Indra Reinholde strādā modernā baleta žanrā. Piedalījusies vairākos Pēterburgas baleta festivālos, starptautiskā baleta konkursa Maija laureāte. Autore baleta izrādēm: Atspulgi (Marijas teātrī Sanktpēterburgā), Melnais mūks (teātrī Krievu balets Maskavā), Riekstkodis (Jekaterinburgas Dejas teātrī), Kopēlija, Veltas pūles mīlā (Siktivkarā), Tabula rasa un Bolero (Indras Reinholdes kamerbaletā, Rīgā) u.c.

Kā jūsu dzīve saistījās ar kamerbaletu? Vai tas bija jau sens mazu meiteņu sapnis - kļūt par balerīnu?

Indra: To, ka mana dzīve būs saistīta ar deju, tiešām zināju jau kopš bērnības. Protams, tajā laikā manā apziņā vēl nebija izveidojies priekšstats par izrāžu veidošanu, zināju tikai, ka vēlos dejot. Doma par savu horeogrāfiju veidošanu radās vēlāk – laikā, kad sāku horeogrāfijas studijas – vispirms Rīgā, pēc tam – Pēterburgas Kultūras akadēmijā. Pēc augstskolas pabeigšanas Pēterburgā sāku veidot savus darbus ar profesionāliem dejotājiem.

Kas ir deja jūsu kā horeogrāfes personīgajā definīcijā? Ko tā spēj sniegt cilvēcei?

Indra: Nekādā ziņā savu definīciju neuzskatu par izsmeļošu, un tā ir arī ļoti subjektīva, bet varbūt varu teikt tā:

deja ir cilvēka dvēseles izpausme kustībā, kas pieņēmusi noteiktu estētisku formu.

Kā jebkurš mākslas veids, cilvēkam tā spēj sniegt emocionālu pārdzīvojumu, bagātinot viņu garīgi un intelektuāli.

Ar ko specifisks ir kamerbaleta žanrs?

Indra: Nez vai jēdzienu „kamerbalets” var attiecināt uz noteiktu žanru, tas drīzāk ir izpildītāju skaitliskā sastāva raksturotājs. Tātad

„kamerbalets” ir skaitliski neliels baleta kolektīvs.

Protams, horeogrāfija, kas veidota kamerbaletam, atšķirsies no baleta, kas sacerēts lielam teātrim, tā būs vairāk vērsta uz individuālo emocionālo nianšu atspoguļošanu.

Kāda ir kamerbaleta pieredze pasaulē un cik tas jau ir pieņemts Latvijā?

Indra: Tendence veidot skaitliski nelielas trupas radās jau divdesmitā gadsimta sākumā, līdz ar modernās dejas žanra izveidošanos. Arī šobrīd pasaulē ir daudz šādu trupu. Arī Latvijā ir skaitliski nelieli kolektīvi, kas darbojas modernās horeogrāfijas jomā, bet tie ir saistīti tieši ar laikmetīgās dejas žanru, nevis ar baletu kā mūsu trupa.

Modernais balets Latvijā vispār nav attīstīts, domāju, esam pirmie, kas ar to sākuši nopietni strādāt.

Kad nodibinājāt savu trupu - kā no idejas tas viss attīstījās līdz reālai kamerbaleta skolai? Kur jau esat savas prasmes parādījuši?

Indra: Mūsu trupa sāka savu radošo darbību 2009.gada rudenī, kad es iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā. Man izdevās iesaistīt Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas nodaļas studentus, un pirmā izrāde – viencēliena modernā baleta uzvedums Tabula rasa ar A.Pērta, L. van Bēthovena, A.Vivaldi un K. de Sermizī mūziku savu pirmizrādi piedzīvoja 2009.g. 12.decembrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Vēlāk izrāde tika iekļauta horeogrāfu Jura Kaprāļa un Leona Brunova piemiņas koncerta programmā – 2010.gada 1.februārī JVLMA Lielajā zālē. 2010.gada 16.aprīlī ar izrādi Tabula rasa uzstājāmies teātra klubā Artelis.

2010.gada pavasarī tika iestudēts vēl viens baleta viencēliens – Bolero (I.Reinholdes horeogrāfija, M.Ravēla mūzika). 12.jūnijā VEF kultūras pilī kolektīvs uzstājās ar laikmetīgās dejas viencēlienu vakaru Forma. Brīvība. Deja. Vasarā viencēlienu Bolero rādījām arī Ventspilī, pasākuma Garākais ziedu paklājs pasaulē koncertu programmas ietvaros. Otrajā sezonā kolektīvs ir paplašinājies, tam pievienojoties vēl pieciem profesionāliem dejotājiem. Pašlaik teātra sastāvā ir deviņi dejotāji - JVLMA horeogrāfijas nodaļas studenti Gabija Bīriņa, Ieva Kemlere, Natālija Korotja, Anastasija Novikova un Reinis Rešetins, LNO baleta mākslinieki Antons Freimanis un Māris Spriņģis, kā arī Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēknes Lāsma Andžāne un Baiba Beitika.

Par ko izrāde DIPTIHS: Gaisma un pelni/Klaunu dienasgrāmatas vēstīs?

Indra: Neizplūstot garos aprakstos, varu minēt, ka izrādes pirmās daļas centrālā tēma ir cilvēka dvēseles sadursme ar ārpasauli, viņa garīgo ideālu zaudējums, saskaroties ar dzīves realitāti. Otrā daļa pēc formas ir groteska kolāža, kas sastāv no vairākiem stāstiem jeb skečiem, katrā no kuriem atspoguļota kāda dzīves parādība. Cilvēka cerības un ideāli uzplaukst viņa iekšējā telpā – no citiem norobežotā, vienreizējā un neatkārtojamā pasaulē. Un tad kā ēna, kas pāršķeļ gaismu, šajā aplī ielaužas dzīve... Dvēseles un ārpasaules nemitīgo sadursmju motīvi izrādē tiek variēti, izmantojot dažādas vēstījuma formas – no dramatiski piesātinātiem plastiskiem monologiem un dialogiem līdz groteskai kolāžai.

Nedomāju, ka skatītājam vajadzētu speciāli vērst uzmanību uz kaut ko konkrētu, tādēļ

aicinu uztvert izrādes vēstījumu brīvi, saskaņā ar katra paša dzīves un pasaules uztveri un emocijām.

Izrāde notiks 9.aprīlī plkst. 19.30 VEF Kultūras pilī.

Piedalās: Lāsma Andžāne, Baiba Beitika, Gabija Bīriņa, Antons Freimanis, Ieva Kemlere, Natalja Korotja, Anasatasija Novikova, Reinis Rešetins un Māris Spriņģis.