Susannei Bīrai rūp skatītājs: "Mans galvenais režisores pienākums ir nepieļaut savās filmās garlaicību. Es nesaskatu konfliktu starp mākslu un komerciju, toties saskatu to starp garlaicību un komerciju. Ne tematiskā konstrukcija, bet tieši dzīvas jūtas ir stāsta aizraujošā zemūdens straume."

Šis ir smalks, dinamisks, aizkustinošs, domāt mudinošs, satricināt un vienlaikus mierināt spējīgs kinodarbs par tuvām un tālām attiecībām, distanci starp cilvēkiem un emocijām, atriebības alkām un atturēšanos no tās. Filmas oriģinālnosaukums dāņu valodā ir tieši "Atriebība" ("Hævnen").

Anotācija. Savaldīgais Kristians, kurš ilgu laiku uzturējies Londonā, pēc mātes nāves kopā ar savu turīgo tēvu Klausu (viens no starptautiski atzītākajiem dāņu aktieriem – Ulrihs Tomsens) pārceļas atpakaļ uz Dāniju. Te par viņa draugu kļūst “zviedru žurkasģīmis” Eliass – citu izsmiets zēns, kura tēvs Antons (zviedru kinozvaigzne Mīkaels Pērsbrants) regulāri dodas uz Āfriku ārstēt sirdzējus un savainotos Sudānas bēgļu nometnē, kā arī mēģina atgūt sievas Mariannas (vairakkārt godalgotā dāņu teātra un kino aktrise Trīne Dirholma) uzticību un mīlestību, kuru pašam gadījies izpostīt.

Kristians jau ir sastapies ar ļaunumu, pret kuru visi ir bezspēcīgi, tādēļ nolemj vērsties vismaz pret tiem neliešiem cilvēku veidolā, kuri „citu valodu nesaprot” un neuztver sevi par zaudētājiem. Savukārt Antons visiem spēkiem, pat līdz absurdam cenšas saglabāt mieru un cēlsirdību skaudri izaicinošās situācijās... varbūt tā izpērkot arī savu vainu.

Ļaunums un vardarbība ir klātesoši it visur – neatkarīgi no vides un valsts. Vienmēr būs tie, kuriem tīk fiziski vai emocionāli demonstrēt savu varu pār citiem un kas nepretošanos uztver kā vājumu. Tie, kuri padara šo pasauli vēl drūmāku, itin kā tajā būtu par maz ciešanu un liktenīgu kļūdu. Ko tad iesākt ar visām šīm sāpēm, neziņu un zaudējumiem, ko iznīcināt sev, sevī, citiem un citos, lai dzīve šajā pasaulē kļūtu… dzīvojamāka?

Labākā pasaulē cilvēki prastu piedot, viens otru saudzētu un glābtu līdz pēdējai stundai. Ļaunums pazītu nožēlu, to nenāktos atriebt. Un būtu patiesi vārdi: "Dažkārt šķiet, ka starp tevi un nāvi ir priekškars – kad tas izzūd, tu zaudē kādu sev tuvu un dārgu cilvēku. Tad uz mirkli ļoti skaidri ieraugi nāvi, bet pēc tam priekškars atkal nostājas savā vietā un tu dodies tālāk. Un viss kļūst labāks." Diemžēl pasaulē, kurā mītam, pat nevilšus kļūst par neliešiem un tā vai citādi nogalina visi.

Laimīgā kārtā filma nav moralizējoša un to vēl jo cienījamāku padara tas, ka gan zemes, gan debesu ainavas Āfrikā un Dānijā, kur notiek filmas darbība, ir tik vizuāli spēcīgas, ka brīnišķīgi līdzsvaro melodrāmas asās šķautnes un skatītājam nav jāatstāj kinozāle ar bezcerībā aizžņaugtu elpu.

Brīdinām – iespējams, jums noritēs kāda asara, bet šā iemesla dēļ noteikti neradīsies vēlme nožmiegt režisoru, kā tas šad un tad gadās Trīra filmu laikā.

Kannu incidents

Pēc slavenā incidenta Kannu kinofestivālā, kad Trīrs pamanījās aizskart gan savu bijušo protežē personīgi, gan visu ebreju nāciju kopumā, Bīra vairs ar viņu nesarunājas, jo neiešot jau izšķiest laiku tādām nejēdzībām, ja filmu veidotājiem ir tik daudz būtisku jautājumu, kuriem pievērsties. Arī izcilā režisore Lone Šērfiga, kuru ar abiem tautiešiem saista filmu tapšana studijā "Zentropa", piederība Dānijas kinonozares atjaunotnē un kinovalodas attīstībā kopumā savulaik tik nozīmīgajai grupai "Dogma 95" un dzīvošana gluži vai kaimiņos, jūtas tik apmulsusi, ka izvairās no tikšanās ar senajiem draugiem, jo nezina, ko īsti lai saka. Larss fon Trīrs daudzu gadu garumā skubinājis un provocējis savus dāņu kino domubiedrus – par augstu novērtētajiem radošajiem rokrakstiem viņiem ļoti jāpateicas tieši Trīram. Starp citu, Bīra tikko jau pabeigusi savu jaunāko filmu, romantisku komēdiju ar Pīrsu Brosnanu, Papriku Stīnu un Trīni Dirholmu galvenajās lomās – "Viss, kas tev vajadzīgs, ir mīlestība" ("All you need is love").

Steidziet pagūt noskatīties "Labākā pasaulē" 25. septembrī Rīgas Kongresu namā plkst. 16.00.