Pirms daudziem, daudziem gadiem amerikāņu kinorežisors Terenss Maliks (Terrence Malick) meklēja jaunu, izskatīgu galvenās lomas atveidotāju filmai "Debesu dienas" ("Days of Heaven"). Viņa izvēle kļuva par kopēju veiksmi: dzima jauna zvaigzne – Ričards Gīrs, bet Terenss Maliks uzņēma vienu no skaistākajām filmām pasaules kino vēsturē. Katra tās epizode, katrs kadrs spēj izsaukt skatītājā apbrīnu un pateicību par dāvāto mirkli, jo ir "kā lappuse no neticami gleznaina mākslas albuma". Diemžēl viņu draudzība apdzisa jau filmas uzņemšanas vidū, bet beigās abi talanti viens otru jau kvēli neieredzēja. Tas tomēr netraucēja Ričardam Gīram kļūt par vienu no spožākajiem Holivudas kinoaktieriem.

Filma "Debesu dienas" tiks demonstrēta festivāla "Baltijas pērle" programmā "Šedevru atgriešanās".

Terenss Maliks — unikāla, dzīva leģenda, par kuru diemžēl daudzi neko nav dzirdējuši. Režisors, kurš pārsteidza pasauli, uzņemot vienu no skaistākajām filmām kinovēsturē — "Debesu dienas". Tā atceļojusi pie mums ar 33 gadu novēlošanos. T. Maliks strādāja ar filmas materiālu 5 gadus, bet pēc tās pabeigšanas uz 20 gadiem pameta kinematogrāfiju. Viņa nākamo darbu satriecošais skaistums tomēr izcilumā nevar mēroties ar šo — visgleznaināko no jebkad uzņemtajām filmām. Lai arī tas skan kā izvalkāta klišeja, bez pārspīlējuma patiesi var apgalvot, ka katru "Debesu dienu" kadru var ievietot rāmī un pakārt pie sienas kā burvīgu gleznu. Apburoši mākslinieciska, skatienam baudījumu sagādājoša, tā savaldzina ne tikai ar vizualitāti: visas sastāvdaļas — mūzika, montāža, temporitms, sižets, jūtīgums – ir tikpat skaisti un precīzi.

"Maģiskā stunda", ko mēdz dēvēt arī par zelta stundu, ir divas diennakts stundas, kurās lec un riet saule, piešķirot debesīm, zemei, lietām un cilvēkiem zeltaini dzeltenu toni. Ēnas top izteiktākas, jo gaismas stari krīt slīpi, nevis pārsedz mūs no augšas, kā ierasts dienas laikā. Dabas māte dāsni dāvā pasaulei savu maigo gaismu un spilgtās krāsas. "Maģiskās stundas" idilliskais apgaismojums pat ikdienišķus skatus apvelta ar neparastumu. Neviens no režisoriem nav spējis tik satriecoši uzņemt „maģiskās stundas” reibinošo daiļumu kā režisors Terenss Maliks kopā ar operatoru Nestoru Almendrosu 1978. gada darbā "Debesu dienas". Ne velti Terenss Maliks pie katras no savām filmām strādā vismaz piecus gadus. Šajā laikā viņš panāk tādu kadra slīpējumu, ka viņa filmu skatīšanās dažkārt atgādina lappuses, kas izrautas no izsmalcināta mākslas albuma, vai arī brīnišķīga dzejas krājuma lasīšanu, kas sniedz neiedomājamu estētisku baudījumu. Šis ir atmosfēras un faktūras, detaļu un iedziļināšanās, ieklausīšanās un meditācijas kino, kurā fabula paliek otrajā plānā. Pilsētas ritmi un lauku klusums, sarma uz zirgu mugurām un rasa uz vārpām, samilzuši mākoņi un tālēs pieaugoši pērkondārdi, kā arī vērienīgā, aizgrābjošā Enjo Morrikones muzikālā tēma – visa pasaule tiek uzburta sajūtās, un šī reti vērojamā īpašība ir tā, kuras dēļ "Debesu dienas" atzīstamas par šedevru. Viņa filmās ir dvēseli plosošs skaistums, simbolisms un...vientulība...Viņš izmanto visus pieejamos līdzekļus: attēlu ar fantastisku gaismu un krāsu, mūziku un skaņu efektus, lai skatītājā radītu iespaidu, ka tas no vērotāja pozīcijām pārcelts pašā kinodarbā. Mūsdienu režisoru vidū reti sastopami tādi kā Maliks, kurš patiesi rada mākslu, nevis vienkārši izklaidi. Noslēgumā: "Debesu dienas" ir viena no dižākajām, izsmalcinātākajām un aizgrābjošākajām filmām kino vēsturē. Vizuālā stila un noformējuma ziņā tā ir absolūti unikāls un godājams meistardarbs. Ja jūs vēl joprojām svārstāties, vai šī filma būtu noteikti jāredz, pārlasiet šeit rakstīto vēlreiz.

Starptautiskais kinofestivāls "Baltijas pērle" Rīgā notiks no 15.septembra līdz 25.septembrim.