Primārais darbs jums tomēr ir teātris. Dažos vārdos – kas tagad ir aktuāls teātrī?
Šobrīd tāda ejošākā izrāde, kurā es spēlēju, ir "Latgola.LV". Tas ir tāds mūsu grāvējs.
Un kāpēc tas ir grāvējs? Kas skatītājiem tā patīk šajā izrādē?
Tas ir līdzīgi. Tur ir skatītājiem pazīstamas situācijas, atpazīstami varoņi. Vienkāršība, labestība, humors. Tā ir tāda tautas komēdija. Lugas autore ir rakstījusi šos gabaliņus kā seriālu. Mēs patiesībā esam salikuši kopā trīs daļas, trīs viencēlienus. Režisors, protams, ir padziļinājis to domu, bet mugurkauls ir šis vienkāršais cilvēks. Acīmredzot tieši to arī cilvēki vēlas redzēt. Visās tajās psihoanalīzēs, ko bieži sauc par "slimām" izrādēm un "slimām" filmām, vairāk ir interesanti iedziļināties ārstam. Manuprāt, mākslai ar to nav jānodarbojas.
Tūlīt Nacionālajā teātrī būs jauna izrāde "Čīkstošais klusums", kas jau izraisījusi nosacītu skandālu. Kāds komentārs par šo?
Te es neko nevaru pateikt, jo pats tajā nepiedalos un neesmu neko redzējis. Taču tēma, cik es esmu dzirdējis, varētu būt interesanta un aktuāla. Jautājums, protams, kā tā tiks risināta.
Skandālam pamatā visdrīzāk ir jautājums, vai Nacionālajam teātrim jābūt konservatīvam?
Es domāju, ka šī tēze, ko ik pa laikam pārmet mūsu teātrim, patiesībā jau sen sevi ir izsmēlusi. Mums ir bijis jau tik daudz eksperimentālu darbu, ka tā saucamā klasika, kas daudziem nepatīk, proporcionāli ir palikusi ļoti maz. Katra paaudze jau nāk ar kaut ko savu, bet katrā ģimenē tomēr ir savas tradīcijas, vecāki taču audzina bērnus, tas pāriet uz mazbērniem. Notiek, protams, atšķaidīšanās, bet pamatdoma paliek tā pati. Un ar teātri ir tieši tāpat. Pārcērtot saiti ar akadēmisko teātri, zudīs tās stabilās vērtības, tā ass, uz kā viss turas. Es nesaku, ka visam jāpaliek tā, kā tas bijis, taču ir muļķīgi izdomāt divriteni no jauna. Katrai nākamajai paaudzei ir vadmotīvs – mēs parādīsim, kā jāspēlē īstais teātris! Pats tāds biju, un tas ir jaunībai raksturīgi, bet trūkst tās bāzes. Man tagad ir 58. Uz daudzām lietām, par kurām būtu savulaik flammējies, tagad skatos pilnīgi savādāk. Var jau teikt – nu, jā, tas ir tāds vecuma rimtums. Bet es varu teikt – vienkārši jau daudz ko zinu un varu paredzēt, kā tas vai tas beigsies. Bet jaunajiem to, protams, neiestāstīsi. Taču, ja tā sauktās "progresīvās" lietas ņem pārsvaru, tad teātris pazaudē savu dvēseli, to lielo pamatsajūtu. Teātri var viegli saraut fragmentos, bet vajag to kopējo procesu, lai centrālais vektors izrādēm ir – uz augšu. Cilvēkiem vajag parādīt kaut kādu izeju. Tāds teātris bija padomju laikos, cēla cilvēku uz augšu, arī caur ciešanām, caur drāmu, ne tikai komēdiju. Taču mūsdienās ir šī lielā postmodernisma ietekme, kas, es ceru, drīz beigsies. Jo ir neinteresanti. Tiek ārdīts vecais, nevis radīts kas jauns. Paņemam veco un mēģinām sačakarēt. Un neviens vairs nevar normāli nospēlēt klasiku. Tas nav vienkārši – paņemt Blaumani un dabūt to sajūtu no sirds. Bet paņemt un sagrozīt visu kājām gaisā ir vienkārši. Par to man nedaudz žēl.