Gleznotāja Biruta Delle, viņas personālizstāde - jaunākie darbi, galerijā "Daugava" vispirms jau tiem, kas ir viņas mākslas cienītāji.

Grūti pateikt, vai mūsu sabiedrībā tādu ir daudz, bet tiem, kas meklē mākslā ko vairāk par vizuālo daiļumu, kurus glezniecībā uzrunā patiess pārdzīvojums, kuri noreaģē uz izmisuma tumsu un vientulības mijkrēsli. Groteska, sirreālisms, metafizisks klusums – tas raksturo Delles mākslu. Un tomēr tā ir laimīga cilvēka glezniecība, laimīga mākslinieka glezniecība, jo ir audekls, ir otas un krāsas, bet ko gleznot, tur ideju netrūkst; tās atnāk sapnī un tās var ieraudzīt, tikai paskatoties pa logu, dažreiz pat avīzes lasot.

Un, kamēr vien idejas būs, Delle glezno, un, ja glezno, tā viņai ir laime. Viņa ir apbrīnas vērta. Ir teikts, ka ģēnijs esot tas, kurš ne no kā spēj radīt savu pasauli. Delles glezniecība ir viņas pasaule - delliskā, lai arī garāmgājējam tā neliekas piederoša laimīgam cilvēkam, taču glezniecības pazinējs tai garām nepaiet.

Ekspozīciju veido darbi, kas mākslinieces darbnīcā krājušies vairāk nekā gadu. Ko Delle gleznojusi? Vispirms jau sniegā ieputināto Pārdaugavu – ieliņas, jumtus zem sniega seguma un lāstekas, jo tāda bija ziema. Tad nāk pavasara gaismas, kas modina un dara līksmu. Birutu Delli būtu grūti nosaukt par ainavisti, ir sajūta, ka viņai ir vienalga, ko gleznot, izvēlētais motīvs nenorāda ne uz ko citu kā tikai uz viņas jūtu, domu, emociju pasauli.

Tēli - tie ir mākslinieces iztēles augļi, bet, ja meklējam, varam tajos ieraudzīt arī sevi. Tikai nez vai būs par ko priecāties... Un tomēr: Biruta Delle ir gleznotāja, kas aktuāla mūsu mākslā jau no sešdesmitajiem gadiem. Viņa uzticīga tonālajai glezniecībai un tam, ko pati jūt. Un, izrādās, visos laikos ar to pietiek, lai būtu nozīmīga, būtu kā neviens cits, ja īpašumā liels talants.