Puškina lomai Intars gatavojies ne tikai informatīvi, iepazīstot izcilā krievu dzejnieka personību, bet arī vizuāli, audzējot bakenes un matus, kas pirms izrādes tiek saskruļļoti gluži kā Puškinam. «Bakenes ļoti ātri aug. Četras nedēļas un gatavs,» viņš nosaka.
Pēc izrādes ne viens vien skatītājs atzina, ka Busulis bijis lielisks Puškina lomā. Viņš uz skatuves bijis tik organisks, ka neatšķiras no tādiem Dailes teātra grandiem kā Artūrs Skrastiņš un Artis Robežnieks. Vaicājot, vai aktiermeistarības talants Intaram jau šūpulī ielikts, viņš prāto: «Uz skatuves tā īpaši netēloju. Vienkārši tā arī jūtos. Vienīgi tas franču komunikācijas stils man neļauj darīt vairāk un notur mani rāmjos. Savulaik esmu arī reālajā dzīvē rīkojies tieši tāpat kā Puškins - gan kliedzis, gan bļāvis, tā kā man nekas īpaši nav jātēlo. Nu vienīgi miris vēl nekad nebiju uz skatuves. Tas man bija kaut kas jauns. Taču arī tajā var gūt kaifu. Gan mēģinājumos, gan pirmizrādē šajā situācijā man tomēr ir iekšējs satricinājums. Mūzika, domas un pareizticīgo baznīcas smaržas, tas viss kopā uzbur reālu bildi.»
Intara kontā ir vairāki mūzikli. Viņš piedalījies mūziklā «Autoplanēta» (2005), «Parīzes Dievmātes Katedrāle» (2007), «Mesa» (2007) un «Hotel Kristina» (2006). «Visspilgtākā no visiem mūzikliem, kuros esmu piedalījies, laikam tomēr ir Puškina loma. Pirmā nopietnā loma bija Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna mūziklā «Hotel Kristina», kas tika izrādīts Latvijas Nacionālajā teātrī. Tiesa gan, to mūziklu ļoti ātri noņēma no repertuāra un es nepaspēju tā īsti izbaudīt, ko nozīmē, būt aktierim. Tolaik gatavošanās process bija tikpat intensīvs kā tagad, iestudējot «Oņeginu», kad nezini ne rīta, ne vakara. Tagad es tik sākšu baudīt. Pirmo drebuli jau iztrīcēju ģenerālmēģinājumā ar skatītājiem un tagad varēšu pilnībā izjust savu tēlu,» pārdomās dalās Busulis.
