Režisors stāsta, ka viņam ar bijušo kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi bijusi stundu gara saruna, kurā ministre ieinteresēti uzklausījusi teātra pārstāvju teikto, taču Džilindžers nav pārliecināts, vai tas ko mainījis.

«Varbūt tas piebremzēja manu un direktora vēlmi demisionēt - mēs uzskatījām, ka ilgāk ar šādu krīzes budžetu nav iespējams funkcionēt un attīstīt teātri.

Regresēt nav mūsu interesēs,»

skaidroja Džilindžers.

Taujāts, vai kultūras ministres atlaišana viņam lika pārdomāt arī savu vadības stilu Dailes teātrī, Džilindžers teica, ka, no vienas puses, situācija uzjautrināja, no otras puses, bijis diezgan skumji. «Nevaru pretendēt, ka esmu tik ļoti kompetents, lai spriestu par ministra kompetenci konkrētā nozarē. Jā, ir kaut kādi negaidīti, neadekvāti gājieni. Zinot nozari no iekšas - tas, kas notika ar Žagaru [Latvijas Nacionālās operas ilggadējo vadītāju Andreju Žagaru], ir diezgan dīvaini. Ja cilvēks gūst panākumus savā darbā un realizē operas pamatmērķus, ministram ar šādu darbinieku vajadzētu lepoties un viņam vēl prēmijas piešķirt, nevis ņemt nost un grābstīties pa kabatām,» paudis režisors.

Džilindžers uzsvēris, ka ir vajadzīgi gadi, lai teātri «uzliktu uz sliedēm», tādēļ viņam pilnīgs neprāts liekas traucēt darbu cilvēkam, kad tas to ir izdarījis.

Teātra mākslinieciskais vadītājs atzīmēja, ka tas, ko no kultūras iestādēm prasa Kultūras ministrija, ir ļoti skarbi - vienkārši iekļaujieties «atvēlētajā absurdajā budžetā». «Viss. Nav nekādas padziļinātas intereses, kādi mums plāni, ko vēlamies izdarīt. Interese par mākslinieciskiem, stratēģiskiem mērķiem vairāk ir imitācija, nevis patiesa iedziļināšanās,» norādīja Džilindžers, piebilstot, ka pēc būtības neviens nemēģina uzklausīt teātra problēmas.