Vai pirmie pavasara vai pat pirmie vasaras negaisi paspēja iedzīt tevi stresā, domājot par savu mākslas darbu stāvokli?

Paspēja, paspēja. Naktī uz otrdienu it kā uzklāju manis veidotajam, bet tobrīd vēl nepabeigtajam kaķītim plēvi, bet tāpat bija bail. Mazs lietus gan skulptūrām nekaitē, tādā laikā var pat strādāt.

Katrs kaut kad ir mēģinājis pludmalē uzmeistarot kādu smilšu pili un sapratis, ka darboties ar šo materiālu nav nemaz tik vienkārši, ja vēlies panākt ļoti konkrētu rezultātu. Lietus, saule, vējš – viss uz smiltīm iedarbojas diezgan pamatīgi. Kāda ir profesionāļu tehnika, lai varētu veidot tik konkrētas skulptūras?

Tehnika ir tāda, ka smiltis tiek ļoti sablietētas. Tad, kad skulptūra ir gatava, tā tiek nopūsta ar PVA līmi. Bet nevis uzreiz lielā daudzumā – pamazām, lai līme paspēj iesūkties dziļāk, nevis tikai palikt kā virskārta. Tas izveido aizsargslāni pret lietusgāzēm, sauli... Sarežģītāk ir tieši darba procesā. Kad jāstrādā saulē, tad tas darbs ir nemitīgi jāmitrina ar ūdeni, citādi nevar neko izveidot.

Tad jau tiešām sanāk, ka labāk strādāt tad, kad nedaudz līņā.

Pašam materiālam noteikti labāk. Pašam tēlniekam, protams, nav tik komfortabli – nevari sauļoties.

Kad ziemā ledus skulptūru festivālā Jelgavā runāju ar tavu kolēģi Kārli Īli, viņš teica, ka viņam vislabāk patīk strādāt tieši ar ledu, jo tas esot ļoti tīrs darbs – ūdens vien ir. Ar smiltīm esot tā, ka jāsēž dubļos un jātaisa tā māksla.

Nu nav jau arī tik traki. Varbūt man vienkārši ir paveicies, jo esmu trāpījusies tādos saulainos smilšu festivālos. Man ļoti patīk, ka pie viena vari nosauļoties un pastrādāt. Ar ledu strādājot, tie laika apstākļi tomēr ir skarbāki.

Tad tev savukārt vairāk patīk strādāt tieši ar smiltīm?

Es varētu teikt tā – pēc darba procesa man labāk patīk strādāt ar smiltīm, bet pēc tā, ko var uztaisīt, – ar ledu. Smiltis tomēr diktē noteikumus, pie piramīdas principa ir jāpieturas.

Visam jāturas kopā.

Visam jāturas kopā un neko pielīmēt un uzaudzēt nav iespējams, kā to var izdarīt ar ledu. Taču darba process noteikti ir patīkamāks. Man vispār patīk siltums, tādēļ arī patīk strādāt saulītē.

Tēlniekiem ir tiešām plaša izvēle, uz kuru pusi specializēties – akmens, koks, metāls, ledus, smiltis... Kas tev ir tuvāks?

Pēdējos divos gados diezgan daudz sanāk strādāt ar ledu un smiltīm, bet man pašai ļoti patīk metāls. No tā es taisu savus darbus vai pasūtījuma darbus metināšanas tehnikā. Tas man patīk labāk, jo no metāla var uztaisīt daudz ažūrākas lietas. Tādas, ko nevar uztaisīt pat no ledus. Un otrs materiāls, kas man ļoti patīk, ir stikla šķiedra, no kā taisu darbus savām personālizstādēm. Man patīk, ka šo materiālu var krāsot. Agrāk, kad vēl mācījos «rozentālos» (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā – red. piez.), biju tuvās attiecībās arī ar gleznošanu, līdz ar to man patīk tas, ka skulptūrām var likt klāt arī krāsu.

Metāls, stikla šķiedra... No šiem materiāliem veidotas skulptūras ir arī paliekošāka vērtība, vai tam nepiešķir lielu nozīmi?

Tas varbūt man nešķiet tik svarīgi.

Svarīgākais man ir process. Savā ziņā tie izzūdošie materiāli pat ir jauki, jo visu laiku sanāk izbaudīt procesu un ātri aizmirst par konkrēto darbu.

Izbaudi un viss, nākamais. Paliekošie tomēr prasa savu uzmanību. Ja tas stāv pilsētvidē, tad aizej apskaties, vai nav sācis rūsēt, vai nav noticis vēl kas nelāgs. Ledus un smilšu festivāli ļauj izbaudīt tieši to radīšanas prieku. Un nav nekādas sāpes pēc tam, kas ar to tavu darbu notiek vai nenotiek.

Pilsētvidē novietots mākslas darbs ātri vien arī tiek piemirsts, par to neviens vairs nesajūsminās, vienkārši staigā tam ikdienā garām.

Arī tas. Mums gan nav diez ko daudz to mākslas darbu tai pilsētvidē... Varbūt kādreiz kaut kas mainīsies.

Kā šāds smilšu festivāls iederas pilsētvidē? Organiski vai ne pārāk?

Man jau šķiet, ka ideāli iederas. It īpaši uz AB dambja, kas man šķiet superīgākā vieta, kur kaut ko tādu rīkot. Rīgas panorāma, vasaras sajūta, ūdens tuvums. Pilnīga oāze! Tāda miera osta, kur vari no visa aizbēgt.

Un tai pašā laikā atrasties pilsētas centrā!

Tur jau tas labums! Pārej pār tiltu un pēc piecām minūtēm esi Vecrīgā.

Vajag, vajag. Šeit tas notiek otro gadu, pirms tam bija Jūrmalā. Rīgā vispār vajag vairāk rīkot šādus festivālus. Cilvēkus vajag iepazīstināt ar dažādām jaunām lietām, jo interese ir. Citādi visi tikai stāsta, ka bija Londonā vai Berlīnē un tad nu gan tur redzēja to un vēl to. Pie mums tikmēr nav nekā īpaša.

Kāda ir sajūta par cilvēkiem – apmeklētāji reaģē atšķirīgi, ārzemnieki uzvedas savādāk nekā vietējie?

To man grūti pateikt, jo tad, kad darbs ir pabeigts, vairs jau uz vietas neesam. Pēc tam dzirdi tikai no paziņu paziņām, ko tad kāds ir teicis. Bet tas vienmēr ir bijis kaut kas pozitīvs, visi parasti ir lielā sajūsmā, ka vispār kaut kas tāds notiek. Tāda pati reakcija bija par ledus festivālu Bastejkalnā Ziemassvētkos. Cilvēki jutās kā nonākuši kādā pasaku valstībā.

Ko tu saki par pludmales ideju pilsētas centrā? Arī tāda, tavuprāt, iederas šai vidē?

Absolūti iederas! Es pat teiktu vairāk – tā nevis iederas, bet ir vienkārši nepieciešama! Rīgā ir tā skaistā iespēja pavadīt laiku krastmalā un, ja paskatās citviet, tad lielajās pilsētās, kur arī ir upes, tomēr ir tās pludmales. Nu jau mums ir kaut vai maziņa, bet vismaz ir.

Vai tēlniekiem piemīt arī arhitektoniskā domāšana – redzējums uz pilsētvidi, ko tur varētu mainīt un kā?

Es domāju, ka noteikti, jo arhitektūra jau arī ir formu salikums. Varbūt tikai mazliet noteiktāks, tēlniecībā tas ir tāds vairāk dizainiskāks vai reālistiskāks. Bet tā arhitektoniskā sajūta noteikti ir. It īpaši tad, kad tu aizbrauc jau ar kādu gatavu ideju uz kādu festivālu, apskaties to vidi un pēkšņi saproti, ka tas, ko esi iecerējis, tur pilnīgi neiederas. Nākas domāt kaut ko jaunu.

Un tas ir ļoti svarīgi – saprast, ka ne jau katra smuka lieta, ko noliec pilsētvidē, tur arī smuki izskatās.

Tās ir neatdalāmas lietas.

Ja tev būtu tāda teikšana, ko tu vēlētos pamainīt Rīgas pilsētvidē?

Vajadzētu vairāk apdzīvot Rīgas parkus. Tie mums ir vairāki un skaisti, bet ir radies iespaids, ka tie tomēr ir tādi vairāk caurizejami, nevis tādi, kuros tiešām varētu pavadīt kādu brīvdienu. Vērmanes parks ir labs piemērs. Kas tur parasti notiek? Nekas, tas ir vairāk kā tāds krustojums, kur cilvēki staigā cauri. Vajadzētu vairāk iekārtot tādas oāzes pilsētā, kur cilvēkiem pavadīt laiku, lai nebūtu tā, ka, tiklīdz ir brīvdiena, tā viņi brauc no Rīgas ārā. Vide ietekmē cilvēku. Ja tā ir estētiska, izmantojama, tad mainās arī cilvēku domāšana.

Tādu pašu burbuļvannu derētu kaut kur novietot pilsētvidē.

Jā, tas būtu ideāli.

Pastāsti īsumā par to savu darbu – kas tie tādi tai burbuļvannā sasēduši un kāpēc?

Vannā sēž Laima un Pērkons. Tās mūsu dievības. Un burbuļvannā viņi sēž tāpēc, ka arī tautas likteņlēmējiem ir jāatpūšas. Tad nu vasaras dienā viņi ir sasēduši mazliet relaksēties. Un, kā zināms, tādā neformālā atmosfērā patiesībā tiek pieņemti tie svarīgākie lēmumi. Tādēļ arī nolēmu viņiem radīt tādu neformālu atmosfēru un paskatīties, kādus lēmumus tad viņi pieņems. Domāju, ka labus, jo arī pēc otrdienas nakts briesmīgā pērkona un lietus tām skulptūrām nekas īpašs nav noticis.

Pērkons pārdzīvoja pērkonu. Kā tev vispār rodas idejas šādiem festivāliem? Gan jau visam apakšā ir kāda darba filozofija, idejas krājumā.

Attiecībā uz festivālu vienmēr vairāk domāju kontekstā ar tā tēmu, tad ar personiskajām lietām, kas ar to asociējas. Papēti kādus materiālus, un tad arī ir tas rezultāts. Lai gan man ir tā, ka tās idejas kaut kā atnāk uzreiz. Neesmu no tiem māksliniekiem, kas tā nu tagad sēdēs un ilgi domās. Tā man gandrīz nekad nekas nav atnācis. Parasti uzreiz ir un aiziet – jāķeras tikai pie darba. Ar pasūtījuma darbiem, protams, ir savādāk. Tur tev ir konkrēti uzstādījumi – cik augsts, cik plats un tā tālāk. Taču radošos darbus nevar izdomāt. Tā ideja vienkārši atnāk, «piemet» to uz papīra, tā apaug ar dažādām niansēm un esi gatavs to realizēt.

Tas pēkšņums laikam ir apsveicama lieta, liecina par radošumu un interesi darboties.

Tā laikam ir. Man arī nav ierasts taisīt desmit skices par vienu variāciju un tad mocīties radošās mokās par to, kuru nu tagad realizēt. Tā skaidrība arī kaut kā atnāk uzreiz.

Kāds ir bijis dīvainākais pasūtījuma darbs?

Jāpadomā... Jāsaka, ka man ir kaut kā paveicies arī ar tiem pasūtītājiem, jo viņi nav īpaši jaukušies radošajā procesā. Bet tādu dīvaināko pat nevaru nosaukt. Tas dīvainums laikam jau parasti rodas no kaut kā tāda, ko tu nevēlies īsti darīt. Tā nav gadījies. Nekādus plikus eņģeļus arī nav nācies zīmēt. Parasti pasūtījumi tiešām ir bijuši arī man gana interesanti darbi.

Cilvēkiem patīk pasūtīt arī savas bistes? Un cik vispār izmaksā šāds prieks?

Patīk pasūtīt visu ko. Ja runa ir uzreiz par bronzas bisti, par tādu tiešām paliekošu vērtību, tad tas ir dārgs prieks. Dārdzība rodas no tā, ka process ir ilgstošs. Ja smilšu festivālā tu darbojies apmēram nedēļu, tad tāds pasūtījums prasa krietni ilgāku laiku. Līdz ar to kādi 5000 latu varētu sanākt. Dārgākie materiāli ir tieši bronza un akmens.

Tu tātad esi atvērta šādiem pasūtījumiem.

Protams! Esmu taisījusi dažādas lietas privātmājām, strūklakām...

Tavus darbus un kontaktus var atrast arī internetā?

Var, ir mājaslapa (sk. raksta resursus – red. piez.), kuru gan pasen neesmu atjaunojusi.

Cilvēki tātad var apskatīt darbus, sazināties, veikt pasūtījumu. Vai šo var saukt par biznesu, vai tas tomēr ir drīzāk dzīvesveids?

Bizness klasiskā izpratnē tas droši vien nav. Taču par darbu to gan var nosaukt. Cita darba man tā īsti arī nav. Esmu vienīgi pasniedzēja Pārdaugavas Mūzikas un mākslas skolā, bet tas ir tikai divreiz nedēļā. Veidošana un zīmēšana.

Taču viss primārais laiks aiziet tieši tēlniecībai, kas reizē ir dzīvesveids, darbs un izklaide.

Tās robežas novilkt ir ļoti grūti.

Kādi ir tālākie darba plāni pēc festivāla Rīgā?

Jau piektdien sešos no rīta lidoju uz Krieviju, uz Permu, kur arī notiks smilšu skulptūru festivāls. Līdz tam paspēšu vēl nolasīt mākslas skolā bērniem lekciju par ugunsskulptūrām un tad atkal došos ceļā. Vasaras grafiks jau ir saplānots tā, ka brīvas nedēļas vairs īsti nav. Krievijā būs vēl viens festivāls pie Urāliem, tikai šoreiz tas būs jau metāla skulptūru festivāls, pēc tam būs jau Jelgavas smilšu skulptūru festivāls, tad būs līdzīgs festivāls Šveicē...

Vienās smiltīs un nedaudz metālā!

Tā šogad sanāk. Pagājušogad biju arī uz diviem koka skulptūru festivāliem Somijā. Šogad kaut kā nesanāks.

Izklausās, ka sanāk diezgan pa to pasauli pabraukāt un, kas noteikti nav mazāk interesanti, satikt kolēģus no dažādām valstīm.

Jā, tas ir ļoti interesanti. Daudzi no tiem kolēģiem kļuvuši jau par tādiem īstiem draugiem. Tas rada pat tādu kā ģimenes sajūtu. Speciāli nesatiekamies, bet pietiek jau ar tām trim četrām reizēm gadā dažādos festivālos. Pasauli tiešām var apbraukāt, un būts ir jau tiešām daudz kur.

Turklāt tev arī labi sokas tajos festivālos – kopā ar Kārli Īli esat dabūjuši vairākas zelta godalgas!

Jā, it īpaši pērn. Krievijā, Šveicē, šā gada sākumā arī Ķīnā, kur bija sniega skulptūru festivāls. Pašai jau jāskatās lapiņā, lai visu atcerētos. Tā ar tiem braucieniem arī notiek – ieej tai sistēmā, un tad jau vairs nemaz nevari tā pēkšņi nebraukt. Gribas vēl un vēl, tevi aicina, zini jau tos cilvēkus, ko satiksi...

Tai pašā laikā daudzie panākumi par miljonāri tevi nav padarījuši. Tas tomēr paliek dzīvesveida līmenī.

Tā ir, milzu naudu nenopelnīsi. Tos rezultātus vairāk uztveru kā likumsakarību, jo ar tēlniecību nodarbojos jau 12 gadus, zināma pieredze ir uzkrāta.

Esi labs piemērs jaunajiem tēlniekiem Latvijā – šī ir profesija, kurā var darboties, darba netrūkst un iespēju sevi pierādīt arīdzan ne.

Domāju, ka šobrīd tā ir labāka profesija, nekā gleznotājs vai grafiķis. Tēlniekam pluss ir tas, ka viņš var uztaisīt arī tīri praktiskas lietas, kā lampu vai krēslu. Ja nepērk tavu «tīro» mākslu, ko taisi izstādēm, tad savas zināšanas vari izmantot praktiskākā veidā. Tāpat ir šie festivāli, kuros var strādāt ar dažādiem materiāliem. Nedomāju, ka kaut kas līdzīgs notiek tiem pašiem gleznotājiem vai grafiķiem.

Laba reklāma profesijai!

Jā, bet ir jārēķinās ar to, ka tā tomēr prasa diezgan lielu darbu.

Respektīvi, ir viena problēma – ir jādara!

Aha, jāņem lāpsta un jārok!

Atliek novēlēt, lai pērkons joprojām draudzējas ar burbuļvannu un lai no Urāliem izdodas atvest zeltu!

Paldies!