Māra Holšteina-Upmane: «Bohēma ir lieliska, ja ir par tēmu»

FOTO: Nauris Garkaklis

Grupa «Astro`n`out» 8. novembra vakarā svinēs savas pastāvēšanas desmitgadi, rīkojot koncertu netradicionālā vidē – lielveikala pazemes autostāvvietā. Māra Upmane-Holšteina dalās pārdomās par grupas pastāvēšanas desmitgadi, atvadām no ģitāras un mūziķu bohēmu.

Kā ir mainījusies grupa «Astro`n`out» pastāvēšanas desmit gadu laikā?

Kad sākām darboties, bijām mazi, zaļi gurķi. Mums piemita daudz enerģijas, entuziasma un «dukas». Likās, tagad mēs visiem parādīsim, kas ir laba mūzika, ka mūsu muzikālā gaume ir zelta vērtē. Ar tādām sajūtām sākām darboties un tad izaugām.

Izaugot kas mainījās?

Sākām spēlēt profesionāli, tas nāca lēnām, bet šāds augšanas process ir vajadzīgs, jo tas palīdz tikt galā ar kriticisma daļu, kura ienāk vēlāk, kad saproti patieso darbu nozīmi, kas tevi veido par īstu mūziķi. Nereti aizdomājos par to, kā mēs pirmsākumos varējām kāpt uz skatuves, bet paldies Dievam, ka toreiz kāpām un bijām gana naivi, lai to darītu. Ja nebūtu to darījuši, domāju, ka pēc desmit gadiem mums būtu tikai kāds no pirmajiem koncertiem. Tas būtu bēdīgi, jo nevari iemācīties būt uz skatuves, to nedarot.

FOTO: Nauris Garkaklis

Jo neprofesionālāki mūziķi, jo vairāk kritikas..

Protams, sākot darboties uz lielās skatuves kā amatierim, tiek saņemta lielāka kritikas deva un arī mūziķi to uztver personīgāk. Kritika ir adekvāta, ja to proti pieņemt, tas norūda, tu saproti, kur sevi jāpilnveido, kas jāmaina, bet visiem neizpatiksi, jo esi mūziķis ar savu gaumi un, kā mēs zinām, par gaumi nestrīdas, par to kaujas. Attiecīgi grupā «kaujamies» par gaumi, tad kur nu vēl ar klausītājiem, kuru ir daudz, daudz reižu vairāk.

FOTO: Nauris Garkaklis

Kā izpaužas «kaušanās» ar klausītāju?

Jūtu, ka ir tādi klausītāji, kuri sākumā bija ar mums kopā, bet tagad ir mazliet uzmetuši lūpu, jo uzskata, ka esam nodevuši īstās astro roka vērtības, jo mūzikā parādās vairāk elektronikas. Kā jau jebkuras muzikālas izmaiņas, tas rada arī jaunus mūzikas cienītājus, kam tieši patīk šī elektronikas piedeva. Sēdēt uz vietas nav jēgas, ir jāattīstās un jāizvirza jauni izaicinājumi.

FOTO: Nauris Garkaklis

Jūs kā grupa minimāli runājat par lietām, kuras ir ārpus mūzikas lauciņa.

Mēs vienmēr esam mēģinājuši runāt tikai par mūziku. Ir visādi izņēmumi, kurus mēģinām atstāt par izņēmumiem. Ja mēs tā nedarītu, zustu pamats, jo tu esi vai nu mūziķis, vai sabiedrības personība, manuprāt, ir būtiski nosargāt to atšķirību.

Apvienot abas lietas nevar?

Ja normāli virzies pa karjeras kāpnēm, kļūsti pazīstamāks un, protams, tas nozīmē, ka kļūsti par daļu no cilvēkiem, kuri ir populāri sabiedrībā. Tomēr joprojām vēlos, lai mani pirmām kārtām uztver kā mūziķi, lai neaizmirst, ka esmu dziedātāja, nevēlos nevienam asociēties ar to, ka man ir foršs sunītis.

FOTO: Nauris Garkaklis

Vai ir piepildījušies sapņi, kurus izvirzīji, sākot darboties mūzikā?

Pirmais sapnis bija spēlēt klubā «Depo», tas piepildījās, tālāk sekoja sapnis par albuma izdošanu, tas arī piepildījās, sekoja vēlme dzirdēt dziesmu pa radio, arī tas piepildījās. Kad dzirdēju dziesmu pa radio, pirmo reizi atrados «Statoil» veikalā un nekautrējos dziedāt līdzi, lai ikviens saprot, ka tā ir mana dziesma. Atskatoties uz tā brīža prieku, nevaru nesmaidīt, tā bija svētlaime.

Kā atšķiras sapņi no realitātes?

Sapņi par profesiju uzliek rozā brilles. Tāpēc, sakaroties ar pirmajām «garozām», ir šoks, bet, ja tiec galā ar problēmām, iestājas dubultā «duka».

FOTO: Nauris Garkaklis

No malas visas radošās profesijas liekas tāds nieks vien.

Par to es bieži esmu apvainojusies. Nereti kāds saka - atšķirībā no tevis kādam ir arī jāstrādā. Mūzika prasa daudz darba. Nav tik vienkārši nonākt tādā attīstības posmā, kad tu vadi savu balsi, nevis balss vada tevi. Protams, ir vieglāk darīt darbu, kas sagādā prieku, entuziasms palīdz pārkāpt pāri visām «garozām» un atrisināt problēmas.

Tu nebēdz no problēmām?

Ja uzliec uz svaru kausiem risināt strīdu un neturpināt mūzikas gaitas vai noskaidrot nepatīkamu situāciju un nostādīt mūziku kā prioritāti, mūzika uzvar, jo tā jau ir kļuvusi par manu otro es.

Tev arī ir paveicies, ka vīrs, dziedātājs Goran Gora nodarbojas ar to pašu!

Man ir paveicies, ka vīrs dara to pašu, ko es. Varu viņam uz pleca smelties atbalstu, un viņš uz manējā iegūst to pašu. Mirkļos, kad zūd «duka», skatāmies, ko otrs dara; ja otram izdodas, tu saņemies, jo iestājas spīts. Ir labi būt mūziķu sabiedrībā, jo mirkļos, kad jūti, ka padodies, ja esi viens, ir vieglāk tam ļauties, mūziķi neļauj to darīt. Vienalga sāpīgi ir apzināties, ka albums, pie kura strādāji divus ar pusi gadus, jau pēc trīs mēnešiem veikalu plauktos ir vecs produkts.

Tu esi mūzikā iekšā ar visu sirdi un dvēseli, kā sadzīvo ar mūziķu bohēmisko dzīvesveidu?

Bohēma ir dažāda, ir tāda, kad pēc koncerta pasēdi, mazliet lieto alkoholu, sagaidi rītu, kaislīgi runājot par to, ko dari, tas ir vajadzīgs. Nereti braucot mājās, pēc koncertiem, visu ceļu varam runāt par to, kas notika koncertā, jā, busiņā tiek lietots alkohols, bet tēmas, kuras pārrunājam, ir tās, kas sirdij liek pukstēt straujāk. Bohēma ir lieliska, ja ir par tēmu. Man patīk vakari, kad pasēžam un sarunas virmo ap mūziku; stundām varam diskutēt par to, kas mūs interesē. Tās ir ballītes, kad viss ir par un ap mūsu kaislību.

FOTO: Nauris Garkaklis

Māra vairs neslēpjas aiz ģitāras!

Obligātā vēlme apliecināt sevi kā ģitāras spēlētāju ir pārgājusi. Bija laiks, kad ģitāra palīdzēja paslēpties, bija pie kā pieturēties. Reizēm jūtos labāk bez ģitāras un ģitāru uztveru kā apgrūtinājumu. Tas ir reizēs, kad vēlos visu uzmanību veltīt dziedāšanai. Man patīk spēlēt ģitāru, bet saprotu, ka ne vienmēr tas ir jādara.

Uz augšu