Interviju ar Jaunā Rīgas teātra aktieri un Kaupēna lomas atveidotāju Andri Keišu esam sarunājuši 1.septembrī – divas dienas pirms rokoperas "Kaupēn, mans mīļais!" pirmizrādes Jelgavā un Latvijas Nacionālajā operā. Tomēr sākumā gribot negribot aizrunājamies par skolas laikiem.
Vai 1.septembris jums raisa īpašas atmiņas par skolas laiku?
Tā kā mani mazie (Ādams un Magdalēna) vēl neiet skolā, tad pagaidām tas nav nekāds īpašais datums. Bet no sava skolas laika atceros, ka 1.septembrī uz skolu allaž gājām pa garāko ceļu. Un kur nu vēl tās 31.augusta sēras... Sērojām, protams, tāpēc ka pēc vasaras galīgi negribējās iet uz skolu. (Smejas.)
Jūs skolas laikā bijāt liels blēņdaris?
Drīzāk es teiktu, ka biju agresīvais līderis. Man bija labs draugs, klasesbiedrs, un tad abi bijām tādi spilgti tēli Jelgavas 4.vidusskolā. Šīs dienas acīm skatoties, gan es reizēm biju arī agresīvs, rupjš pret citiem un, jādomā, ne pārāk sev pats patiku. Toreiz tas likās ok... Vienlaikus gan bija arī tīri jautri – reizēm pelnījām naudu ar ģitāras spēlēšanu starpbrīžos. Labākais, ka nemaz nemācējām ģitāru spēlēt, tādēļ sitām kā bungas. (Smaida.)
Nekādus lielus un trakus nedarbus gan nesastrādājām.
Tā ir interesanta sakritība par Jelgavu, jo Kaupēns, šķiet, arī ir no tās puses...
(Domā.) Esmu bietes ravējis tajā apkaimē, kur Kaupēns savulaik laupīja. Mums ar vecākiem no cukurfabrikas bija piešķirts zemesgabals ar cukurbietēm, ko vajadzēja kopt. Tad bietes nodevām fabrikā un dabūjām kaut kādus blakuslīdzekļus.
Vispār jau daudzi pazīstami cilvēki nāk no Jelgavas... Tikai vienīgā atšķirība, ka viņi nespēlē Kaupēnu.
Vai stāstus par Kaupēnu bērnībā bijāt dzirdējis?
Protams, to dziesmu es zināju, taču nebiju absolūti iedziļinājies, un nekādus stāstus par viņu neviens īpaši nestāstīja. Tagad, gatavojot lomu, esmu interesējies par viņu vairāk. Taču, kur ir viņa kapavieta, gan nezinu – tas viss toreiz tik rūpīgi slēpts, ka, manuprāt, to nezina neviens. Tieši tā iemesla dēļ, ka visi Kaupēnu apbrīnoja, tas palika noslēpumā tīts.
Kāda bija pirmā doma, kad nāca piedāvājums spēlēt šo lomu?
Mulsums: kāpēc izvēlējās tieši mani. (Smaida.) Man ir ļoti svarīgi tieši aktieriski viņu nospēlēt. Būtībā, lai gan darbs saucas "Kaupēn, mans mīļais!", tas tomēr ir par Valiju un Dzejnieku. Par cilvēku, kam ir ļoti augsts dvēseles inteliģences līmenis – par Dzejnieku, kurš pēc kara beigām neatļaujas aiziet pie savas māmiņas, jo jūtas netīrs. Tas nav viņa vainas dēļ, taču viņa iekšējais kodekss ir tik augsts, kas ir ļoti reti sastopams mūsdienās.
Drusku bail nebija?
Nē, jo esmu spēlējis visu ko – piemēram, narkomānu, kurš sēž visu laiku dīvānā un viņa draugi apkārt apmirst viens pēc otra; esmu pats miris n-tās reizes uz skatuves. Mēs tak visi esam aktieri!
Es pats to esmu redzējis tikai videoierakstā. Taču domāju, ka salīdzināšana pat būs labi, jo skatītājiem tā būs iespēja vēl vairāk padomāt par šo tēmu. Tas iestudējums bija tāds...
Man liekas, skatītājiem beigās Kaupēna bija žēl.
Tas ir tāpat kā par vienu faktu ir divi dažādi avīžraksti: tu izlasi un vari salīdzināt. Nu, apmēram tā.
Ja vajadzētu raksturot Kaupēnu, ko jūs par viņu teiktu?
Viņš nekādā gadījumā nebija kārtīgs vecis, kā varbūt daži ir iedomājušies! Manuprāt, kārtīgs vīrietis nekad mūžā neatļautos slepkavot sievietes un bērnus. Viņš bija absolūti savtīgs cilvēks, kurš dzīves un tā laika apstākļu dēļ – Kaupēns bija izgājis cauri karam – saprata, ka tādā veidā var pelnīt naudu. Un tas nebija salauztas psihes vai citu iemeslu dēļ. Vienkārši tā dzīvības vērtība viņam nekas nebija.
Kaupēnam bija svarīgi, lai viņam būtu līdzekļi, kurus viņš diezgan vieglprātīgi šķērdēja. Un vai tādēļ kāds iet vai neiet bojā... Kā viņš tiesas sēdē teica: "Es taču to cilvēku nošāvu. Vai tā arī skaitās slepkavība?" Karā viņš vienkārši bija samācījies, un morāles viņam vispār nebija.
Domāju, ka īstajam Kaupēnam arī mīlestības jomā bija vairāk tādas... es pat nevaru pateikt vārdu, kādas bija tās attiecības. Māra Zālīte savā izrādes libretā tomēr uzrakstījusi tā, ka Kaupēns ar Valiju patiešām mīl viens otru. Un tas ir ārkārtīgi interesanti, ka cilvēks, kuram neko nenozīmē nogalināt savu kaimiņu tanti, kas ir mammas draudzene, ir pilnīgi iemīlējies un maigs.
Psihologiem droši vien būtu kaut kas par to sakāms.
To es nezinu, bet mīlestība jau visus dara skaistus un dzēš to ļaunumu.
Ar ko šī izrāde, jūsuprāt, ir aktuāla tagad?
Ar to, ka cilvēki akli padara savus laikabiedrus par varoņiem. Absolūti nesaprotu tos – laikam jau tās galvenokārt bija sievietes – kuras nesa ziedus, ēdienu, apbrīnoja Kaupēnu. Tiesas zāles bija pilnas. Kaupēns nekādā gadījumā nebija varonis, bet
kāpēc viņš ir jāromantizē un jāsauc par latviešu Robinu Hudu?
Tāpēc, ka viņš slaktēja latviešu saimniekus? Nu nē!
Tas pats ir mūsdienās – ka, neiedziļinoties situācijā, kādu cilvēku padari par varoni. Lūdzu, iedziļinies situācijā, un tad izdari secinājumus! Jo tāda virspusība ne pie kā laba nenoved. Īpaši tas laikam būtu jāattiecina uz politiku.
Nu, toreiz Lūsēnam un Zālītei pārmeta Kaupēna glorificēšanu...
Nu tas ir tas, ko es teicu – ka cilvēki neiedziļinājās. Portāli tagad teiktu, ka tas ir super materiāls – Kaupēna tiesāšana -, kam sekot līdzi tiešsaistē. Tas būtu lasītākais materiāls. Cilvēks, kurš daudzus gadus dzīvojis dubultu dzīvi un nav ticis atmaskots un noķerts. Super!...
Ja tagad paskatāmies uz politiķiem, es domāju, ne vienam vien ir dubultā dzīve, tā ka tas ļoti labi sasaucas ar mūsdienām.
Jums visā darbu steigā mazliet iznāk pasekot politiskajām aktivitātēm?
Laika trūkuma dēļ pārāk daudz nav iznācis. Bet šķiet, ka ir ļoti daudz populistikas, tā ka īsti nav ticības tam, ko cenšas iestāstīt. Vienkārši jāspriež pēc darbiem un tad jāizdara sava izvēle.
Kinoteātros skatāma filma "Monsieur Tauriņš" ar jūsu kolēģi Gundaru Āboliņu galvenajā lomā.
Aizņemtības dēļ to neesmu redzējis, taču noteikti noskatīšos. Gundars ir ļoti atraktīvs un jauks cilvēks, un sirdī ceļotājs, un filmā ir runa par ceļošanu, tādēļ domāju, ka filma varētu būt laba. Kādā brīvākā brīdī noteikti noskatīšos. Man tiešām prieks par viņa panākumiem, arī par iespēju spēlēt teātrī Vācijā.
Kā pašam ar filmēšanās plāniem?
Esmu nospēlējis dzelzceļnieku režisora Pētera Simma filmā "Vientuļā sala". Pagājušajā vasarā filma jau bija daļēji samontēta. Filmas darbība risinās industriālā un skaistā vidē. Ir vairākas sižeta līnijas, un manējā bija par armijas laika draudzību, kas nebeidzas. Filmu vēl montē un būs skaņošana, tā ka pagaidām nav skaidrs, kad varētu notikt filmas pirmizrāde.
Par citiem plāniem – redzēs, jo sākas sezona teātrī, ko nāksies savienot ar "Kaupēnu". Protams, Jaunais Rīgas teātris pirmajā vietā. Ja būs kāds brīvs brīdis, tad būs "Kaupēns".
Uz skatuves būsiet kopā ar savu kundzi Kristīni Zadovsku.
Mums gan nekas nepārklājas, jo viņa spēlē Dzejnieka māti un viņai jādzied kopā ar Martu Kristiānu, nevis ar mani. Bet, protams, tās ir patīkamas sajūtas, turklāt šis nav pirmais projekts, kur esam kopā uz skatuves.
Jūsu bērni laikam vēl ir drusku par mazu, lai viņus vestu uz "Kaupēnu"...
Es savus bērnus vispār nevaru dabūt iekšā teātrī. (Smejas.) Domāju, ka tā ir pretestība – ka teātris viņiem ņem nost tēti. Varbūt tā ir greizsirdība, varbūt viņiem ir par skaļu; es nezinu. Esmu aicinājis bērnus uz izrādi, bet dēls teica, ka pagaidīs mani mašīnā. (Domā.) Bet tā ir tāda lieta, par ko es arī īsti nedomāju un neuztraucos, jo ir bezgalīgi daudz citādu veidu, kā bērniem izklaidēties un attīstīties.
Pirms pirmizrādes lampu drudzis vai satraukums būs?
Ja arī būs, to vajag uztvert kā veiksmes pazīmi. (Smaida.) Esmu dzirdējis, ka to teica bokseris Maiks Taisons - ka bailes ir uzvaras pazīme. Satraukums ir bezjēdzīgs. Kad kolēģi uzzināja, ka spēlēšu Kaupēnu, viņiem tas šķita interesanti. Jebkurā gadījumā – man tas ir liels izaicinājums, jo nekad tādā veidā neko neesmu spēlējis un pieļauju, ka arī vairs nespēlēšu.
