Taču profesionālajā ziņā interjeri bija tikai pakāpiens, kas veda arhitekti pretī viņas nozīmīgākajam mūža darbam. Lia Asta Knāķe tika pamanīta un saņēma neticami prestižo piedāvājumu projektēt toreizējo Enerģētiķu namu – tagad katram rīdziniekam pazīstamo «Latvenergo» ēku Pulkveža Brieža ielā (celtne tika īstenota vairākās kārtās kopš 1971. gada: 80. gados tika pabeigtas trīs celtniecības kārtas, bet beidzamā iestiepās Atmodas laikā un vairs netika realizēta pēc arhitektes projekta).

Postpadomju telpā 20. gs. 70. gadi saistās ar Brežņeva ēru, kas tiek identificēta kā stagnācija. Reizē tā laika arhitektūra sabiedrībā bieži tiek uztverta kā vidi degradējoša parādība. Vai tā ir? 60. un 70. gadi bija laiks, kad tika plānotas un daļēji arī realizētas ievērojamas pārmaiņas Eiropas veco pilsētu centros. Pieaugošā dzīves intensitāte pieprasīja jaunas satiksmes maģistrāles, kas vēsturiskajās pilsētās tika veidotas, paplašinot vecās ielas. Rīga ir saglabājusi dažas liecības no laikmeta, kad arhitektiem «jūra bija līdz ceļiem». Viena no šādām ēkām ir «Latvenergo» centrālā biroju ēka. Šodien tamlīdzīgs projekts, kurā ēkas tiek izvietotas virs vecajām ielām, vairs netiktu īstenots. Taču tolaik tā bija Rietumeiropas prakse. Atšķirībā no citiem šāda veida projektiem «Latvenergo» ēku raksturo materiālu izjūta un dinamisks formu kontrasts. Vērtību pārvērtēšanas posms ir bijis gana garš, lai šodien «Latvenergo» celtni uzskatītu par nozīmīgu sava laika kultūrzīmi.