Jarāna un Porganta makšķernieku stāstiņi

Aktieri Danis Porgants un Jānis Jarāns ir kaislīgi makšķernieki. Savam hobijam viņi laiku atrod arī šovasar, apceļojot Latviju ar jauno brīvdabas izrādi "Naudas koks"

FOTO: no personiskā arhīva

Pazīstamie aktieri un komiķi Jānis Jarāns un Dainis Porgants nerimstas ne mirkli - šovasar kopā ar kolēģiem viņi devušies tūrē pa Latviju, lai cilvēkus iepriecinātu ar režisora Ivara Lūša iestudēto izrādi «Naudas koks». Taču lai nu kam, bet savam vaļaspriekam - makšķerēšanai - abi kungi laiku atrod. Un jautru makšķernieku stāstiņu viņiem nudien netrūkst...

Galvenais - iestāstīt īsto metodi

Dainis bija ar mieru pastāstīt, kā viņš Jānim Jarānam mācījis makšķerēt un kas no tā visa iznācis. «Parasti uz koncertiem mēs braucām vasarā, tādēļ – pilnīgi dabiski – dikti gribējās izbaudīt gan šo lielisko gadalaiku, gan brīvo laiku pirms uzstāšanās.» Dainim vienmēr makšķerēšanai nepieciešamie štrumenti bijuši līdzi, lai gan viņš pats atzīst, ka ar lieliem lomiem īpaši nevarot lepoties. «Vairāk esmu makšķernieks teorētiķis – man patīk braukt makšķerēt tad, kad spīd saule, kad ir karsts, kad ūdens ir mierīgs... Izrādās gan, ka šajā laikā parasti nekas neķeras... Un tomēr stundām sēdēt, izmeties trusikos, ar savu bada pātagu. Tas nekas, ka neviens stundām nekožas...» viņš smejas, piebilstot, ka var izstāstīt, kā būtu pareizi jādara, taču pats gan tā nekad nerīkojoties.

Reiz abiem kungiem bijis jāpiedalās pasākumā kādā atpūtas bāzē Usmas ezera krastā, tādēļ viņi nolēmuši aizbraukt ātrāk un ezerā pamakšķerēt. «Paņēmu makšķeres gan sev, gan Jānim, jo viņš bija izdomājis, ka arī grib pamakšķerēt. Pulkstenis bija apmēram divpadsmit dienā – karsts, saule spīd, visi siseņi jau guļ, zivis arī guļ. Bet, tā kā nebija ko darīt, nolēmām, ka tomēr makšķerēsim. Rīgā vēl bijām nopirkuši tārpus – baltos un sarkanos.»

Aktieri Danis Porgants un Jānis Jarāns ir kaislīgi makšķernieki. Savam hobijam viņi laiku atrod arī šovasar, apceļojot Latviju ar jauno brīvdabas izrādi "Naudas koks"

FOTO: No personiskā arhīva

Pie laivu piestātnes rosījies kāds puisis, kuram Dainis ar Jāni stāstījuši, ka ir no pasākuma dalībniekiem un ka gribētu iebraukt ezerā pamakšķerēt. «Šis gan mēģināja mūs atrunāt un, tā kā bija atpazinis, runāja kā ar māksliniekiem un idiotiem, mēģinot ieskaidrot, ka tāpat jau nekas neķersies un ka tas ir pat zirgam skaidrs. Taču beigās tomēr iedeva laivu, sak – brauciet.»

Makšķerēšana niedrēs

Iebraucot ezerā, Jānis teicis: griežam tepat aiz laivu bāzes pa kreisi, pie tiem meldru puduriem. Dainim arī karstumā negribējies airēt, tālab viņš piekritis divas stundas pasēdēt laivā un tad braukt krastā. Tā nu abi makšķerējuši pie niedrēm, par kurām Dainis teic – vēl trīs metri un tad jau krastā varētu izbrist... «Es sev paņēmu dārgāko un labāko pīcku, jo Jānis jau no tā neko nesaprata, viņam iedevu otru. Un, tā kā negribēju ņemties ar sliekām, uz āķa saspraudu baltos tārpus. Jānis savu makšķeri iemeta nevis dziļumā, kā to būtu darījis normāls cilvēks, bet gan spraugā starp laivu un doņiem... Neteikšu skaļi, ko es nodomāju – man bija tāds jauks iekšējais monologs... Pēkšņi Jānis sāk bļaut, un es nevaru saprast, kas noticis – vai viņš makšķeri ievilcis doņos un vēl norāvis āķi? Skatos – viņam pieķērusies zivs, iet pa laivas apakšu! Žilka griežas rokā, ceļu ārā – ārprāts, 50 centimetru garš plaudis! Nu tāds milzenis! Nezinu, kā mēs viņu dabūjām laivā. Jānim pirkstā bija tāds kā zīmoggredzens, un tad nu viņš ar to nabaga zivi mēģināja piebeigt... Pašam ģīmis sarkans, asinis šķīst pa laivu... Vārdu sakot, baigs skats! Piekāvām to zivi, tad bija miers...»

Apskauž kolēģa iesācēja veiksmi

Dainis saka – tā parasti nenotiekot, bet šī bijusi cūcene. Tad viņš uzlicis Jāņa āķim jaunu tārpu un teicis, lai tik turpina makšķerēt. «Pilnīgs ārprāts: es tikpat kā bez desmit minūtēm profesionālis, bet man – nekā; toties Jānis, kas no makšķerēšanas neko nejēdz un tikai atnācis man līdzi palīdzēt paturēt makšķeri, izvelk kaut ko tādu, ko es savā mūžā nekad neesmu izvilcis! Pēc brīža viņš saka: man atkal copē, - un izvelk palielu asari... Pēc tam asari, raudu, asari... Man kļūst neērti, tāpēc saku – varbūt es to makšķeri tev piemetīšu blakus? Mans pludiņš kā stāvēja, tā stāvēja, un es neko nenoķēru, toties Jānis ik pēc brīža vilka ārā pa zivij...»

Par lomu Dainis saka: ģimene divas dienas varētu paēst no tā, ko mēs saķērām. «Kad piebraucām krastā, laivu puisis mūs ieraudzīja ar to milzīgo zivju klāstu un prasīja – saķērāt? Atbildam – saķērām... Viņš, nabags, tikai laikam nesaprata, kā esam tās zivis saķēruši – ar elektrību, tīklu vai vēl kādi citādi. Jo normāli ar makšķeri it kā neko tādu nevarētu saķert.» Dainis saka – šādi gadījies vēl vairākkārt.

«Reiz pie Mēmeles mēģinājām zivis ķert ar spiningu. Es kā spinings saimnieks metu pirmais, bet – nekā. Meta Jānis, un uz sitiena – maza līdaciņa! Nezinu, kas tas ir – iesācēja veiksme vai vēl kaut kas tamlīdzīgs...»

Uz augšu