TVNET komanda triju cilvēku sastāvā neilgi pirms Jaunā gada nolēma noķert skeletonistu izjūtas, dodoties uz pilsētu, kuras kamaniņu trasē bez notiekošajiem treniņiem un sacensībām no novembra līdz martam braukt atļauts arī vienkāršiem iedzīvotājiem. Viena nobrauciena cena skeletonā ir 15 lati, savukārt bobsleja prieki izmaksā 35 latus. Diemžēl Sanda Prūša ēra ir beigusies un, sekojot līdzi Latvijas sportistu panākumiem, nolemjam izmēģināt brāļu Dukuru sporta veidu.

"Ei, Dukurs gan ar šitādu nebrauc," tāda ir pirmā reakcija, redzot, kā pie trases tiek pievestas nevis īstas skeletonistu kamanas, bet gan zaļš, ar mīkstinājumiem aprīkots braucamais, kam apakšā piestiprinātas slieces. "Varde gatavojas startam," pa skaļruni paziņo trases informatore, un mūsu sejās jau ir iezadzies smīns. Varde? Tā ir kāda bērnu izprieca vai kas?! Šķiet, ka brauciens labākajā gadījumā līdzināsies šļūkšanai pa kalnu ar plēvi. Mazliet neticīgi uzklausām instrukcijas un nolemjam, ka pirmie brauksim mēs ar sporta redaktoru Gati (vardē vieta ir paredzēta diviem).

Tiekam iestumti, un, jau ieejot pirmajā virāžā, saprotam, ka savos spriedumos esam smagi kļūdījušies.

Varde traucas kā negudra, mētājot mūs no vienas virāžas nākamajā – sajūta līdzīga kā amerikāņu kalniņos, tikai uz ledus.

Arī ātrums visai pieklājīgs – aptuveni 70 km/h. Iebraucot kādā asākā virāžā, prāts gribot negribot aizdomājas arī par pesimistiskākajiem nobrauciena scenārijiem. Vēlāk gan izrādīsies, ka satraukumam nav pamata – braucamais ir drošs.

Laika skaitīšana gluži kā lielajos mačos spēj radīt sacensību gaisotni, un pirmā lieta, kas visus interesē pēc finiša, protams, ir rezultāts. 1:05.9 ir mans un Gata laiks. "Neuztraucieties, pat Martins Dukurs ar vardi brauc apmēram tāpat," mūs mierina trases darbinieks, kad gribam salīdzināt savu rezultātu ar citu iespēto.

Skeletonisti juniori ar īstajām kamanām distanci veic aptuveni 40 sekundēs.

Kā izdodas uzzināt, visu laiku labākais laiks ar vardi pa šo trasi bijis mazliet vairāk nekā 50 sekundes. Tik liels pārsvars skaidrojams ar diviem lielas miesasbūves vīriem un visiem zināmo aksiomu – kamaniņsportā, skeletonā un bobslejā ātrumu lielā mērā nosaka svars.

Otrais brauciens, Gatis un Ingars. Rezultāts – 1:06. Puiši pārrunā, ka laiku nedaudz ietekmējusi viņu vardes sišanās pret apmalēm trases taisnajā posmā. Pēdējā nobraucienā ar auto redaktoru Ingaru vienojamies ņemt vērā savu "iepriekšējo pieredzi", trasi veicot pēc iespējas "tīrāk". Pat palūdzam, lai mūs kārtīgi iestumj, bet izrādās, ka tas rezultātu ietekmējot visai maz.

Starts izdodas labs, bet viss tālākais ir laimes spēle ar ļoti ierobežotu kontroli pār braucamo. Traucoties pēc labākās sirdsapziņas un nepieļaujot būtiskas kļūdas, ir pamats cerēt arī uz labu laiku, kas patiešām arī piepildās. Pēdējā braucienā uzstādīts mūsu komandas dienas labākais rezultāts (1:05.5), un neoficiālos uzvaras laurus plūcam mēs ar Ingaru. Nākamajā reizē gan jau brauksim vēl labāk, bet, ņemot vērā, ka tā bija mūsu pirmā pieredze, ar rezultātu esam apmierināti.

Siguldas kamaniņu trase spēj piedāvāt aizraujošu aktīvo atpūtu tiem, kam tuvs ātrums un asas izjūtas. Tāpat braucienu var savienot arī ar slēpošanas kalna apmeklējumu, kā arī ekskursiju pa vienu no skaistākajām Vidzemes pilsētām.