Kopš pašiem pirmsākumiem «SWH» atradusies starp vadošajām komercradiostacijām Latvijā, un nekas nav mainījies arī pēc divdesmit gadiem. Loģisks jautājums – kā jums tas ir izdevies?

Ja objektīvi paraugāmies uz visu «Radio SWH» vēsturi, tad nekad pēc reitingiem tas nav bijis numur 1 pēc klausītāju daudzuma, taču vienmēr esam radījuši mūsu nozīmību ar to, ka radio ir klāt visur, kur notiek kaut kas nozīmīgs. Mums nav svarīgi izpatikt pilnīgi visiem un būt pirmajiem absolūtos skaitļos, bet svarīgi ir būt tajā aktīvajā klausītāju daļā (vecumā no 25 līdz 45), lai viņiem rastos sajūta, ka radio ir ārkārtīgi nozīmīgs. Skatoties tīri pēc tā (reitingiem – red.), valsts radiostacijas vienmēr ir bijušas priekšā, bet vienkāršam klausītājam šķiet, ka «SWH» ir daudz klausāmāks, kaut arī Latvijas Radio 2 ir veiksmīgi piesaistījuši lielāku auditorijas daļu.

Mūsu stiprā puse ir tā, ka mēs paņemam nedaudz zem 30% no visa reklāmas tirgus. Ja Latvijā ir 42 radiostacijas un viens pats «SWH» paņem nedaudz zem 30%, tas nozīmē, ka mums ļoti uzticas gan reklāmdevēji gan kompānijas, kurām šķiet, ka «SWH» ir tieši tas medijs, kurā vajag par sevi paziņot, noteikti piedalīties, pirkt reklāmu, konkursus un sponsorēt raidījumus. Droši vien arī tas, ka mēs nekad neesam atdevušies jaunajām tehnoloģijām, upurējot personības. «SWH» no pirmās dienas ieviesa šo jēdzienu, un mēs to visu turam. Fredis un Ufo ir radio personības, nevis dīdžeji, kuri sevi sauc par personībām.

Tas jau nav tikai uzlikt mūziku. Šodien nav tā, ka dīdžejs atnāk ar savām 100 platēm (agrāk tā notika) un katrā no tām atzīmētas divas dziesmas, kas atbilst stacijas formātam. Tagad tam vairs nav nozīmes, jo dīdžejs – tas ir novecojis jēdziens. Informācija par mūziku nav svarīgākais, ko cilvēks grib dzirdēt. Tiem, kurus tas interesē, ir simtiem iespēju internetā, Vikipēdijā vai vēl kaut kur uzzināt jaunāko, kas notiek. Klausītājam vajag personību, kas kaut ko pasaka, rada labu garastāvokli un spēj sniegt kaut ko kā cilvēks. Ja ne, tad labāk uzlikt automātisko kompi un dragāt dziesmas, ko kā pasniegšanas veidu izmanto citas radiostacijas.

Ja nemaldos, «SWH» bija pirmā pašmāju stacija, kas sāka strādāt pēc pasaulē pieņemtajiem komercradio principiem un izveidoja konkrētu dienas programmu. Kā atklājāt, ka šāds komercradio formāts vispār eksistē?

Nebija nekādas sajēgas par to, ko nozīmē radio programmas uzbūve. Vienkārši kaut kāda intuīcija, kas teica priekšā, kā vajadzētu darīt. Vēl tagad atceros: es kā programmu direktors sapulcēju istabā visus džekus – tur bija Mielavs, Fredis, Ufo, Loks un pārējie dīdžeji. Es jautāju: «Nu, kas rīt no rīta var atnākt?» Fredis saka: «Es nevaru, jo man meita jāved 8:00 uz skolu. Varētu būt ap 11:00.» Labi, Fredis no 11:00 līdz 14:00, es tādā tabulā ierakstu. «Bet kurš varētu no rīta?» Loks saka: «Paga, man tur vakarā būs dzimšanas diena, es baigi vēlu būšu mājās. Tā, ka nav nemaz jēga gulēt, varu nākt uz 7:00.» Ok, Ēriks Loks septiņos no rīta. Tādā veidā mēs plānojām programmu – vienkārši pēc tā, kurš kurā brīdī varēja tikt uz studiju.

Likumsakarīgi, mēs bijām pirmie, kas ieviesa rīta programmu pēc principa «kas vinnē rītu, tas vinnē visu dienu». Visu uzmanību novirzījām tieši tai. Tajā brīdī mēs saspringām uz tā laika labāko un autoritatīvāko komandu. Salikām kopā Ainaru Mielavu, Elitu Kreisleri no ziņu nodaļas un veidojām šo rīta bloku. Fredis nāca tikai pēc viņa, pēc tam bija viena stunda brīva, un tad ieradās Ufo. Vienreiz viņš atnāca stundu ātrāk un abi ar Fredi sāka dzīt kaut kādu «bazāriņu». Beigās izveidojās, ka viņiem šī humora bumbiņas mētāšana labi padevās un šī lieta attīstījās tālāk.

Sapratām, ka vēl viens no svarīgākajiem laikiem ir tad, kad cilvēki atrodas mašīnās, jo sastrēgumi ir mūsu draugi.

No amerikāņiem uzzināju, ka citas radiostacijas darīja visu, lai viņiem šādi sastrēgumi būtu. Bija huligāni, kas tos mēģināja radīt – pēkšņi krustojuma vidū salūst mašīna, vai sāk kaut kur nesankcionēti rakt vai kaut ko uzlauzt. Šoferīši ir mūsu lielākie draugi, jo cilvēks automašīnā, mēs esam viņu paņēmuši. Viņam nav iespējas pieslēgties internetam, paņemt avīzi vai ieslēgt televizoru – viņš ir mūsu varā.

Līdz ar to tas «drive time» kā jēdziens bija viens no tiem, kam pievērsām visvairāk uzmanības. Kļuvām par vieniem no pirmajiem, kas gatavojās izmantot helikopteru, kāds tajā laikā piederēja vienam ārzemju latvietim un uzņēmējam. Jau bijām noslēguši līgumu, ka radio īrēs helikopteru brokastu laikā un «draivtaimā». Tas tika pārkrāsots mūsu krāsās, mēs jau bijām Amerikā ierakstījuši džinglu (iedziedas) «Esam jau gaisā! «Radio SWH!»» un jau bijām vienojušies ar Paulu Timrotu, kurš būtu mūsu satiksmes regulētājs. Tad nāca šī absolūti negaidītā avārija, kas iznīcināja helikopteru...

Kas īsti notika?

Īsi pirms tā, kad mums vajadzēja sākt to izmantot, īpašnieks ar pilotu, kurš bija pieredzējis un sertificēts, saķērās kaut kādos vados, nogāzās uz Berģu šosejas un aizdegās... Kad ieraudzīju to «Vakara Ziņās», biju vienkārši šokā un sapratu, ka varbūt mums nebija lemts to darīt. Nedod Dievs, tas būtu noticis tiešajā ēterā. Par šādu faktu mēs nekad neesam runājuši, bet tas bija viens no mūsu meklējumiem, kā veidot radio programmu.

Vēl viena lieta, kur mēs noteikti bijām pirmie, – gājām pie publikas un sākām aicināt pie sevis Rietumu zvaigznes. Nesen uzliku video no mūsu atklāšanas – Arnis Mednis, Sonora Vaice un Simfoniskais orķestris dzied «Radio Gaga». Skatos, tajā zēnu korī – johaidī – tur viss «Cosmos», izņemot Reini Sējānu, un visi mazie knariņi ar nopietnu sejas izteiksmi dzied «Radio Gaga». Tagad tie paši jaunie džeki ir sasnieguši daudz gan mūzikā, gan citās dzīves sfērās, un radio piedzimšana arī viņiem ir bijis tāds starta tramplīns, dzīvē panesot uz priekšu mazliet savādāk, nekā varbūt būtu bijis līdz tam.

Kāds ir jūsu skatījums uz pašmāju mūziku – kā pēdējo divdesmit gadu laikā mainījies latviešu mūzikas īpatsvars «SWH» un kā jums ir izdevies atrast to ideālo līdzsvaru?

Ikviens dīdžejs pateiks, ka ir daudz vieglāk uzlikt pasaulē pārbaudītu mākslinieku, kura atpazīstamībā ir daudz ieguldīts, nevis ķerties klāt un riskēt ar kādu vietējo. Tajā pašā laikā vienmēr esam rēķinājušies, ka ir jāpalīdz jaunajiem kaut kur izsisties, un kur vēl, ja ne šeit?! Cik daudz ir tādu vietējo dziedātāju un ansambļu, kurus spēlē kaut kur citur? Tās stacijas ir uz rokas pirkstiem saskaitāmas.

Latvijas Radio 2 spēlē 100% latviešu mūziku, bet liela daļa no tā ir, es atvainojos, mūzikas profanācija un degradācija.

Vienmēr esam atradušies tādā kā kontrastā, ka nevēlamies iet Latvijas Radio 2 auditorijas pavadā un nolaisties līdz tādiem kritērijiem. Lieta tāda – sākumā, kad mūsu sauklis bija «Visu laiku labākā mūzika!», derēja gan progresīvais roks, tā laika elektroniskā un deju mūzika, tāpat arī ska, regejs, metāls un melodiskais un hārdroks. Tagad šīs formāta robežas ir ļoti uzmanīgi un nemanāmi stacijā jāievēro. Mums nav baigi noteiktā kritērija – tā ir vienkārši intuīcija. Mēs, trīs pieredzējuši, sirmi kalnu buki, pamatojoties uz intuīciju, to mūziku arī izvēlamies. Tādā elementārā balsošanā – divi pret vienu vai trīs pret nevienu. Pat ja man kaut kas ļoti patīk, bet Fredis ar Arti [Dvarionas] saka nē, tad arī tā dziesma vai mākslinieks neskanēs.

Tajā laikā bijām saistīti gandrīz ar visiem vadošajiem muzikantiem, un nebija arī tik daudz radiostaciju, kurās spēlēt latviešu mūziku. Šobrīd, ja ir 42 radiostacijas, praktiski var atrast visus – gan tos, kam patīk Liene Brikouska un «Okartes skatuve», gan arī tos, kas klausās Vestardu Šimku, «Instrumentus» vai Kārli Kazāku. Visiem var atrast savu vietu, kur viņus atskaņot. Skaidrs, ka sabāzt visus viņus vienā stacijā nevar. Tie laiki ir garām. Tas vairs nav iespējams, citādi šiem formātiem vairs nebūtu nekādas jēgas. Protams, tas ir ļoti subjektīvi. Ja ētera cilvēks liek mūziku, kas viņam patīk, un viņš vadās tikai pēc savas gaumes, tas ir tuvākais ceļš uz viņa izbeigšanos. Radio kā medijs no tā tikai cieš, ja iet kāda dīdžeja pavadā.

Ētera cilvēkam ir jāsaprot klausītājs un jārīkojas tā, lai viņš nevis tracinātu, bet audzinātu, pārveidotu klausītāju par to, kas viņš nav.

Viņam ir jārada iespēja klausīties sevī, un atrast šo vidusceļu ir tā lielākā meistarība. «SWH» ir māksla apvienot šo komerciālo pusi ar radošo pusi un novitāti. Spilgts piemērs ir «Instrumenti» – man dēls iedeva noklausīties jauno plati, pirms tā vēl nav iznākusi, un es sapratu, ka tā ir tik apjomīga mūzika, ka ielikt kaut kādos rāmjos to ir ļoti grūti.

Tajā pašā laikā šo mūziku varētu atļauties atskaņot pietiekami daudzas radiostacijas, lai pārbaudītu sevi kā tādu izaicinājumu – vai viņi var paplašināt savu formātu līdz tādai mūzikai. Tā ir ārkārtīgi mūsdienīga, profesionāla, un par to nevar pateikt, ka tas ir mēsls. Bet pieskaņot savam formātam – daudzas radiostacijas varētu šādu izaicinājumu atļauties. Ja tava mūzika ir tāda, ko var spēlēt visi, tad tā ir ar augstāko raudzi.

Paturpinot par pēdējā laika aktualitātēm pašmāju raidstaciju dzīvē – «Radio 101» ir precedents tam, ka tev nav jāiztur konkurss, lai iegādātos frekvenci, – to bez problēmām var izdarīt izsolē. Kā jūs to komentētu?

Normālā valstī ir radio un televīzijas padome, kurai vajadzētu kompetenti regulēt tirgu un pateikt: Mums tagad trūkst radiostaciju jauniešiem. Visi ir metušies uz «adult contemporary», jo tā ir maksātspējīgā auditorija. Nav neviena, kas domā par jauniešiem, rokmūziku vai studentiem. Šīs frekvences konkursu veidā tika iegūtas pilnīgas padomes patvaļas un nekontroles apstākļos. Bieži vien ne tajos godīgākajos paņēmienos nonāca apšaubāmu cilvēku rokās, kuri šīs frekvences pārdeva tiem, kuri gribēja vai zināja, kā uztaisīt kaut kādu radiostaciju.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP)... Viņi nav slikti cilvēki, bet kā profesionāļi ir zaļknābji. Kamēr viņi apjauš, kas kur notiek, tā vietā, lai neveiktu nekādas kustības, ātri sadod frekvences tiem, par kuriem neko nesaprot, un pēc tam atkal nožēlos. Atņemt frekvenci vairs nevar, tad sākas tiesu lietas. Tas ir pilnīgi netaisnīgi un netālredzīgi, ja NEPLP aizliedz «SWH Rock» iziet Liepājā un Ventspilī.

Tā ir noticis?

Jā, mēs piedalījāmies konkursā un lūdzām uz šīs 12 gadu pieredzes bāzes, ka «SWH Rock» vajadzētu būt Liepājā, kur rokmūzika ir attīstījusies un kur tai ir tradīcijas. Padome neiedeva frekvenci ar motivāciju, ka mums nav laba koncepcija un šāda radiostacija Liepājā nav vajadzīga, atdodot to pilnīgi citam formātam.

Savukārt Ventspilī, kur mēs arī gribējām rokmūziku, viņi atdeva Valmieras programmai ar domu, ka Valmieras programma varētu interesēt vietējos klausītājus. Tas nozīmē, ka NEPLP nedomā valstiski un cerēt uz frekvenču profesionālu sadali pagaidām nav iespējas, jo tiem profesionāļiem, kas šobrīd ir padomē, vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas ir kas šajā tirgū. Bet pa to laiku ir sadarīts daudz visādu aplamību un kļūdu.

Esat aktīvs sociālajos tīklos, īpaši tviterī. Kādu redzat radio mijiedarbību ar sociālajiem tīkliem?

Man nebija citas iespējas, jo man ir bērni, kuri vienkārši lika manīt – ja tēvs neko nesaprot un neieiet sociālajos tīklos, tad praktiski vienu no saziņas veidiem ar saviem bērniem viņš sev jau ir liedzis. No otras puses, man bija svarīgi būt šajos tīklos, lai zinātu, ko dara mani bērni, ko domā divdesmitgadnieki, kas ir «Spin FM» publika un trīsdesmitgadnieki. Viņiem ir citas autoritātes, citi elki, citas vēlmes un citas vērtības.

Tad vienā brīdī atskārtu, ka tās 140 zīmes ir tas, ko esmu universitātē mācījies – žurnālistika nozīmē ātri reaģēt uz lietām, izdomāt divus, augstākais trīs teikumus un atmest visu lieko. Kā teicis, šķiet, Maksims Gorkijs – lai vārdiem būtu šauri, bet domai būtu telpa. Tas ir tieši tas, ko man bija patīkami trenēt jau kā tādu izteiksmes formu.

Ikdienā, kad runājam ar dēlu vai meitu ne caur sociālajiem tīkliem, esmu pamanījis, ka sazināmies tādās 140 zīmēs – aforismos, jokos, melnā humorā jau ar tādiem kā gataviem tvītiem.

Mums nevajag mobilo – viens otram jau dzīvajā dodam «laikus», šito mēs «forvardējam», šito ne (smejas). Tas pats bija ar «Instagram». Es meitai prasu: «Klausies, vai es kaut ko neesmu palaidis garām? Vai es to vēl varu apgūt?» Viņa saka: «Palaidis garām tu esi, bet vai tev to vajag apgūt – neesmu pārliecināta.» (Smejas.) Burtiski aizvakar (saruna notika pirmdien – red.) pajautāju, lai mani apmāca, kā tur ir, un es ieliku pirmās piecas bildes. Jo meita teica, ka man to vajagot darīt, ja es gribu ieiet arī tādā vidē un normāli pakomunicēt ar jaunatni. Tā ka nupat esmu iestājies arī «Instagram» armijā.

Redzēju, ka bijāt ietvītojis «The Rolling Stones» nesenā koncerta setlisti. Vai arī jums sanāca to apmeklēt?

Nē, šo es vienkārši translēju no viņiem. «The Rolling Stones» šogad ir apvienojušies uz 50 gadu jubileju, un viņiem bija pilnīgi neizziņots koncerts Amerikā. Man patīk, kā viņi publicē savu setlisti – tai pilnībā pa virsu ir uzlikta roka, nākamajā tvītā viņi jau ļauj nedaudz ieskatīties. Man patīk, ka arī veči gados palaiž muļķi. Dzīvē esmu divas reizes bijis uz «The Rolling Stones» koncertiem un zinu, cik tas ir nozīmīgi, redzēt dzīvas vaska figūras.

Tās ir personības, kas ir leģendāras un sasūkušās mūzikā. Tas ir tas pats, kā tagad redzēt «bītlus». Iedomājies, «ABBA» tiek piedāvāts miljards par apvienošanos, bet viņi to nedara, «Led Zeppelin» mēģina savilkt kopā pat Bils Klintons. Bet «rollingstouni» nav jāsavāc nevienam naudas maisam, jo tie džeki paši tā ir sasūkušies ar visu to, ka tā viņu tūre ir vienīgais, ko es vēl gribētu redzēt. Tāpēc arī vienmēr mēģinu retvītot visu, kas notiek ar šo grupu.

Dosieties arī uz kādu no gaidāmajiem koncertiem?

Kad publicēju šos tvītus, atsaucās viena laba paziņa no Latvijas, kura dzīvo Londonā, un viņa man saka: «Jāni, atbrauc pie manis ciemos. Man šajā pašā rajonā dzīvo Ronijs Vuds («The Rolling Stones» ģitārists – red.) un viņš ir baigi vienkāršais vecis. Te ir viens tāds krodziņš, kur viņš ir uzturas vismaz reizi nedēļā.» Viņa sacīja, ka varēšot mani iepazīstināt, turklāt vēl parādīja mūziķa gleznas un piesolīja par lētu cenu sarunāt kādu no mūziķa darbiem. Tā dzīve tomēr ir tik skaista! Liekas – nepieejamais Ronijs Vuds. Tajā pašā laikā manai paziņai no Rīgas viņš dzīvo dažas mājas tālāk. Protams, viņam tur kaut kur ir pils, bet viņš grib dzīvot kā normāls anglis, tāpat kā mēs šeit dzīvojam kā normāli latvieši.

Es pateicu: «Jā, bet viņiem vienīgais koncerts ir Haidparkā, ko izpārdeva trīs minūtēs!» Viņa uzreiz: «Paga, paga – es pajautāšu Ronijam, un viņš tev iedos ielūgumu.» Saku: «Bet Haidparkā, tur ir tik daudz cilvēku.» Vēlāk viņa man paziņoja: «Ronijs teica, kad viņš būs kādā mazākā zālītē, tad iedos tev ielūgumu.» (Smejas.) Cik tā pasaule ir maza! Tas Ronijs mani nekad nav redzējis, bet ka viņš šādi parūpējas – Haidparkā būs daudz cilvēku, bet, kad būs mazāks koncerts, viņš man iedošot ielūgumu.

Caur to pašu tviteri man bija cits pārsteigums. Viens no maniem mīļākajiem izpildītājiem ir Ričards Haulijs, bet es nekādi nevaru trāpīt uz koncertiem, jo viņš tik reti uzstājas. Es dzenos pēc viņa koncertiem, un man vēl nav paveicies. Tagad es atrodu, ka būs koncerts Londonā 14.jūlijā, un šai pašai paziņai palūdzu, lai viņa man paņem tās biļetes. Viņa man nopērk, un es sociālajos ierakstu, ka man ir biļetes uz Ričardu Hauliju, tas ir pietiekams iemesls, lai apskatītu Londonu, un, iespējams, es būšu vienīgais latvietis tur. Pagāja piecas minūtes, Ričards Haulijs bija šo tvītu izlasījis, pievienojis pie favorītiem un sācis man sekot.

Arī tā – mēs neesam pazīstami, bet ka man seko zināms muzikants, nezinot, ka es principā varu spēlēt viņa dziesmas un padarīt viņu populāru, bet tas nav mans uzdevums. Es mājās viņu klausos – no visām septiņām platēm esmu izveidojis izlasi, kuru klausos tad, kad ir attiecīgs dvēseles noskaņojums. Man patīk šis mazais-lielais cilvēks, kas neatbilst nekādam elkam, rokerim vai siržu lauzējam. Arī par to es varu pateikties radio un sociālajiem tīkliem, kas iemet mani dažādās situācijās, ko es nekad nevarētu noorganizēt vai nopirkt. Tās vienkārši notiek.

Kopš darbojaties radio, esat ticies un intervējis ne mazums pasaules mūzikas leģendu. Vai no tiem, kas vēl ir pie labas veselības, ir kāds, ar ko jums būtu interesanti aprunāties?

(Domā.) Katrs no viņiem ir tik spēcīga personība. Tajā brīdī tu esi uztraucies un tik daudz spēka patērējis, lai tiktu viņam klāt, ka tajā tikšanās brīdī to nevari tā izbaudīt. Blakus viņam stāv dusmīgais menedžeris ar hronometru, kurš saka: «Pēc piecām vai desmit minūtēm pēdējais jautājums.»

Man noteikti vajadzētu apsēsties un rakstīt nevis 140 zīmēs, bet gan uzrakstīt tādu atmiņu grāmatu par tikšanos ar katru no šiem cilvēkiem.

Ikviena šī fotogrāfija (norāda uz sava kabineta sienu) nav tāpēc, ka man nebūtu ko darīt, bet gan tāpēc, lai es neaizmirstu un katra epizode uzreiz uzburtu vēsturisko ainu un situāciju, kas notiek ar mani, Latviju un šo cilvēku, ar kuru esmu ticies. Tās tikšanās ir bijušas tik neticamas, ka katrai ir kāds savs «storijs».

Piemēram, man pateica, ka ir iespēja intervijai Ņujorkā ar grupu «Yes» ar apmaksātiem ceļa izdevumiem. Es viens pats aizbraucu uz Ņujorku, sameklēju viesnīcu un ierodos nozīmētajā laikā. Atnāk grupa, es viņus nointervēju un tagad jālido atpakaļ. Man saka, ka principā varu lidot arī dienu vēlāk un ka viņi var samainīt biļeti. Es saku: «Nē, nē, nē – intervija man ir kabatā, es lidošu šodien.»

Atlidoju no Ņujorkas astoņos no rīta un pa taisno atbraucu uz darbu, šeit ir ziņas. Sāku stāstīt, cik man forši tur gājis, bet ziņu dienestā visi saka: «Paskaties monitorā, kas ar tavu Ņujorku notiek.» Dvīņu torņi grūst, un pirmā doma, kas nāk prātā, ir tā, ka kolēģi ir inscenējuši tādu melno sagaidīšanu. Es atgriezos tieši 11. septembrī. Ja būtu samainījis biļeti, es tur būtu uzkavējies ilgi un iestrēdzis Ņujorkā. Šādas situācijas ir notikušas.

Ar to pašu Stingu... Bija iespēja intervēt Stingu, un mēs ar Ainaru Mielavu nevarējām sadalīt, kurš to darīs. Tas viss bija jāizlemj tik ātri, jo bija jālido uz Helsinkiem, jānokārto dokumenti un visas lietas. Es aizbraucu viņu intervēt, un mani izvadā pa visām tām stadiona ejām. Tagad stāvu un gaidu milzīgā hallē. Pa otrām durvīm ienāk tāds džeks, ģērbies džinsās, T-kreklā un tādā dzeltenā jaciņā. Viņš saka: «Man teica, ka man te jābūt uz interviju.» Es paskatos – tas taču Stings! Absolūti vienkāršs džeks. Tāds dusmīgs boss melnās brillēs man pateica: «10 minūtes, no more!»

Mēs apsēdāmies un sākām ar viņu runāt. Kopā norunājām 40 minūtes, un es redzu, ka tas boss tur sarkans lēkā, bet viņš neko nevar atļauties Stingam pateikt.

Arī šī intervija man ļoti palikusi atmiņā. 99% no šiem cilvēkiem novērtē šo interviju un to, ka tu tērē savu laiku, interesi un būtībā taisi reklāmu viņiem, sekmējot koncertu veiksmīgu norisi. Es nevarētu šīs intervijas sasniegt, ja es nestrādātu radio. Tā kā koncertu organizētāji vienmēr ir vēlējušies, lai «SWH» ir klāt pie šo koncertu reklamēšanas, tad tā iespēja man ir bijusi.

Es dzīvoju blakus Lielbritānijas vēstniecībai un gribēju izsist balkonu. Lai to izdarītu man vajadzēja dabūt šīs valsts atļauju. Aizeju uz turieni, un viņi tagad izskata manu lūgumu un jautā: «Kas jūs tāds esat?» Dabiski, ka viņi nezina. Sacīju, ka esmu mūzikas žurnālists un esmu pietiekami daudz darījis, lai iepazīstinātu britu mūziķus ar latviešiem – Eltons Džons, Stings, Džo Kokers, Roberts Plānts, Sūzija Kvatro, «Nazareth», «Slade» un citi.

Viņi teica, ka neko tādu drošības apsvērumu dēļ nedrīkst atļaut bez Skotlendjarda atļaujas, bet man izdarīja izņēmumu un atļāva šo balkonu izveidot. Tagad esmu nonācis unikālā situācijā – kad briti atzīmē karalienes dzimšanas dienu un pagalmā sabrauc visu valstu vēstnieki un tā iela tiek noslēgta, es varu mierīgi stāvēt uz balkona VIP ložā (smejas). Anglija ir novērtējusi šo ieguldījumu rokmūzikas un popmūzikas popularizēšanā Latvijā.

Runājot par «SWH» jubilejas pasākumu «Palladium» koncertzālē, ko varam no tā sagaidīt?

«Programma galvenokārt sastāvēs no divdesmit dziesmām, kas ir atzītas par visu laiku populārākajām «SWH» un ar ko cilvēkiem asociējas šis radio. Visa programma tiks translēta tiešajā ēterā, ko vadīs Gustavs Terzens un dzirdēs visa Latvija. Nebūs zināms, kas ir piektā, trešā un pirmā vieta. Piedalīsies mūsu pirmrindnieki mūziķi, sākot ar Busuli, «Labvēlīgo Tipu», «Dzelzs Vilku», būs arī Dons, «Instrumenti», «Prāta Vētra» un visi «Radio SWH» cilvēki.

Bet šobrīd nebūs zināmas pirmās trīs dziesmas. Esam sagatavojuši divas filmiņas par radio vēsturi un visiem cilvēkiem, kas gājuši cauri divdesmit gados, un šie 2000 viesi būs tie, kas kaut kādā veidā ir radio ienesuši savu auru, balsi un bez kuriem tas nebūtu tāds, kāds ir šodien. Visi cilvēki gan ēterā, gan ārpus ētera bez sekām nav palikuši. Viss, ko viņi darījuši, ir nests tālāk; tie pirms divdesmit gadiem ieliktie pamatakmeņi tikai šodien parāda savu vērtību.

«Radio SWH» ir kā tāds drošs, milzīgs kuģis – mūs no ierindas nevar izsist dažādi sīki satricinājumi, pēkšņas ekonomiskās vai psiholoģiska vai radoša rakstura pārmaiņas.

Tas kuģis vienkārši virzās uz priekšu. Man patīk, ka mums radio šobrīd ir tāds visdraudzīgākais kolektīvs. Agrākos laikos, kad bija tik daudz dažādu personību, katrs pats par sevi bija tāda visai spuraina un egoistiska dvēsele. Katram likās, ka viņš ir tas lielākais «kings», bet salikt tādā vienā komandā ir grūti. «Barcelona» arī tagad ņēma un ar 0:4 zaudēja vāciešiem, kaut arī pēc sastāva vajadzēja viņus noslaucīt. Saliedēt šos cilvēkus vienā draudzīgā dūrē... Šī brīža «SWH» modelis ir visdraudzīgākais un optimālākais.»

Un nobeigumā – ko jums un «Radio SWH» novēlēt nākamajos divdesmit gados?

«Lai būtu iespēja vēlreiz novēlēt daudz laimes dzimšanas dienā. Vienalga, vai tā ir 21., 30. vai tā tālāk. Uztaisīt radiostaciju nav māksla. Tas, kam mājās ir kompis un internets, viņš var izveidot pats savu mediju, un tālākais jau ir paša ziņā, kā viņš atrod savu vietu tirgū – vai ar elkoņiem, vai kādu svaigu ideju. Tas ir viņa meistarības, talanta un veiksmes rezultāts. Darīt to vairāk par pieciem gadiem, tas jau ir rādītājs.

Radio nav sprints, radio ir maratons.

Tu vari būt topā vienu gadu, divus, bet ja pēc trīs gadiem tevis nav, tas bizness jau pašā sākumā nav bijis pareizs un kaut kas nav bijis lemts. Tāpēc varētu novēlēt to, lai katru gadu būtu iespēja pateikt: «Daudz laimes dzimšanas dienā!» To pašu varu novēlēt visiem radio kolēģiem, kuri ir ēterā vairāk nekā desmit gadus šeit Latvijā. Tās radiostacijas jau ir pietiekami nopietnas, un tām ir jābūt.»

Arī TVNET pievienojas sveicējiem un novēl panākumus arī turpmāk!

Svētku ētera programma:

No rīta plkst. 7:00 ēterā Andris Freidenfelds un Zane Stocka ar interesantām sarunām un joku plēšanu, uzņemot studijā viesus - radio darbiniekus un grupu Asto’n’out.

Plkst. 9:30 video tiešraidē būs skatāma lielās jubilejas tortes svecīšu pūšana. Sena radio leģenda vēsta: ja tortes svecītes nopūš hokejists, kurš ir visbiežāk dzirdēts Radio SWH ēterā, tad nākamie 20 gadi ir laimīgi. Ētera studijā ciemosies Sandis Ozoliņš.

Plkst. 12:00. Rīta Svīta nodos ētera stafeti Normundam Rutulim, kurš uzņems viesi – mūziķi Jāni Stībeli. Savukārt Arta Dvarionas ēterā viesosies grupa Sound Poets.

No plkst. 18:00 līdz 19:00 Gustavs Terzens pieslēgsies koncertzālei Palladium, kura būs jau gatava sagaidīt pirmos viesus, spēlējot profesionālajam pūtēju orķestrim Rīga.

Jau no pkst. 19:00 tiešraidē Radio SWH ēterā tiks pārraidītas dzimšanas dienas svinības.