Jūs katru dienu braucat garām jaunajai bibliotēkai. Patīk?

Sarmīte: Man patīk no tā krasta.

Bet kad piebrauc tuvāk?

Sarmīte: Mulsina mazie lodziņi.

Kristaps: Tagad, kad tur tie daudzie strādnieki, izskatās pēc skudru pūžņa.

Es to nejautāju nejauši. Jūsu iepriekšējais darbs Cēsu festivālā bija milzīgā organiskā stikla kastē ievietota gulta (“Mīlestība nekad nebeidzas”, 2009). Tā nav vienīgā reize, kad strādāts ar stiklu. Kādreiz, Sarmīt, tu taisīji darbu ar nosaukumu “Nepamatots prieks” (1995) – ar stiklu nosegtu konusveida bedri zemē. To sabrauca smagais auto. Tas bija pirmais?

Sarmīte: Nu nezin vai. Pirmā ka tik nebija “Valoda”, ar spoguli [1989–1996, topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā – V.V.].

Vai tā ir kāda īpaša kaislība pret stiklu?

Sarmīte: Man vienmēr gribējies taisīt objektus, kas būtu no caurspīdīga materiāla. Bet tāda materiāla Latvijā nav, kas būtu liels, viengabalains un caurspīdīgs. Ne jau ledus skulptūras, protams. Man vajadzētu metriem un metriem stikla masas, nu ne jau stikla, bet caurspīdīgu, lielu.

Kādēļ?

Sarmīte: Varbūt tāpēc, ka tas ir visnedabiskākais. Dabā nav sastopams nekas tik skaidrs un sterils. Ledus izkūst.

Un ko tu no tāda materiāla taisītu?

Sarmīte: Vispirms jau kubu. Tādu gabalu.

Vai jums ir plāns, kur tādu meklēt?

Kristaps: Vienmēr jau vispirms izdomā, ko grib, un tad meklē, kā realizēt. Laikam nav otrādi – kad kāds iepazīstinātu ar jaunākajiem materiāliem un tad būtu jādomā, kā tos izmantot.

Vai tad Berengo studijā Itālijā tieši tā arī nebija? [Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns piedalījās mākslinieku grupā, kas Venēcijā veidoja darbus no stikla topošā mākslas muzeja Rīgas Birža pirmajai izstādei – V.V.]

Sarmīte: Tas ir atsevišķs projekts, to Helēna Demakova kūrēja. Viņa izvēlējās autorus.

Kristaps: Tas nav gadījums, ko mēs paši būtu izdomājuši.

Vai tas aizrāva?

Sarmīte: Mēs jau tur nebijām ilgi.

Kristaps: Man šķiet, tas lielākais pārsteigums bija, cik tas viss tur notiek viegli un bezrūpīgi.

Sarmīte: Man ir tāds stāsts: skaistākais priekšmets, ko es savā mūžā esmu sastapusi, bija Valmieras stikla lodītes. Bērnībā. Tā kā dzīvoju laukos netālu no Valmieras, tās bumbiņas varēja atrast šur tur uz lauku ceļiem. Nezinu, kā tās tur bija nonākušas. Es tās atradu un jutos aizgrābta no skaistuma.

Kristaps. Man gan tikai kaimiņu puišelim tādas bija. Viņam vispār bija vairāk vērtību nekā man.

Sarmīte: Kas vēl viņam bija?

Kristaps: Viņam tēvs bija bijis Āfrikā un rādīja diapozitīvus.

Stikls ir skaists un trausls materiāls. Man nez kādēļ šķiet, ka tā varētu raksturot arī to darbu, ko jūs rādāt šogad Cēsīs – puķu pušķi, kura ēnas pārvietojas pa sienām.

Sarmīte (ilgi klusē). Es šorīt no rīta skatījos filmu. Tur kāds ceļotājs vienā braucienā bija iepazinies ar mazu mērkaķienīti. Tad viņš brauca projām un tā mērkaķīte bija jāatstāj. Viņš pateica filmēšanas grupai: “Nefilmējiet!” un aizgāja malā raudāt. Tas mērkaķītis pieskrēja viņam klāt, apķērās ap kāju un (Sarmītes balss aizlūst) šausmīgi raudāja.

Kristaps: Tad tomēr bija uzfilmējuši, maitas tādi?

Sarmīte: Nu jā. Un tas mērkaķītis – maziņš tāds, sataisa seju, skatās uz to vīrieti un...

Viņi abi raudāja?

Sarmīte: Jā. Bet viņš atstāja to mērkaķīti viņa dzimtenē. Nu šausmīgi. Un es domāju: nekā nav vērtīgāka par pieķeršanos. Un ka vienmēr tā nez kāpēc tiek rauta. Kas tie par iemesliem, kāpēc tā ir jāsarauj?

Kristaps: Viss jau kādreiz beidzas. Tikai tur, kur ir bijusi pieķeršanās, to jūt.

Sarmīte: Pieķeršanās ir visvērtīgākā. Tas arī ir mūsu darba “Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā” saturs. Kaut kur parādījās nepareizi uzrakstīts – “Kas man ko skumt”.

Sarmīte: Vēl mēs ar Kristapu esam novērojuši, ka visos darbos piedalās ziedi.

Kristaps: Mums viņi ļoti patīk.

Sarmīte: Un vēl piedalās viņu bojāeja.

Parasti jau, kad ziedi sāk bojāties, tos aizvāc no acīm. Jums tieši pretēji – tie vai nu pelē, vai kalst.

Kristaps: “Rožu dārzā” mēs mainījām, kad savīta. Bet varbūt nemaz nevajadzēja.

Sarmīte: Baidījāmies, ka skatītājiem varētu nepatikt novītušas puķes. Tur jau viss ir tik skumjš; ja vēl puķes beigtas...

Par daudz skumji?

Sarmīte: Saproti, Kristaps jau bieži saka: kāpēc mēs to nevaram atļauties? Ka ir skaisti? Vai skumji? Kādēļ ne?

Kristaps: Man liekas, ka šis darbs nekad nav bijis domāts skumjš.

Sarmīte: Tur tieši ir visa skaistā esence: skaisti ziedi, jaunas skaistas sejas, skaistu dziesmu dzied jauna meitene.

Kristaps: Divi kāzu foto, viens nekāzu foto, bet arī – jaunības. Kā tajā teicienā – vai prieks par prieku ir lielāks par bailēm to zaudēt? Man tās puķes saistās ar Moriseja ņemšanos koncertos – kad sākumā ir milzīgs skaists pušķis, vai nu bikšu kabatā vai kā, bet viņš dzied un kustas, un dziesmas beigās viss ir izšķīdis, palikušas tikai kaut kādas atliekas, jo viņš ar tiem ziediem ārdās.

Sarmīte: Tagad mums ir padomā marmors un granīts. Tas mums ir iecerēts izstāžu zālē “Arsenāls”, izstādē ar nosaukumu “Pacieties!”.

Kādēļ tāds nosaukums, nevis, piemēram, “Ņem tūlīt!”?

Sarmīte: Man laikam vairāk tomēr nācies saskarties ar paciešanos.

Kristaps: Es klausījos Ziedoņa epifāniju par paciešanos, un gandrīz palika neērti, ka mēs tādu nosaukumu esam izvēlējušies, tur viss tik saskanīgi pateikts. Bet mēs jau bijām izdomājuši neatkarīgi.

Sarmīt, vai ir kaut kas, ko tu nožēlo, ka esi atlikusi?

Sarmīte: Jā. Lauku mājas iegāde.

Tad tev tagad tā ir?

Sarmīte: Nē, nav, bet vēl ir laiks. (Kristapam): Ko tu esi pacieties?

Kristaps: Kad nosaukums jau bija izdomāts, bieži pieķēru sevi situācijās, kad tas notiek. Jau kuro gadu es domāju – nu, nākamvasar gan daudz vairāk ar moci braukšu. Bet jāpaciešas. Nesanāca.

Sarmīte: Visiem latviešiem ziema ir tāda paciešanās. Kaut gan tagad mēs gaidām rudeni.

Ko rudenī?

Sarmīte: Skaisti būs. Nebūs jāsatraucas, ka...

Kristaps: Ka vasara aiziet.

Sarmīte: Ar mākslu ir vislielākais “pacieties”. No darbiņa līdz darbiņam.

Kāpēc? Nav iespēju realizēt?

Kristaps: Mūsu gadījumā tas ir dzīves režīms.

Sarmīte: Šeit tu vari ierakstīt: “Abi strādā laikrakstā “Diena””.

Ko tu darīsi ar lauku mājām, strādājot laikrakstā “Diena”?

Sarmīte: Es taču jau būšu pensijā!

Atgriežoties pie darba “Valoda”, kur bija spogulis un daudz daudz lūpukrāsas. Kādas, Sarmīt, ir tavas attiecības ar lūpukrāsu?

Sarmīte: Es ceru, ka atjaunosies.

Kas tevi attur lietot džungļu sarkanu lūpukrāsu?

Sarmīte: Varbūt pārāk zems pašnovērtējums (smejas).

To taču tieši ar lūpukrāsu var paaugstināt, kā sieviešu žurnālos raksta.

Kristaps: Lūpukrāsas efekts!

Kādā sarunā tu teici, ka visvairāk cilvēkos nevari ciest sievišķību. Ko tu toreiz ar to domāji?

Sarmīte: Sievišķību sliktā nozīmē. Tādu... prāta neasumu. Bet vīriešiem arī ir neass prāts, un kā tad lai to nosauc?

Kristaps: Vīrišķība!

Tomēr Sarmītes un jūsu kopējos darbus mēdz uzskatīt par ja ne sievišķīgiem, tad ievietot feminisma diskursā. Ir kaut kas labs arī tajā sievišķībā?

Sarmīte: Es uzskatu, ka māksla ir ļoti seksuāla. Ko tu domā, Kristap?

Kristaps: Man viens šoferis stāstīja, ka pircis pirmo “Volvo” kaut kad deviņdesmito gadu sākumā un kāda pārdevēja atvērusi motora vāku, teikdama: “Re, cik seksīgs motors!”

Sarmīte: Jā, tas taču arī ir dizains!

Kāda būtu vīrišķīga seksīguma izpratne?

Sarmīte: Nu padomā pats, Ivara Heinrihsona gleznas taču ir ļoti seksuālas. Tad tās labākās vīrišķīgā un sievišķīgā seksuālās izpausmes ir sastopamas tieši mākslā. Es domāju, ka tās saplūst. Tur vairs nav robežu.

Kristaps: Mani visas šitās runas par seksuālo nomāc.

Kāda vaina seksam?

Kristaps: Nu nevajag teikt, ka seksīgs motors. Ja es tā padomāšu, es drīzāk paturēšu pie sevis, nevis lai man pasaka, ka ir.

Sarmīte: Jā, nevajag tā teikt. Pag, bet kā mēs vispār līdz tam nonācām?!

Kristaps: Māksla jau ir, es nebaidos to teikt, pie sevis paturētā un paturamā publiskošana.

Iznāk, ka vīrišķība un sievišķība ikdienā būtu jāpatur pie sevis, lai izteiktu mākslā?

Kristaps: Nē, lai katrs dara, kā grib. Mēs ar draugiem pirms daudziem gadiem sastādījām ideālas sievietes īpašību sarakstu. Tas man tagad stāv uz galda. Tur bija arī zināms nepraktiskums.

Un kādai būtu jābūt sievietei tavuprāt, Sarmīt?

Sarmīte: Viņai jābūt ļoti slēgtā apģērbā.

Kristaps: Tas neizslēdz apspīlētu.

Kāpēc?

Sarmīte: Tieši tāpēc man vasara nav mīļākais gadalaiks, ka man jāskatās uz kaut ko nebaudāmu.

Kas tevi atbaida?

Sarmīte: Deviņdesmit procentu no tā, ko es redzu vasarā uz ielām.

Vai tad sievietes ķermenim nav skaistas formas, renesansē piemēram? Kādēļ lai sieviete nevarētu to novērtēt?

Sarmīte: Es domāju - gan atkailinātas sievietes, gan vīrieši.

Kāpēc tev nepatīk, ka viņi atkailinās?

Sarmīte: Es par to negribu runāt.

Materiāls pārpublicēts no portāla Arterritory.com