Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Volejbolists Mārtiņš Pļaviņš par meitiņu, uzvarām un jaundibināto sporta klubu

5. jūnijā Mārtiņam Pļaviņam bija brīvdiena, ko viņš pavadīja kopā ar sievu Lieni, apmeklējot tirdzniecības centrā "Spice" notiekošo Baltijā lielākās lazanjas pagatavošanas pasākumu FOTO: Santa Sergejeva/Sejas

Londonas olimpisko spēļu bronzas medaļu ieguvēji pludmales volejbolā Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš, lai arī vairs nespēlē tandēmā, pagājušonedēļ atkal apvienojās uz vienu turnīru Pasaules kausa finālsacensībās, izcīnot bronzas medaļas. Taču jau šorīt Mārtiņš aizlidoja uz Franciju, kur notiek Eiropas posms, bet sieva Liene un trīs gadus vecā meitiņa Keita palika mājās Latvijā.

Šobrīd jau pilnā sparā rit pludmales volejbola sezona, laikam jūs, Mārtiņ, esat uzstādījis sev mērķi, ka bez uzvaras, proti, bez medaļām nemaz nestartējat sacensībās?

Nē, nu līdz uzvarai jau bišķin pietrūka. Tā bija bronza, ko ieguvām. Nē, nu protams, mums katra medaļa ir uzvara.

Tagad jau katru nedēļu braucam uz kādām sacensībām. Tālie pārlidojumi mums uz kādu brīdi ir beigušies, bet tagad Eiropā katru nedēļu ir kādas sacensības. Tā ka var teikt, ka šī sezona jau rit pilnā sparā.

Laikam ar ģimeni – sievu un meitiņu līdz ar to retāk izdodas būt kopā?

Jā, ģimene ir lielākie cietēji, jo mums ir izveidota jauna komanda un nepieciešams daudz trenēties. Mums daudz jāspēlē un mājās izdodas būt arvien retāk un retāk.

Jauna komanda nozīmē, ka spēlējat duetā ar Jāni Pēdu, kurš lielāko daļu savas volejbolista karjeras pavadījis Itālijā, bet nu atgriezies pludmales volejbolā. Kā esat saspēlējušies abi ar Jāni, jo aizvadītajā nedēļā atkal apvienojāties ar Jāni Šmēdiņu un izcīnījāt bronzu?

Tas bija tāpēc, ka uz Pasaules kausa finālsacensībām Latvijas Volejbola federācija nolēma, ka mums abiem ar Jāni Šmēdiņu sakarā ar bronzas uzvaru Olimpiskajās spēlēs Pasaules kausa finālssacensībās šādā sastāvā jāpārstāv Latvija. Savukārt, lai manam pāriniekam Jānim Pēdam un Jāņa Šmēdiņa pāriniekam Aleksandram Samoilovam nebūtu brīva nedēļa, viņi apvienoja spēkus un aizbrauca uz Eiropas posmu un nospēlēja. Tas, protams, bija tāds izņēmums, tā bija vienīgā reize.

Ja reiz uzvaras seko viena otrai, tad jau esat labā fiziskajā formā?

Jā, es domāju, ka formā esam labā. Vienkārši vajag rast to saspēli, kas prasa vairāk nekā pāris turnīrus, bet domāju, ka tas ir tikai laika jautājums un viss būs kārtībā.

5. jūnijā Mārtiņam Pļaviņam bija brīvdiena, ko viņš pavadīja kopā ar sievu Lieni, apmeklējot tirdzniecības centrā "Spice" notiekošo Baltijā lielākās lazanjas pagatavošanas pasākumu FOTO: Santa Sergejeva/Sejas

Katram cilvēkam ir svarīgākas lietas, ko viņš gaida no sava pārinieka. Man svarīgi, lai arī sadzīvē būtu par ko parunāt un apspriest. Lai vairāk esam draugi. Ja ārpus laukuma mums ir labas attiecības, tad uz laukuma grūtos brīžos spēsim viens otram labāk palīdzēt. Tāpēc arī ar pāriniekiem mēģinu uzturēt arī ārpus laukuma labas attiecības. Kopā aizejam uz kādiem pasākumiem, piemēram, dzimšanas dienām. Tas komandai dod vairāk pozitīvo emociju, kas vēlāk arī atspoguļosies uz rezultātu.

Tad jau sanāk, ka sirdi arī viens otram izkratāt?

Nē, nu tik traki nav! Noteikti esam viens par otru informēti, bet tik tālu vēl ne.

Kā jau minējāt, ģimene – sieva Liene un trīs gadus mazā meitiņa Keita, kad dodaties uz treniņiem vai sacensībām, paliek mājās.

Šogad ģimenīte vēl nekur nav braukusi man līdzi. Pēc mēneša ir Pasaules čempionāts Polijā, un noteikti uz to brauksim ar ģimenēm. Tā kā tas ir pavisam tuvu, tad noteikti brauksim ar mašīnām un ģimene, un vēl arī atbalstītāju pulks brauks līdzi. Domāju, ka svarīgos mačos ir ļoti svarīgi, ka ģimene ir līdzās.

Kad esat Latvijā un visa ģimenīte varat būt kopā, kā atpūšaties un izmantojat laiku, kas atvēlēts kopā būšanai?

Lielākoties tās dienas, kas atvēlētas kopā būšanai, ir darba dienas, kad sievai ir jāstrādā un meitiņa ir bērnudārzā. Kad no bērnudārza izņemam meitiņu, vakarā esam visi kopā, tas ir vissvarīgākais.

Nu jau meitiņa ir paaugusies un sāk veidoties par personību.

Jā, tagad ir tāds periods, kad nevar vairs sarunāt tik viegli. Agrāk varējām vienoties, ka iedodu meitiņai konfektīti vai ieslēgšu viņas mīļāko TV pārraidi, tagad meitiņai plašāks vēlmju saraksts. Taču, tā kā esmu mazu brīdi mājās, tad meitiņa klausa un it īpaši tās pirmās dienas, kad atbraucu, ir ļoti paklausīga.

Viņa jau noteikti gaida, kad tētis būs mājās?

Tagad divas nedēļas biju prom no mājām, un meitiņa pēc trešās dienas sāk vaicāt mammai, kad tētis būs mājās un kur viņš ir. Meitiņai bija dzimšanas diena un bērnudārzā vajadzēja zīmēt zīmējumu, meitiņa uzzīmēja mani. Viņai pietrūkst.

Tagad biju tikai prom uz divām nedēļām, bet ziemā, kad Turcijā bija čempionāts, tad prom biju teju vai divus mēnešus. Kad meitiņa bija mazāka, tad viņa manu prombūtni tik ļoti neizjuta. Skaipā parunājāmies un pietika, bet tagad viņai ir tāds vecums, ka meitiņa vairāk sāk apzināties un saprast, ka tētis tomēr nav blakus katru dienu. Meitiņa jau ļoti raiti runā. Visu ko stāsta un brīžiem pat nevar apstādināt.

Treniņi un sacensības ir ārpus Latvijas, vai neesat domājis ar ģimeni pārcelties dzīvot kādu citu valsti?

Nē, domāju, ka paliksim Latvijā. Latvija ir tā vieta, kas sirdij ir vistuvākā. Lai arī esmu pabijis gandrīz visā pasaulē, vienīgi Amerikā vēl nav būts. Šovasar braucam arī uz Ameriku. Taču Latvija noteikti būs tā vieta, kur palikšu pēc tam, kad beigšu sporta karjeru.

Vai neesat domājis par kādu biznesa plānu, ko varēsiet darīt pēc tam, kad sportista karjera beigsies?

Tagad esam nodibinājuši Mārtiņa Pļaviņa sporta klubu, kuru pats arī vadīšu. Sākam lēnām. Ir doma, sadarbojoties ar pludmales sporta centru «Brazīlija» vai Jūrmalu, veidot pirmās nometnes bērniem. Mēģināsim piesaistīt uzmanību mūsu junioriem, viņiem ir nepieciešama palīdzība, lai viņi sajūt atbalstu un viņi var izsisties augstākā līmenī. Tas ir ļoti grūts solis, un mēs mēģināsim to paveikt.

Taču, tā kā esam pašā darbības sākumā, tad domājam, kā attīstīt pludmales volejbolu.

Pirmā bērnu nometne jau būs jūnija beigās. Noteikti aktīvi iesaistīšos arī treniņprocesā ar bērniem un piesaistīsim citus trenerus. Man nav svarīgi atvērt sporta klubu tikai ķeksīša pēc. Ja kaut ko darām, tad lai būtu labi un cilvēki ir apmierināti un viņiem patiktu. Tādēļ vēl jāsaliek visi punkti uz i un sāksim skaļāk runāt par šo klubu.

Protams, par biznesu vēl pāragri runāt. Pagaidām tā vēl ir tikai ideja par attīstību. Taču domāju, ka lielo naudu ar to nenopelnīsi, bet man ir svarīgi, lai pludmales volejbols Latvijā ir viens no populārākajiem sporta veidiem.

Mārtiņ, jūs ar Jāni Šmēdiņu bijāt tie, kuri ar saviem panākumiem Olimpiskajās spēlēs likāt Latvijas iedzīvotājiem iemīlēt pludmales volejbolu un padarījāt to populāru.

Tāpēc tagad ir svarīgi to popularitātes vilni noturēt.

Uz augšu
Back