Kas notiek, kad Vilipsōnam tiek atņemts viņam neatņemamais - melnbaltais zīmējums? Izskatās, viņš neviļus atslēdz sevī grafisko domāšanu, uz brīdi kļūstot par gleznotāju, priekšplānā izvirzot krāsu attiecības, konkrētu kolorītu, triepienu, faktūru un citas glezniecības kvalitātes. Un dara to bez pretenzijām pieskaitīt sevi pie gleznotājiem, bet gan ar sev raksturīgo ironiju nosaucot šo rīcību par «Why ne?!».

Pašdarinātie rāmji darbojas kā gleznas turpinājums un sastāvdaļa - rāmis kā norūsējis metāls un reizē cietuma režģis, rāmis kā asfalta lējums. Ja tēma pieprasa, tad uz rāmja atrodama arī reāla poga, ledus gabaliņi no kokteiļglāzes vai kurpju šņore.

Izstādē apskatāmie darbi tapuši pēdējo pāris gadu laikā, atskaitot vienu - izstādē ietverto priekšgājēju, kas radies pirms 20 gadiem. Bronzas skulptūra «Galwenais naf pupi, bet sirdcniņa» sevī apvieno raupjas formas ar smalkumu, saturā - dziļi aizkustina un atgādina par sirsnību, kas raksturo Vilipsōna būtību.