Šovakar būs pirmais raidījums. Kas tas tāds īsti ir un ko cilvēkiem no tā gaidīt?

Raidījums būs īss – 13 minūtes, bet šajā ātrajā skrējienā būs pateikts daudz. Ir vēlme panākt, lai skatītājs šo 13 minūšu laikā iegūtu sajūtu par kino, par to, kas noteikti būtu jāredz. Gan no tā, kas pieejams tepat Rīgā uz ekrāniem, gan no tā, ko var gaidīt, meklēt...

Lejuplādēt!

Jā... Viena rubrika ir arī par vecu filmu, ko iesaka kritiķi, ja nu skatītājs to palaidis garām. Sestdienas rītā tās varētu būt tādas labas brokastis.

Tu domā atkārtojumu sestdienu rītos plkst. 11 tātad. Ceturtdienas vakarā savukārt tā būs laba vakara pasaciņa.

Jā, tieši tā! Ar domu – ko tev vajadzētu izdarīt vīkendā.

Tas nozīmē, ka galvenā filma katrā raidījumā būs tā, kas tieši konkrētajā nedēļas nogalē startēs kinoteātros?

Jā. Šajā gadījumā tas būs "Melnais gulbis", pēc tam būs "Biutiful" un vēl pēc tam filma par Geinsbūru. Tā gan man pašai šķita mazliet par garlaicīgu. Filmā neatradu to, kāpēc  sievietes viņam skrēja pakaļ...

Tad pie reizes tavas pārdomas par "Melno gulbi"!

Man patika, bet nav tā, ka tā būtu baigi manējā filma.

Kas tad ir tāds tavējais kino?

Man ļoti patīk rumāņi. Pati kā režisore strādāju televīzijā, bet paralēli domāju par savu nākamo filmu. No rumāņiem ir ļoti daudz ko mācīties. Viņi var izstāstīt pilnīgi vienkāršu stāstu, bet veids, kā tev liek tam noticēt, ir tik ļoti paņemošs! Pēdējā viņu filma, kas atstāja uz mani tādu graujošu iespaidu, bija Kristiāna Mingu "4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas".

Mani nelaida vaļā divas nedēļas. Patīk arī krievu kino. Savā ziņā tas ir iepotēts jau akadēmijā – Tarkovskis ir labais, tev būs viņu mīlēt!

Patīk arī Injaritu filmas. Tagad tieši būs minētā "Biutiful", kas man patika, bet, piemēram, Ditai Rietumai ne. Tas man arī patīk šajā jaunajā raidījumā, ka tās gaumes atšķiras, bet kopumā tas ir kino, ko tomēr ir vērts redzēt.

Kā vispār radās doma par šādu raidījumu? Skaidrs, ka vajag raidījumu par kino, bet nedaudz dziļāk skatoties, privātāk?

Man to vajag tādēļ, ka ir ļoti interesanti būt kopā ar Ditu Rietumu un Dairu Āboliņu. Arī Normunds Naumanis ik pa laikam pieslēgsies. Es vienkārši ēdu no visas tās informācijas! Televīzijā es veidoju raidījumu "De facto". Tas ir mans darbs un tā, bet kino ir kā tāda kūciņa.

Turklāt debitēsi kadrā. Tas ir liels izaicinājums?

Ir, ir. Pirms pāris gadiem man piedāvāja vadīt "100 gramus kultūras", un toreiz atteicos. Šoreiz ar Ditu un Dairu runājām par raidījumu un sākām spriest, kurš tad varētu būt tas vadītājs? Pamēģināju ko pateikt kadrā, un tika nolemts, ka to darīšu es. Man arī šķiet forši, ka varu kā režisore pati pieteikt savu raidījumu.

Es droši vien neietu vadīt svešus raidījumus, nebūtu vienkārši tāda lellīte.

Tas nav gluži raidījuma kontekstā, bet par kino gan - es vienmēr esmu brīnījies, kā režisors filmā var būt arī galvenās lomas tēlotājs. Paskaidrosi?

Nē, jo es arī vienmēr par to esmu brīnījusies! Tas ir grūti, kaut vai veidojot raidījumu. Tagad neatminos uzreiz uzvārdu, bet bija arī režisors, kurš reizē bija ne tikai aktieris, bet arī operators, kas tehniski it kā ir iespējams...

Starp citu, ko nozīmē tas, ka jauno raidījumu filmēsiet ar fotoaparātiem?

Ir tādi "Canon" aparāti, ar kuriem tas ir iespējams. Mūsu operators Aleksandrs Grebņevs pāris gadu laikā ir savācis jau milzīgu ekipējumu, un ar šādiem fotoaparātiem var panākt pilnīgu kino efektu!

Ļoti gribas, lai raidījums būtu tādā kino sajūtā arī šajā ziņā.

Izskatās, ka ar raidījumu viss būs kārtībā. Kas vēl tev šobrīd dzīvē aktuāls?

Iemācījos slēpot! Žagarkalnā. Esmu atklājusi to fiziskās slodzes laimi. Tu kontrolē savu ķermeni, ir tas sniegs, spīd saule... Tā ir tāda ļoti īpaša sajūta. Vēl viena šāda sajūta ir latviešu danči.

Dejo kādā deju kolektīvā?

Pirms pāris gadiem biju iestājusies, bet tad sapratu, ka nevaru atļauties tādu slodzi.

Es eju uz danču klubu, kur var aiziet un vienkārši izdancoties tautas dejas.

Tevi piesaista arī tautas mūzika?

Jā, vispār viss latviskais. Pēdējā laikā īpaši. Tēju vākšanas un arī visādas tādas lietas.

Īsts zemes patriotisms!

Jā, kaut kas tāds. Man tagad ir 32 gadi, un man šķiet, ka tajos 30 gados ar sievieti kaut kas notiek. Un esmu priecīga, ka esmu šajā vecumā. Ir tāda sajūta, ka beidzot kaut ko sāc saprast! Vēl man ir piecgadīgs dēls, kas paņem savu laiku un dod prieku.

Mīļākā filma ir "Vāģi"?

Zini, ir tā. "Vāģi" bija, tad bija Spaidermena posms, tad dinozauru posms, bet šobrīd ir absolūtie supervaroņi brāļi Rēdlihi un Rīgas "Dinamo"!

Pati arī seko hokejam līdzi?

Tā īsti nē, bet man patīk tā ārprātīgā vīrišķība. Galvenais gan ir atcerēties dēlam paziņot, kad ir nākamā spēle.

Tiešām! Ja tādu filmu veidotu es, tur noteikti būtu jābūt arī mīlestībai. Katras filmas pamatā ir scenārijs... Tā vispār režisoram ir baigā laime satikt scenāristu, ar kuru līdzīgi domā un sajūti lietas. Filmā ir svarīgi dabūt tādu... īstumu, tad arī tā darbojas.

Labi, par hokeju, visticamāk, nebūs, bet gan jau, ka tev ir kādas citas filmu idejas.

Ir, bet negribas par tām gluži stāstīt. Un šobrīd ļoti daudz enerģijas paņem darbs. Tad man būtu jāapsēžas un jāsāk rakstīt, apdomāt. Šobrīd es vairāk krāju visu, kas ar mani dzīvē notiek, un kaut kad varbūt arī varēšu uzbliezt tādu īstu filmu. Kad braucu uz Kannām intervēt citus režisorus, tad jūtu visu to atmosfēru, un iedomājos, ka būtu ļoti forši atbraukt uz festivālu ar savu filmu...