrus Ziemassvētkus?
Netaisu katru gadu. Parasti teātrī ir Ziemassvētku koncerti un tas neatstāj daudz laika mājas darbiem. Pirms pāris dienām ar kolēģēm runājām par svētku laiku; viena, kura nepiedalās koncertos, stāstīja, ka mājās vāra un šmorē, cep un rīvē, berž un spodrina. Mēs pārējās, kuras piedalās koncertos, saskatījāmies un sapratām, ka no tā visa mums nekam neatliks laika. Tāda ir darba specifika.
Tātad galdā viss tiks celts veikalā pirkts?
Manuprāt, būtiski, lai kaut kas viens būtu pašu gatavots, lai mājās būtu Ziemassvētku smarža. Tās ir vai nu piparkūkas, speķa pīrādziņi, plātsmaize, nav īsti nozīmes, kas, galvenais - Ziemassvētkos mājai ir jāsmaržo pēc Ziemassvētkiem. Vienalga, cik noslogots esi, nevar visu nopirkt veikalā.
Kas būs tā viena lieta, kura šogad jūsu mājā radīs svētku smaržu?
Droši vien cepetis ar štovētajiem kāpostiem un, protams, arī pīrādziņi smaržos.
Ar ko jums asociējas Ziemassvētki?
Ziemassvētki man asociējas ar diviem īpašiem stāstiem.
Pirmais ir stāsts par kādu puisīti, kuram 24.decembrī ir dzimšanas diena. Puisītis uz svētkiem uzaicināja draugus, visiem gāja jautri, bija labi, bet aptrūkās kokakolas. Kāds no viesiem teica, lai jubilārs, kā jau mājas saimnieks, aizskrien un atnes vēl dzērienu.
Jubilārs atskrien atpakaļ, bet ir aizcirtušās durvis. Viņš klauvē, klauvē pie durvīm, bet neviens nedzird, jo iekšā visiem ir ļoti, ļoti jautri. Puisītis dauza, dauza, lūdz, lai laiž iekšā, bet neviens viņu nedzird. Puisītis apsēžas uz kāpnēm un sāk raudāt, garām iet jauns, glīts vīrietis un prasa - kāpēc tu raudi? Puisītis pasaka, ka viņam šodien ir dzimšanas diena un viņš aizskrējis uz veikalu pēc dzēriena, bet nu ciemiņi viņu nelaiž iekšā, lai gan ir viņa dzimšanas diena. Vīrietis pasmaida, noglāsta puisēna galvu un saka, lai nebēdājas: «Šodien visa pasaule kaut ko svin, bet ne tuvu visi zina, ka viņi svin manu dzimšanas dienu.»
Vīrietis piecēlās un gāja prom, puisēns vēl paspēja uzdot pēdējo jautājumu – kas tu tāds esi, ja jau visa pasaule kaut ko svin, bet nezina, ka tavu dzimšanas dienu? Vīrietis atbildēja, ka viņš ir Kristus.
Otrais stāsts ietilpst četrrindē. Tā ir latviešu tautasdziesma, kura parāda svētku patieso nozīmi.
Plēsiet skalus, kuriet guni,
Laidiet Dievu istabā.
Dieviņš stāv sētsvidū
Sasalušu kažociņu
Vienalga, kas stāv uz galda, vairāk ēdiena vai mazāk, nedrīkst aizmirst, kas ir Ziemassvētki, kas ir šis gaidīšanas laiks.
Vai jums mājās vienmēr ir Ziemassvētku eglīte?
Man ne tikai ir svētku eglīte, bet es pati braucu uz laukiem tai pakaļ. Neņemu skaistākās eglītes, bet kādu no tām, kuras ir jāparetina. To tad arī atvedu sev un vēl kādu eglīti, kādam no draugiem, lai ir pie viena brauciena. Eglītes varbūt nav pašas kuplākās, skaistākās, bet tās ir manējās. Redzot, kā aug eglītes, man neceļas roka zāģēt to skaistāko, labāk mazliet pieticīgāka un plikāka. Man patīk process, tāpēc pati braucu un zāģēju, šo prieku esmu atņēmusi saviem ģimenes vīriešiem.
Eglītē vienmēr deg svecītes, no kurienes mīts par tumšiem Ziemassvētkiem?
Kādreiz manā bērnībā Ziemassvētkus svinējām aiz aizvilktiem aizkariem. Eglīte tika ielikta kaktā, tika dedzinātas tikai dažas svecītes. Omīte katru Ziemassvētku vakaru gāja uz baznīcu, baznīca vienmēr bija pārpildīta, neskatoties uz to, ka bija padomju gadi. Tā sajūta un gājiens uz baznīcu svētkos jau no bērnības ir kā norma.
Dāvanas veidojat pati vai pērkat veikalā?
Pērku veikalā. Vienmēr uzvar tie, kuriem dāvanas izvēlos krietni vien agrāk. Ja agrāk likās, ka šī būtu skaista dāvana, bet izlemju nopirkt vēlāk, nenopērku, vienmēr ir jāpērk uzreiz. Es mēdzu noslēpt dāvanas no mājiniekiem, lai neviens neatrod, un šis ir tāds gads, kad esmu noslēpusi un nu pati nevaru atrast. Par laimi, noslēpti ir sīkumi, piedevas dāvanām. Tiem cilvēkiem būs jāpagaida, kamēr nieciņi vēlāk atradīsies. Man tā gadās: ja savos smadzeņu failos neielieku informāciju, ka šī ir tā vieta, kur slēpju, tad dāvanas var pazust uz kādu laiku.
Esat izklaidīgs cilvēks?
Jā, dažreiz esmu izklaidīga, mirkļos, kad ir daudz darba. Draudzene mācīja, ka mirklī, kad lieku kaut kur atslēgas vai naudas maku, ir jābūt šeit un tagad. To visu var labot, viss slēpjas sevis organizēšanā.
Veikalos svētku laikā vienmēr ir daudz cilvēku, liela burzma...
Decembrī, tumšajā laikā bieži vien notiek dažādas ķibeles, aizķeršanās, ne pārāk labas lietas, tas, manuprāt, ir tas, ka no augšas mums saka, lai apstājamies un padomājam. Atceros, pirms sešiem gadiem bija pirmssvētku laiks, kad ieskrēju veikalā nopirkt dāvanu, nebija daudz laika, bet man viss bija izrēķināts tā, lai paspētu. Priekšā viena sieviete runājās ar pārdevēju, iedeva naudu, atkal parunājās, izteica vēlējumus un lēnā garā aizgāja. Pirms manis stāvēja vēl viena sieviete, es nervozēju, nervozēju, situ kāju pret zemi. Sieviete pagriezās un teica, ka viņa jūt, ka es ļoti steidzos, lai eju pirms viņas. Tajā mirklī man bija kauns, jo sapratu, ka tieši Ziemassvētku laikā visiem ir ierobežots laiks. Pateicu paldies un nopirku dāvanu. Atceros joprojām šo brīdi, piecas minūtes tāpat nebūtu mainījušas neko manā dzīvē.
Ar ko jums asociējas Ziemassvētki?
Ar smaidīgām sejām iekšā mājās aiz loga, ja skatās no ārpuses, ar plātsmaizi, kuru vienmēr cepa mana vecmāmiņa un nu to cep mana mamma, tā ir biezpienmaize ar kanēli un rozīnēm, un ar dziesmu «Klusa nakts, svēta nakts».