Jauna filma. Tev pašam jau ir sanācis to noskatīties pirmizrādē, tādēļ lūdzu īsu komentāru par galarezultātu!

Ko mēs uzskatām par galarezultātu – filmu vai publikas reakciju... Mani vairāk interesē publikas reakcija. Man tas ir galarezultāts. Pirmizrādē, protams, bija ļoti patīkami satikt daudzus draugus, kuri bija atraduši laiku atnākt. Bet tādās reizēs jau parasti ļoti daudz saka komplimentus un kritiku... nesaka. Tādēļ īstā reakcija būs 26. augustā, kad cilvēki pirks biļetes un skatīsies nepastarpināti.

Ja tev ir tik liela interese par publikas reakciju, vai tu aizej arī uz kādu publisko kinoseansu?

Es droši vien mēģināšu to izdarīt.

Uzvelkot parūku un lielas saulesbrilles...

Mēģināšu ieslīdēt zālē, kad satumsīs. Citādāk cilvēkiem tiešām varētu nedaudz traucēt, ka es tur blakus sēžu. Bet man būtu interesanti paskatīties, kā reaģē cilvēki, kuri pirkuši biļeti par savu naudu. Reāls rādītājs.

Tu neesi tikai galvenās lomas tēlotājs, esi pieteikts kā līdzautors. Ko tas īsti nozīmē?

Mēs esam vairāki tādi līdzautori. Būtībā pat visi, kas piedalījās. Pats līdzradīju savu tēlu – kas tas par cilvēku, kāda viņam tā biogrāfija, kas it kā paliek aiz kadra. Tas viss arī jāsacer un ir vajadzīgs. Tāpat dialogi, teksti. Ieguldījām savu darbu un daži no mums arī savu naudiņu. Līdz ar to, varu attaisnot savu līdzautora statusu.

Ko nozīmē - ieguldīt savu naudu? Maksāt par ceļu, rekvizītiem?

Gan, gan.

Tad jau projekts pašam ir ļoti interesants, ja ir vēlme ieguldīt pat savus līdzekļus.

Sākumkapitāls bija no diviem cilvēkiem, kuru vairs nav mūsu vidū. Pirmais impulss nāca no viņiem. Līdz ar to situācija bija tāda, ka tas darbs IR jāizdara. Naudas nav, valstij nav, atteica. Sameklējām paši.

Filmai ir kāds konkrēts vēstījums, vai visām filmām nemaz obligāti nav tādam jābūt?

Katrā filmā būtībā ir kāds izteiktāks vai kuslāks vēstījums. Šis ir tāds gabaliņš iz dzīves. Tāda izteikta vēstījuma nav, bet droši vien katrs var atrast kaut ko savu.

Primāri tā ir domāta kā komēdija?

Nē, primāri tieši gabaliņš iz dzīves. Jebkurš gabaliņš kļūst garlaicīgs, traģisks vai komisks atkarībā no tā, no kāda skatpunkta tu uz to veries. Komēdija tā tomēr nav, jo cilvēki gandrīz nemaz nesmejas. Mazliet skumji un mazliet smieklīgi.

Stāsts nosacīti ir uzskatāms par sociāli aktīvu – cilvēku braukšana ārpus Latvijas darba un peļņas meklējumos...

Šito sociālo gan negribas izcelt. Mēs ņemam par pamatu to, ka tāda situācija vienkārši ir iespējama, lai viss notiekošais būtu ticams. Bet neatminos nevienu mirkli, kad būtu bijis uzstādījums – tagad runāsim par šo problēmu. Cilvēki brauc, pastrādā citur. Viņš jau varbūt nemaz nebrauc prom, viņam ir tikai tāda haltūriņa. Gadījuma darbs. Pēkšņi uzdevums atrast māju. Kāpēc ne? Protams, viss neizdodas tik gludi, kā sākumā cerēts. Taču katrs jau pēc savas vēlmes var tajā saskatīt arī līdzības ar tā sauktajiem aizbraucējiem.

Vai šāda līdzautorība nerada vēlmi pašam kļūt par pilnvērtīgu režisoru, pamēģināt sevi tajā lauciņā?

Režisors tomēr ir profesija. Un teātra režisors atšķiras no kino režisora. Ir, protams, zināmi gadījumi, kad cilvēki tā izdomā – ņemšu un pamēģināšu! Bet es pret režisora darbu izturos ar zināmu cieņu. Ja tu to uzņemies, tad tas ir jādara labi, jābūt izglītībai, specifiskai kino sajūtai. Arī talantam, protams. Es labāk varu līdzdarboties radot ainas, atrodot kādu knifu.

Esmu pieradis pie komandas darba, un man par to nav nekāda diskomforta. Vienu dienu varu stāvēt ar to atstarotāju un palīdzēt veikt gaismotāja funkcijas, citu dienu varu veikt skaņotāja funkcijas un stiprināt mikrofonus, varu būt šoferis un varu būt pavārs...

Varu dažādi palīdzēt, arī kā konsultants aktieriem ainu izprašanā. Tas viss ir mans pienesums līdzautorībā.

Bet primāri labāk jūties kā aktieris šādos projektos?

Drīzāk tieši kā šāds līdzautors. Aktieris jau esmu tāpat. Turklāt neesmu jau nekāds kinoaktieris. Esmu teātra aktieris.

Lai gan te gribētos izteikt komplimentu, ka esi viens no retajiem latviešu aktieriem, kuram apzināti vai neapzināti izdodas veiksmīgi pārslēgties no teātra uz kino. Daudzi teātra aktieri mēģina tēlot teātri arī kino kadrā.

Tā ir. Vai arī kinoaktieri kļūst bezspēcīgi uz skatuves. Kameras tuvplānā tēlojums ir labs, bet, kā saka, teātrī nenāk pāri rampai.

Tā var teikt. Kino procesā esmu bijis daudz, esmu arī daudz ieskaņojis lomas mākslas filmās, multenēs. Ar kino ir bijis sakars laiku pa laikam. Neesmu gan kā Arnis Līcītis, Juris Žagars vai Ivars Kalniņš.

Vai joprojām saskaries ar cilvēkiem, kuri tevi atminas tieši kā Uģi no "Limuzīna Jāņu nakts krāsā"?

Jā. It īpaši, tuvojoties Jāņiem, viens otrs uzskata par savu pienākumu paprasīt man, lai aizvedu viņu uz Munameģi.

Gan jau, ka tas netraucē, jo zīmogs taču pozitīvs!

Es domāju, ka esmu pret to kļuvis tāds rezistents. Saprotu, ka cilvēkiem tā filma ļoti patīk, viņi to skatās katru gadu un vairākas reizes. Un citē. Jā, ko nozīmē tas, ka filmu citē? Kaut vienu epizodi, frāzi. Tas ir ļoti liels kompliments! Citē izcilas filmas. Kā "Likteņa ironiju" vai "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā". Ja cilvēki pēc dažiem gadiem atcerēsies kaut vienu citātiņu no šīs filmas, ko esam tagad pabeiguši, tas nozīmē, ka tā būs vismaz ar kaut ko palikusi prātā.

Pirms gadiem četriem jau piedalījies gana mīlīgā un arī Aleksandra Hāna režisētā filmā, tieši par Līgo tēmu - "Jāņu nakts".

Jā, bet tā filma izraisīja neviennozīmīgu reakciju, jo cilvēki jutīgi uztvēra to, ka mēģinājām nedaudz pasmieties par latviešiem. Gogolis ir teicis: "Ņečevo peņaķ na zerkalo, koļe roža kriva!" ("Nav ko vainot spoguli, ja ģīmis šķībs!" - aptuvens red. tulk. no krievu val.).

Kāpēc latviešiem ir tik sāpīgi par sevi pasmieties? Īpaši kino lauciņā. Nu, tagad vismaz bija "Seržanta Lapiņa atgriešanās", bet tomēr.

Latviešiem vienmēr gribas pasmieties par citiem. Kaut vai par deputātiem. Nu, tas vispār ir tā skumji.

Bet mums

patīk tā kreveles plēšana un pasmiešanās par kādu. Tikai ne par sevi.

Kāpēc žīdi var par sevi pasmieties? Francūži, angļi, gruzīni, pat krievi... Latviešiem ar to ir problēmas.

Bet nevarētu taču teikt, ka mums kā tautai nav humora izjūtas?

Ir, bet reizēm pasmaga. Redzi, var būt dažādas frekvences. Kā radio viļņos. Man patīk, ka es uzskaņojos uz to, kurā ir arī citi. Jo tad tu vari jokot, dot mājienus jau pavisam citā līmenī. Un mani neinteresē visas frekvences. Mani interesē tā, kurā es varu saprasties, jo tā ir mana izjūta.

Turpinot tēmu par publikas reakciju kā svarīgu faktoru, teātrī tev noteikti ir vienkāršāk – tu redzi, jūti to pretreakciju uzreiz, nevis aizejot uz kinoteātri.

Starpība ir milzīga. Ir jau veca patiesība, ka filma lielā mērā top tikai pie montāžas galda, kad tu jau vairs nevari neko mainīt.

Vai var teikt, ka teātris tev noteikti patīk labāk nekā kino?

Jā. Dzīvais kontakts ir labāks. Cilvēki, protams, ir dažādi, ir, kas ļoti fano par kino. Es neesmu tāds kino fans. Ja man būtu jānosauc tās filmas, ko neesmu redzējis, tad portāls būtu pilns! Šad un tad jau kaut ko paskatos, bet vairāk tās vecās filmas. Man garšo arī vecās pasaules vīni... Jaunajā kino ir pārāk daudz tehnoloģiju. Man patīk arī vecas automašīnas – vienkāršas. Grūtāk vadīt, bet tajā visā ir iekšā kaut kas godīgāks. Ja automobilī ir pārāk daudz elektronikas, tad vienā brīdī tu vairs to nekontrolē.

Turpinājumu sarunai ar Gundaru lasi piektdien, 26. augustā. Uzzināsi par teātra jaunumiem, ceļošanu ar teātri, viņa attieksmi pret Maestro izteikumiem un vēlmi palikt JRT, cik vien ilgi iespējams.