Šodien vairākos kinoteātros pirmizrādi piedzīvo pašmāju režisora Jāņa Norda jaunā pilnmetrāžas spēlfilma «Mammu, es tevi mīlu», kas nesen atgriezās ar balvu no ievērojamā Berlīnes kinofestivāla. Pretēji izskanējušajiem viedokļiem, viņš neuzskata, ka sasniegumus kultūrā vajadzētu salīdzināt un prēmēt līdzīgi kā sportistu medaļas augstas raudzes sacensībās. Tā vietā valstij būtu jāatvēl cienījamāks finansējums kino.
Esi izteicies, ka «Mammu, es tevi mīlu» ir filma par bērniem, bet tomēr pieaugušajiem. Uz to var nākt arī ģimenes ar maziem bērniem, vai arī viņus gaida līdzīgas «šausmas» kā nabaga Raivi Dzintaru pēc «Kolka Cool» noskatīšanās?
Nē, es domāju, ka bērni noteikti var nākt. Pats vēl ilgi šaubījos, un taisījām tādus «test-screening», kur nāca bērni, lai saprastu, ko viņi no šīs filmas izloba. Tie puikas, kas bija, sacīja, ka ir paticis. Tagad arī Berlīnē bija seanss, kurā 90% auditorijas bija bērni, sabraukuši ar autobusiem. Spriedzes mirkļos zālē, protams, bija klusums, tad viņi arī smējās un pēc tam uzdeva jautājumus. Domāju, ka bērni sapratīs, bet tā drāma, kas notiek starp dēlu un mammu, kā arī epopeja, kurā viņš iekuļas, un kriminālā intriga ir pietiekami interesanta arī pieaugušajiem. Ceru, ka «pavilksies» gan pieaugušie, gan bērni. Tas būtu brīnišķīgi.
Apsveicam filmas @mammuestevimilu radošo komandu! Rīt lasiet @tvnet_portals interviju ar režisoru Jāni Nordu twitter.com/Tvnet_portals/…
— Tvnet portals (@Tvnet_portals) February 21, 2013
Cik daudz divpadsmitgadīgā puikas un mātes attiecību stāstā esi ielicis no savas personīgās pieredzes?
Taisot filmu par bērnību, no savas nekur neaizmuksi. Protams, tu ņem, iespaidojies un atceries, bet tā nav autobiogrāfiska filma. Domāju, ka man bija daudz garlaicīgāka bērnība nekā džekam, kam vienā nedēļā viss šis izvērtās. Bet savi pārdzīvojumi, piedzīvojumi un situācijas ir neizbēgami – protams, ka vienā brīdī tu tiem pieķeries.
Kā izvēlējies filmēt tieši 6.vidusskolas un Ziedoņdārza apkaimē?
Mūsu studija «Tanka» kādreiz bija Ziedoņdārza apkaimē, un man ļoti iepatikās Krāsotāju iela, Avotu iela un Matīsa ielas gals. Arhitektūras ziņā te ir ļoti skaisti – daudz koka ēku un, protams, arī mājas, kas atstātas novārtā. Tas ir ļoti īpašs un kinematogrāfisks rajons, sevišķi rudenī, kad kokiem pazūd lapas. Ļoti grafisks. Šajā pilsētas daļā ir palicis acīmredzams dzīves nospiedums. Redzams, ka šo vietu ilgi ir apdzīvojuši cilvēki – veikalu izkārtnes viena uz otras, pussagruvušas mājas, pa vidu vēl kāds jaunais projekts... Var just, ka šeit dzīve kūsā ļoti intensīvi. Iespējams, šī ir ļoti nepopulāra Rīgas daļa, kur cilvēkiem netīk daudz uzturēties, taču acij un kinematogrāfiski tā ir ļoti tīkama. 6. «videne» nāca ar to, ka meklējām vietu, kur būtu orķestris, jo no paša sākuma zinājām, ka galvenais varonis spēlēs orķestrī. Šī skola ir viena no retajām ar mūzikas novirzienu un iekrita blakus visam šim rajonam. Tā, protams, bija veiksme.
Filmas personāži lielākoties nav profesionāli aktieri. Kā bija sastrādāties ar viņiem un tādu personu kā Haralds Bārzdiņš, kurš ir Rīgas 6. vidusskolas direktors?
Haralds Bārzdiņš ir vienkārši spridzeklis. Tur nevajag neko daudz sastrādāties – palūdz, lai viņš dara vienu vai otru lietu, un tad ārā nāk visa tā 20 gadu bērnu orķestra vadīšanas pieredze. Tikai skaties, smejies un priecājies. Par tām faktūrām, kas būs arī filmā, – viņš ir ļoti kolorīts un ļoti inteliģents dinamīts. Kas attiecas uz bērniem, nav jau tādu bērnu-aktieru. Tu vienkārši meklē džeku, kuram ir dabas dota organika un kaut kāda prāta spēja aptvert uzdevumu un to izdarīt. Process bija diezgan ilgs, bet mums izdevās viņus atrast. Ir tā, ka vienā brīdī tu dabū pamatvienības, bet pārējo piedzen caur mēģinājumiem, liekot izspēlēt kopā ar mammu, un pamazām, pamazām iedzen viņā to koncentrāciju un spēju pareizi skatīties, klausīties. Kaut kā ieveido to mālu.
Vai tapšanas gaitā ir iedvesmojuši arī citu režisoru darbi? Man prātā atausa Suzannes Bīras stāsts par diviem puikām filmā «Labākā pasaulē».
Man visu laiku prasa par citām ietekmēm. Viens cits teica, ka asociējas ar «400 sitieniem» (1959.gada franču krimināldrāma – aut.). Mēs nonākam pie tā, ka bērnībā ir divi draugi, nodevība, draudzība un attiecības ar mammu, kur izvēršas spriedze. Pasaules kinomākslā noteikti ir vēl šādi piemēri. Cenšos skatīties daudz kino, un tur nepārprotami ir visvisādu filmu ietekme, taču precīzu «atsitienu» no kādas citas filmas man ir grūti saskatīt.
Sākotnēji bija iecerēts, ka tās darbība norisināsies 90. gadu Latvijā. Kāpēc neizdevās realizēt šo ieceri?
Bijām domājuši kā 90. gadu Latviju – esam kā no jauna piedzimuši, pie mums brauc pāvests, Bils Klintons un tūlīt, tūlīt viss notiks. Tas kaut kādā veidā slēdzās kopā ar bērnu, kurš aug, «izšķiļas» no bērnības un kļūst par to lielo cilvēku. Bet 90.gadu Latviju uzfilmēt ir neiespējami, jo viss ir tā pārmainījies. Tas ir neticami! Paskaties – ne uz vienu pusi vairs nevar pavērst kameru, katrs kadrs ir jāpieķīlē, lai varētu filmēt 90.gadus. Logi, mašīnas, cilvēku drēbes... Tas bija pavisam cits laiks. Skatījāmies bildes – viss tas naivums, kas sēž cilvēkiem iekšā, visi tie džemperīši, frizūras. Tā ir pilnīgi cita ēra. Bezmaz vai sanāk uzņemt kostīmfilmu. Tas kļuva pārāk sarežģīti.
Pēc «Mammu, es tevi mīlu» panākumiem Berlinālē izskanējuši viedokļi, ka kultūras festivāli vai konkursi jāpielīdzina Eiropas vai pasaules mēroga sporta sacensībām. Kā domā tu?
Esmu dzirdējis, ka to pielīdzina olimpiādei, kas, maigi izsakoties, ir nekorekti. Tajā vai Pasaules kausā tiekas labākie no labākajiem, un tas cits plaukts. Man grūti iedomāties, kā to izskaidrot un kura tad ir tā olimpiāde kultūras jomā.
Mazāk būtu jādomā par balvu piešķiršanu, kā par kino industrijas citādāku atbalstīšanu un stutēšanu.
Jau vairākkārt esmu teicis, ka mums Latvijā gadā iznāk pusotra filma un mēs katrs uz to liekam baigās cerības – nu tūlīt būs kaut kas. Tas nevar notikt! Ja mums gadā iznāk viena filma, mēs nevaram panākt, ka tā patiks visiem cilvēkiem, ka tas būs «blokbāsters», ka cilvēki ies un tas aptvers milzīgu skatītāju skaitu. Gadā vajag piecas sešas filmas. Tad viena būs vēsturiskā, otra būs detektīvs, trešā būs komēdija... Tas iekustinās lietas un Latvijas kino industriju, un tad tā kļūs par taustāmu lietu. Kamēr mums nāks viena filma gadā un režisoriem, producentiem, operatoriem un n-tajiem iesaistītajiem nebūs regulāras iespējas strādāt ar kino, mēs nevaram gaidīt, ka katra jauna filma būs... (izsaucas) vau, hits! Tas nenotiks, un tā ir vienkārši elementāra patiesība. Latvijā ir svarīgi uzturēt arī konkurenci, jo tas ir visvienkāršākais veids, kā panākt rezultātu. Ar vienu filmu gadā tur sanāk diezgan švaki...
Runājot par Berlīnes kinofestivāla apbalvojumu hierarhiju. Ja pieņemam, ka «Zelta lācis» ir zelta medaļa, tad kas ir starptautiskās žūrijas piešķirtais Grand Prix, ko ieguva «Mammu, es tevi mīlu»?
Manā «Generation» sadaļā, kur bija filmas par bērniem, bet ne vienmēr priekš bērniem, bija «Stikla lācis», ko piešķir bērnu žūrija, un Grand Prix, ko piešķir pieaugušo žūrija. Tāda ir atšķirība. Ja mēs sāksim salīdzināt ar sportu, diezgan ātri iebrauksim auzās. Nevajag to darīt. Forši, ka filmai ir panākumi ārzemēs, un cerams, ka tas nodrošinās kādas distribūcijas iespējas, un ceru, ka tā atradīs vietu arī starp Latvijas skatītājiem. Bet sākt salīdzināt – tas ir bezjēdzīgi. Tās ir pavisam citas mērauklas. Sportā tu noskrien sprintu par desmitdaļu sekundes ātrāk un tu esi uzvarētājs. Kultūrā nav tāds līmeņrādis, lai varētu pateikt, ka šī filma ir par 0,10 sekundēm labāka nekā tā iepriekšējā. Kultūra ir daudzslāņaināka, sarežģītāka, grūtāk izprotama un arī novērtējama lieta.
Vai ir jūtami ieguldītā darba augļi, kas izpaužas uzaicinājumos no citiem kino festivāliem?
Pēc Berlīnes jau tur «panesās»... [Filmu] ir paņēmuši labi festivāli ar norunu, ka līdz noteiktam datumam mēs to vēl nevaram izpaust, kuros to izrādīs.
Vai Eiropas kontekstā šie ir zināmi festivāli?
Ir ok. (Atgriežas pie iepriekšējā temata.) Bet vēl runājot par tām baumām... To nevajag pārprast – būtu mēs nobijušies un neaizsūtītu filmu vai velns viņ zin kas... Nebūtu tā izrādīta Berlīnes festivālā. Tā filma jau pati par sevi nemainītos. Galu galā, ja cilvēki ies [uz kino] un tā atradīs vietu viņu sirdīs, tas būs mans īstais gandarījums. Balva – super, labi vai, runājot žargonā, – foršs «pačots». Ir gandarījums, ka kāds to novērtē, bet, zini kā, to nevajag celt kaut kur... Mēs neesam uzsēdušies uz mēness. Pieticība ir pārākuma vārti.
Pasaulē ir dažādi piemēri ar bērnībā vai pusaudžu gados iemantotu slavu, pateicoties dalībai kino. Ir veiksmes stāsti, kā, piemēram, Kristians Beils un Leonardo di Kapro, bet ir arī pretstati, kā Makolijs Kalkins vai Korijs Heims. Neizjūti zināmu satraukumu vai pat atbildību par šo divu puiku nākotni, ja nu gadījumā viņiem nākas izbaudīt zvaigžņu slimības sekas?
(Domā.) Kalkins piedalījās «Viens pats mājās», ko, man šķiet, ir redzējusi puse pasaules, tāpat kā Beils piedalījās Spīlberga filmā («Empire of the Sun»), kas arī bija liela filma. «Mammu, es tevi mīlu» ir filma, ko redzēs Latvijā un ar dalību festivālos varbūt izplatīs kur citur. Es ceru, ka šiem puikām nekādas zvaigžņu slimības briesmas nedraud. Nē, nē, viss kārtībā. Viņi ir ļoti forši, parasti draudzīgi cilvēki, un nedomāju, ka viņiem kaut kas baigi saskries galvā. Man šķiet, tikai Kristofers (Konovalovs – filmā tēlo galveno varoni Raimondu) ir redzējis filmu. Matīss (Livčāns – atveido Pēteri) redzēs tikai ceturtdien.
Kāda žanra virzienā tu plāno attīstīt savu tālāko darbību, jo minēji, ka ko līdzīgu vairs neveidosi?
Krimiķi. Gribētos uztaisīt žanra kriminālfilmu.
Ar darbību Latvijā?
Jā, droši vien, ka Latvijā. Bojeviku droši vien, ka ne, jo ir pilns ar režisoriem, kas tos taisa, un viņiem ir līdzekļi, lai to izdarītu tādā līmenī, kā to prasa bojeviku skatītāji. Es vēlos kriminālfilmu. Bet zini, kā saka: «Gribi, lai Dievs par tevi smejas? Pastāsti viņam savus plānus.»
