Pirmkārt jau par medijos izskanējušo nosacīto aktualitāti – jūsu pievienošanos seriālam "UgunsGrēks". Nu, ir tas iekarojis tautas mīlestību... Bet kāpēc jūs tam pievienojāties un ko tagad gaidīt?

Ko gaidīt, to es nevarēšu pateikt. Tas būs skaidrs tikai darba rezultātā. Bet pievienojos tāpēc, ka.... man piedāvāja! Es ilgi neko televīzijā neesmu darījis. Jau gadiem! Un, atceroties vecos labos laikus, kad mēs ar kolēģi (Zigurdu) Neimani paši taisījām seriālu "Dzīvoklis" Latvijas Televīzijas 1. kanālā, noķēru daļēju nostalģiju. Daļēji tas ir arī tāpēc, ka vienkārši gribas padarīt arī kaut ko citu. Vispār seriāls aktierim ir vieglāk spēlējams nekā lielie, nopietnie darbi. Tas formāts ir vairāk tāda improvizācija. Ir vadlīnijas un teksti, bet tas tomēr ir tāds aktiera paša autordarbs režisora piedāvātajā shēmā. Nav mēģinājumu, filmēšana notiek ļoti ātri un operatīvi. Nenoliegšu, ir arī sava finansiālā interese. Ir arī prieks satikties ar kolēģiem no citiem teātriem, kurus ikdienā neredzu.

Pats sekojāt līdzi seriāla notikumiem?

Esmu sekojis ļoti fragmentāri. Televizoru vispār tikpat kā neskatos. Man tam īsti nav laika. Ja mani kaut kas interesē, tad drīzāk meklēju to internetā. Reizēm pat uzspēlēju vakaros kādu spēlīti, kad nenāk miegs. Televīzijā pamatā skatos tikai sporta pārraides.

Rīgas "Dinamo" spēles tad jau noteikti arī ir tajā skaitā?

"Dinamo" vairāk fragmentāri.

Mana prioritāte ir lielais teniss. Atklāju sev šo spēli pirms kādiem sešiem gadiem.

Pirms tam nevarēju saprast, nu ko tur var skatīties? Taču tagad zinu visus spēlētājus, reitingus, biogrāfijas... Viņi ir kļuvuši par manējiem. Tāpat skatos arī snūkeru. Patīk arī slēpošana, biatlons. Taču tos televīzijas produktus, seriālus ieskaitot, neskatos.

Ir dažādi viedokļi – vai piedalīšanās seriālos noniecina aktierspēli, vai arī tas ir pilnīgi normāli, ka aktieri no teātriem piedalās TV seriālos...

Protams, katrs aktieris ir tiesīgs pieņemt šo lēmumu. Saprast, vai tas viņu pazemo, vai arī dod iespēju sevi pavingrināt. Aktiermeistarības lietas tur tomēr ir vajadzīgas. Ne jau katrs to var darīt. Un varbūt ir aktieri, kuri nemaz nevar to darīt, ja viņiem lomai ir nepieciešams ilgs gatavošanās process. Seriāls jau nepieprasa metodisku, dziļu analīzi, tēla pamatojumu. Tā vairāk ir aplikācija, skice. Kāpēc tad to seriālu skatās? Tāpēc, ka skatītāji tos tēlus pieņem par savējiem. Un viņi arī grib tos tādus redzēt. Normālus, saprotamus. Tas ir tāds vīrietis, kas man dzīvo kaimiņos, tā ir tāda sieviete, kas tur pāri ielai... Tā ir seriālu stiprā puse. Cilvēki identificējas, sāk dzīvot līdzi šo tēlu dzīvi un attiecīgi seko tiem notikumiem.

Primārais darbs jums tomēr ir teātris. Dažos vārdos – kas tagad ir aktuāls teātrī?

Šobrīd tāda ejošākā izrāde, kurā es spēlēju, ir "Latgola.LV". Tas ir tāds mūsu grāvējs.

Un kāpēc tas ir grāvējs? Kas skatītājiem tā patīk šajā izrādē?

Tas ir līdzīgi. Tur ir skatītājiem pazīstamas situācijas, atpazīstami varoņi. Vienkāršība, labestība, humors. Tā ir tāda tautas komēdija. Lugas autore ir rakstījusi šos gabaliņus kā seriālu. Mēs patiesībā esam salikuši kopā trīs daļas, trīs viencēlienus. Režisors, protams, ir padziļinājis to domu, bet mugurkauls ir šis vienkāršais cilvēks. Acīmredzot tieši to arī cilvēki vēlas redzēt. Visās tajās psihoanalīzēs, ko bieži sauc par "slimām" izrādēm un "slimām" filmām, vairāk ir interesanti iedziļināties ārstam. Manuprāt, mākslai ar to nav jānodarbojas.

Tūlīt Nacionālajā teātrī būs jauna izrāde "Čīkstošais klusums", kas jau izraisījusi nosacītu skandālu. Kāds komentārs par šo?

Te es neko nevaru pateikt, jo pats tajā nepiedalos un neesmu neko redzējis. Taču tēma, cik es esmu dzirdējis, varētu būt interesanta un aktuāla. Jautājums, protams, kā tā tiks risināta.

Skandālam pamatā visdrīzāk ir jautājums, vai Nacionālajam teātrim jābūt konservatīvam?

Es domāju, ka šī tēze, ko ik pa laikam pārmet mūsu teātrim, patiesībā jau sen sevi ir izsmēlusi. Mums ir bijis jau tik daudz eksperimentālu darbu, ka tā saucamā klasika, kas daudziem nepatīk, proporcionāli ir palikusi ļoti maz. Katra paaudze jau nāk ar kaut ko savu, bet katrā ģimenē tomēr ir savas tradīcijas, vecāki taču audzina bērnus, tas pāriet uz mazbērniem. Notiek, protams, atšķaidīšanās, bet pamatdoma paliek tā pati. Un ar teātri ir tieši tāpat. Pārcērtot saiti ar akadēmisko teātri, zudīs tās stabilās vērtības, tā ass, uz kā viss turas. Es nesaku, ka visam jāpaliek tā, kā tas bijis, taču ir muļķīgi izdomāt divriteni no jauna. Katrai nākamajai paaudzei ir vadmotīvs – mēs parādīsim, kā jāspēlē īstais teātris! Pats tāds biju, un tas ir jaunībai raksturīgi, bet trūkst tās bāzes. Man tagad ir 58. Uz daudzām lietām, par kurām būtu savulaik flammējies, tagad skatos pilnīgi savādāk. Var jau teikt – nu, jā, tas ir tāds vecuma rimtums. Bet es varu teikt – vienkārši jau daudz ko zinu un varu paredzēt, kā tas vai tas beigsies. Bet jaunajiem to, protams, neiestāstīsi. Taču, ja tā sauktās "progresīvās" lietas ņem pārsvaru, tad teātris pazaudē savu dvēseli, to lielo pamatsajūtu. Teātri var viegli saraut fragmentos, bet vajag to kopējo procesu, lai centrālais vektors izrādēm ir – uz augšu. Cilvēkiem vajag parādīt kaut kādu izeju. Tāds teātris bija padomju laikos, cēla cilvēku uz augšu, arī caur ciešanām, caur drāmu, ne tikai komēdiju. Taču mūsdienās ir šī lielā postmodernisma ietekme, kas, es ceru, drīz beigsies. Jo ir neinteresanti. Tiek ārdīts vecais, nevis radīts kas jauns. Paņemam veco un mēģinām sačakarēt. Un neviens vairs nevar normāli nospēlēt klasiku. Tas nav vienkārši – paņemt Blaumani un dabūt to sajūtu no sirds. Bet paņemt un sagrozīt visu kājām gaisā ir vienkārši. Par to man nedaudz žēl.

Bet izskatās jau, ka teātris mūsdienās nav pazaudējis savu vietu. Cilvēki tāpat nāk uz izrādēm, gaida ko vairāk nekā no televīzijas...

Es ceru. Nesen noskatījos internetā dažas Maskavas lielo teātru izrādes un ar prieku konstatēju, ka viņi tur spēlē tajās pašās tradīcijās, kā spēlējām mēs, kad bijām jauni. Proti, centrā ir aktieris un viņa tēla dvēseles kolīzijas. Lūk, tas ir interesanti! Piemēram, tagad uz "Oskariem" izvirzīta filma "Karaļa runa". Beidzot visi ir atjēgušies, ka uz balvām jāvirza filma, kurā atkal galvenais ir aktieris, nevis specefekti! Tāpat jau ir mantu pasauli. Ar auto – nolem nopirkt jaunu vai vismaz citu. Iedomājies, kā būs, kad ar to brauksi... Tad tu to nopērc, trīs dienas ir šī lielā sajūta, bet tad tas jau šķiet vienkārši kārtējais braucamais. Tu ņem, kamp, kaut ko gaidi. Bet tieši tas dzīvais, cilvēka dvēsele jau ir tā īsta manta. Cik apkārt cilvēku, tik dažādu katram sajūtu un dvēseļu. Tie ir neizsmeļami dārgumi. To pašu var attiecināt uz teātri. Es jau varu definēt, kas ir tā saucamās modernās, neformālās izrādes. Viens no variantiem – veči spēlē sievietes, noteikti ir jābūt kādai atejai un, ja vēl tajā atzīstas mīlestībā, tad vispār ir super! Un vēl izrādei noteikti ir jābūt garai un vēlams arī diezgan garlaicīgai. Kad kādam prasi – kā patika, tad tiek atbildēts: "Nu, jā, kaut kas tajā visa bija..." Bet patiesībā nav ko teikt. Ne velti Smiļģis teica: "Māksla, tā ir skaidrība, vienkāršība un kaisle..."

Es ceru, ka pēc postmodernisma drīzajām beigām mēs atkal savāksimies kopā, jo esam sevi izārdījuši.

Tagad katrs ir tikai pats par sevi, tāpēc arī nevaram vienoties kopīgā idejā, sadalīt pienākumus. Bet ir jāspēj vienoties, jo dzīvojam visi vienā skudru pūznī.

Izeja ir arī katram atrast kādu sev iemīļotu nodarbi, kas aizrauj un iepriecina. Ja nesanāk to izdarīt darbā, tad jāmeklē ārpus tā. Jūsu gadījumā laikam jau droši var teikt, ka ir izdevies šo nodarbi atrast pašā darbā.

Protams! Ir jau arī daudz kas, ko man vairs īsti nepatīk teātrī darīt, bet paaudžu šķēres ir neizbēgamas. Vilciens neapstāsies tikai tāpēc, ka vairs nevēlēsies tajā ielēkt. Es negribētu sevi pierakstīt pie reakcionāriem, kuri saka – nē, ir tikai tā un cauri! Man patīk arī pārliecinošas modernas lietas, bet tām ir jābūt veidotām pēc mākslas veidošanas principiem. Var jau, piemēram, nolikt pie VEF Kultūras pils solus ar skatu uz tramvaja sliedēm un nosaukt izrādi par "6. tramvaju". Pārdosim biļetes, lai visi sēž un skatās. Sak’, domājiet katrs, ko jūs jūtat. Cilvēki kaut kur brauc, uz kurieni brauc... Tā to, protams, var pasniegt, bet tas ir šarlatānisms.

Māksla ir celtne, kuru būvē. Pabeigts veselums, jo veidotājs zina, ko viņš vēlas pateikt.

Kas vēl jūsu dzīvē ir bez teātra, hobija līmenī?

Hobijs man it kā ir, bet par to man pašam nāk smiekli. Man... patīk zeme.

Izklausās diezgan stereotipiski jūsu vecuma cilvēkiem!

Tieši tā! Ja man pirms gadiem 20 kāds teiktu, ka es varētu rakt zemi, stādīt puķītes, pļaut zāli, es vienkārši smietos. Tagad man tas tiešām patīk. Saulkrastos man ir tāds mazs zemes pleķītis, kas pavasaros gan parasti applūst. Kad ir labāks laiks, man patīk braukāt ar riteni. Pirms pieciem gadiem iemācījos šļūkāt ar kalnu slēpēm. Vēl man ļoti patīk paceļot. Ar mašīnu, tepat uz Igauniju vai Lietuvu, vai pa pašu Latviju, kur ir ļoti daudz skaistu vietu. Taču, paldies dievam, man vēl ir pietiekami daudz darba, lai nebūtu jāizdomā vēl kādi hobiji. Ar muzikālo teātri "7" vasarās jau ne pirmo gadu braucam ar manis uzrakstītu, jaunu lugu pa Latviju, tas arī aizņem laiku... Jā, vēl man ir parādījušies mazbērni, kurus ļoti gribas satikt.

Vispār esmu ekspansīvs, man vajag pārmaiņas, tad es jūtos labi.

Ir pāris lietas, ko es laikam neizdarīšu, bet žēl, ka tā. Viena no tām ir – lēkšana ar izpletni, bet to es neizdarīšu, jo tad man vajadzētu piedzerties un sarunāt, lai kāds mani izsviež. Pats esmu par "mīkstu", lai to izdarītu. Un vēl viena lieta ir – motocikls! Jaunībā esmu braucis, man vienmēr ir patikusi tā neatkarības sajūta. Ne jau ātruma ziņā, bet tā smuki, ar čoperīti kaut kur laist labā laikā...

Būs 60 gadu jubileja – kāds varētu uzdāvināt čoperu!

Jā, ja kāds tāds šo lasa, tad točna uz 60 varētu uzdāvināt man čoperu!

Tad tikai vēl būtu jāiestājas tajā leģendārajā ordenī un jāuzvelk ādas jaka!

Zini, mani vienmēr mazliet baida tādas cilvēku masas, liela organizēšanās. Tādēļ arī ļoti reti esmu bijis uz tiem lielajiem koncertiem, pat jaunībā. Man ir sajūta, ka mani spiež nost. Es vairāk esmu tāds vienpatis, kuram gan patīk arī kompānija, bet tāda ar prātu aptverama – līdz desmit cilvēkiem. Vēl ir ideja savākt tādu nelielu kompāniju un vasarā aizbraukt kaut kur ar riteņiem. Tā ilgāk, uz kādu nedēļu. Var jau gan būt, ka es nogāztos pēc pirmajiem desmit kilometriem...

Taču jūsos ir acīmredzama vēlme DARĪT, nevis arvien vairāk nomierināties un NEDARĪT!

Jā, tā tas ir. Kamēr veselība atļauj...

Tikko biju pie ārsta, un to var zināt visi - man ir ļoti labas analīzes!