Šis ir jūsu otrais koncerts Latvijā. Kādas ir jūsu atmiņas par «Positivus», kurā uzstājāties pirms diviem gadiem?

Teo: Tas bija izcili – patiešām ir lielisks festivāls. Žēl, ka bija jāpaiet tik ilgam laikam, lai mēs atbrauktu šeit un sarīkotu pienācīgu koncertu. Tāpēc ir labi, ka mūsu pašu pirmais koncerts ir šāds un tik liels. Iepriekšējo reizi publika bija ļoti atsaucīga.

Starp uzstāšanos Rīgā un koncertu Viļņā jums būs viena brīva diena. Vai jau zināt, kā to izmantosiet?

Teo: Šī būs mūsu pirmā reize Viļņā, līdz šim esam pabijuši tikai Kauņā. Mēs droši vien pastaigāsim apkārt un apskatīsim apkārtni. Vispār ir labi paņemt kādu brīvdienu. Mēs nospēlējām Somijā, Igaunijā un šovakar šeit – sanāk trīs koncerti pēc kārtas. Tāpēc būs jauki arī mazliet atpūsties.

Runājot par jūsu mājām, Mančestru, pirmās muzikālās asociācijas parasti ir ļoti atšķirīgas no žanra, kādā muzicē «Hurts», – biežāk prātā nāk «madčesteras» indie deju mūzika, «Oasis» u.tml. Kā, uzaugot šajā pilsētā, atradāt savu skanējumu?

Adams: Mēs vienmēr vairāk esam dzīvojuši paši savā pasaulē. Mančestra, protams, ir bijis liels iedvesmojošs instruments – tevis minētās kustības ir iedvesmojušas daudzus pievērsties mūzikai. Runājot par mūsu šā brīža mūziku, tā lielākoties radusies no tā, ka esam pavadījuši daudz laika kopā vienā istabā un eventuāli atraduši to unikālo skanējumu. Tomēr nenoliedzami vietējās grupas ir atstājušas ietekmi arī uz mums. «Oasis» ambīcijas, «The Smiths» melanholija, «Joy Division» tumšums – tas viss mums ir ļoti svarīgs.

Vai pirms Hurts esat darbojušies citās grupās?

Teo: Jā, mēs esam radījuši mūziku apmēram deviņus gadus un esam bijuši arī citās grupās. Mēs vienkārši mēģinājām rakstīt dziesmas un uzstāties. Mančestra tam ir ļoti piemērota vieta, jo ir daudz koncertvietu, studentu un gados jaunu cilvēku. Dzīve ir ļoti aizraujoša, jo tur ir laba, ja to tā var saukt, scēna.

Kas ir jūsu favorīti no Mančestras jaunās mūzikas?

Teo: Īsti nezinu, jo esam bijuši prom visai ilgu laiku. Ir puisis ar skatuves vārdu Young War, viņš ir ļoti labs. Tā ir soulmūzika.

Runājot par «Hurts» muzikālajām ietekmēm – jūsuprāt, kāpēc mūsdienu grupas turpina atgriezties pie astoņdesmitajiem?

Adams: Viena no lietām ir tā, ka šī gadu desmita laikā mūzika piedzīvoja dramatiskas izmaiņas – kā izklausījās dziesmas, kā mainījās popmūzika un tehnoloģiju ienākšana. Astoņdesmito sākumā ierakstu tehnika vēl bija diezgan primitīva, beigās tā bija pavisam citādāka. Šis sava veida ceļojums mainīja daudzas grupas un iedvesmoja cilvēkus. Prinss, Maikls Džeksons, «Depeche Mode», «Tears For Fears» - visi viņi ir liels iedvesmas avots.

Teo: Tas bija ļoti ambiciozs laiks mūzikai, ar skatu uz priekšu – piemēram, albumi, kurus [Deivids] Bovijs ierakstīja astoņdesmitajos. Popmūziķiem bija ļauts uzņemties risku, kas šo dekādi padara unikālu.

Viena no «Hurts» firmas zīmēm ir arī ģērbšanās stils. Tā kā bijāt «Positivus» festivālā pirms diviem gadiem – kādi ir jūsu novērojumi par modi Latvijā?

Teo: Festivāli ir mazliet dīvaina vieta, kur to skatīties, jo tur cilvēkiem patīk būt arī bez krekla, notraipītiem ar krāsu vai kaut ko tādu. Mēs neesam apskatījuši neko daudz no Latvijas, bet...

Adams: To mēs noskaidrosim šovakar. Pēc koncerta iziesim ielās, gan jau visu ko redzēsim.

Teo: Jāteic gan, ka

latviešu, lietuviešu un igauņu meitenes ir ļoti skaistas. Es teiktu, ka vienas no skaistākajām visā Eiropā, kas nozīmē, ka viņas var lielā mērā ģērbt, ko vien vēlas

(smejas).

Adams: Vai arī neko (smejas).

Vai pašiem jums modē ir kādi elki?

Teo: Cilvēki kā Helmuts Ņūtons (pazīstams vācu-austrāliešu modes fotogrāfs – red). Viņš ir ļoti nozīmīgs mūsu grupai daudz dažādos veidos. Viņa fotogrāfijas ir kalpojušas par paraugu gan videoklipu, gan mūzikas veidošanā.

Ja pareizi atceros, viens no jums reiz izteicās, ka labprāt dzīvotu filmā.

Teo: Tas izklausās pēc manis (iesmejas).

Kas tā būtu par filmu?

Teo: Es vēlētos dzīvot vai nu «Pulp Fiction», vai nu [Frederiko] Fellīni filmā «8½», kur ikviens aktieris izskatās kā visstilīgākais cilvēks uz planētas. Tā būtu jauka pasaule, kurā dzīvot. Visas meitenes būtu ļoti skaistas, smēķētu cigaretes...

Adams: Es tevi iztēlojos filmā «Some Like It Hot» ar Merilinu Monro.

Teo: Bet ne kā galveno tēlu.

Adams: Jā, vairāk otrā plāna.

Kā ar tevi, Adam? Vai esi par ko tādu domājis?

Teo: Adams varētu būt... Kā sauca to futbola filmu ar Silvestru Staloni?

Adams: «Escape To Victory». Es noteikti būtu Pele, paldies tev (smejas). Man patiktu būt tam sliktajam tēlam no «No Country For Old Men», jo viņš ir neticami biedējošs. Domāju, ka es arī ko tādu varētu paveikt.

Turpinot par futbolu. Jūs esat no Mančestras – vai sekojat kādam no vietējiem klubiem?

Teo norāda uz Adamu.

Adams: Mančestras «United».

Ko tu domā šo sezonu? Patlaban komandai diez kā nesokas.

Adams: Jā, bet sezona ir gara un vēl ir diezgan daudz laika. Cerams, ka uz beigām mēs turnīra tabulā noķersim pārējos un viss būs rožaini.

Kā tu skaties uz [ilggadējā trenera] Sera Aleksa Fergusona aiziešanu?

Adams: Tas ir ļoti apbēdinoši, jo ir sajūta, ka liela daļa no kluba ir pazudusi. Bet mēs atradīsim izeju un viss būs kārtībā.

Starp citu, Latviju un Mančestras «United» vieno kāda saikne. Nezinu, vai atceraties, bet deviņdesmito gadu beigās «Southampton» rindās sāka spēlēt uzbrucējs Marians Pahars...

Adams (pārtrauc): Viņš bija lielisks spēlētājs!

...un vienus no savas karjeras skaistākajiem vārtiem viņš guva tieši pret «United».

Adams: Jā, es atceros – izsita bumbu caur Jāpa Stama kājām. Patiesībā viņš mierīgi varēja spēlēt Mančestras «United», jo bija ļoti labs.

Atgriežoties pie mūzikas, popkultūras. Kura no sieviešu popzvaigznēm, jūsuprāt, pēdējā laikā ir sacēlusi lielāku vētru – Mailija Sairusa vai Lēdija Gāga?

Teo: Es domāju, ka Lēdija Gāga, jo viņa ir radījusi visai šaubīgu mūziku (smejas). Viņa ir izdevusi labas dziesmas, bet, piemēram, arī tādu, kurā dzied par marihuānu. Domāju, ka tas ir izraisījis daudz lielāku nemieru. Mailija Sairusa ir tikai jauna meitene amerikāņu pasaulē.

Saprotams, ka, dodoties tūrē, jūs tiekaties ar dažādām nozīmīgām personām pasaules mūzikā. Vai jums atmiņā ir kāda īpaša tikšanās ar pašu elkiem?

Adams: Es satiku «Depeche Mode» pirms trim četriem mēnešiem Vācijā. Tā bija viena no mana mūža lielākajām ambīcijām. Tas tiešām bija jauki. Ko tu esi saticis?

Teo: Ir daudz dažādu smieklīgu stāstu. Dažkārt tu uztraucies, satiekot kādu, ko apbrīno, bet vairākumā gadījumu viņi ir ļoti patīkami cilvēki. Piemēram, Noels Galahers, Eltons Džons. Viņi ir ļoti jauki un smieklīgi. Ir vesela virkne smieklīgu atgadījumu, pārāk daudz, lai par tiem stāstītu. Un par dažiem no tiem mēs nemaz nedrīkstam stāstīt (smejas).

Velkot paralēles ar jums un «Depeche Mode» - viņiem ir ļoti uzticami fani Baltijas valstīs, un es domāju, ka arī jūs esat uz ceļa, lai nostiprinātu savu fanu bāzi. Vai ir kas tāds, ko vēlaties pateikt saviem šejienes atbalstītājiem?

Adams: Viena no tām lietām, ko mēs ļoti jūtam, - lojalitāte un novērtējums, ko saņemam «Facebook» vai citur interneta vidē. Fakts, ka mums ir uzticīgi cilvēki šajā pasaules daļā, liek justies lieliski.

Teo: Mūsu veiksme šādās vietās iedvesmo mūs rakstīt albumus, mūziku un turpināt virzīties tālāk kā grupai. Ir ļoti svarīgi, ka cilvēki mums tic. Jo uzticīgāki viņi ir mums, jo uzticīgāki esam mēs viņiem.

Es jau minēju «Depeche Mode». Iespējams, tas tāpēc, ka Latvijas mentalitātei tuva ir tumša mūzika.

Teo: Kas ir arī mūsu mīļākais laiks mūzikā. Varbūt mums vienkārši ir jāpārceļas uz šejieni (smejas).