Liepiņš: «Sekss un mīlestība ir mūžīgi»

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Kopš 17.maijā uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves skatāma Zigmara Liepiņa komponētās operas «Parīzes Dievmātes katedrāle» iestudējums. «Operā spēlēja pilns orķestris, teātrī nekas tāds nav iespējams, lai gan gribētos. Šī būs opera teātra versijā, tādēļ spēlēs «Mazais operteātra orķestris» jeb MOTO,» intervijas sākumā saka Liepiņš.

Kāds īsti ir stāsts par operas «Parīzes Dievmātes katedrāle» rašanos?

Ir tādas lietas, kas tevi vajā kopš dzīves sākuma. Kvazimodo tēma mani vajā kopš 1971.gada, un es pie tās atgriežos. Man pat ir viena tagad nekur nenoklausāma dziesma ar Māra Čaklā vārdiem (ja nekļūdos), kas saucas «Nabaga Kvazimodo». Savos ļoti agrīnajos laikos, izmantojot šo dzejoli, uzrakstīju dziesmu. Tas bija tiem laikiem tāds ļoti «rocīgs» gabals. Tam dzejolim bija moto, ka Parīzes Dievmātes katedrālē, izdarot arheoloģiskos pētījumus, viens otram blakus tika atrasti divi skeleti. Un tad dzejoļa autors konstatē, ka tie varētu būt bijuši kuprītis Kvazimodo un Esmeralda.

Mani tas tik ļoti aizkustināja, ka uzrakstīju dziesmu. Diemžēl tā netika ierakstīta, un tagad ar Dievu pusēm atceros tikai piedziedājumu...

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Bet līdz operas tapšanai pagāja vēl divdesmit pieci gadi...

Pēc rokoperas «Lāčplēsis» ilgi neko nerakstīju, tikai sīkas dziesmiņas, un darbojos ar savu biznesu. Kad man rādījās, ka bizness nostādīts uz sliedēm, domāju – nevar taču sēdēt mājās, kaut kas ir jādara. Tā opera acīmredzot man nelika miera, un likās: ja jau varēju uzrakstīt rokoperu, tad kādēļ es nevarētu uzrakstīt lielo operu? Kas man var aizliegt kaut ko tādu rakstīt? (Smejas.) Tā vienu vasaru sēdēju savos laukos pirtiņā Pitragā pie Slīteres rezervāta, un rakstīju operu.
Tur, tajā pirtiņā, ir tapušas divas operas: šī un «No rozes un asinīm».

Operas tapšanas laikā jums izdevās pabūt arī Parīzes Dievmātes katedrālē?

Jā, visas romāna norises vietas apbraukāju operas rakstīšanas laikā, visu izstaigāju. Bet tā jau ir pasaka, Igo to visu ir burtiski izzīdis no pirksta... Par tiem tēliem – nu, var jau būt, ka ir kāds zvaniķis bijis un kāda ielas dejotāja arī. Bet tā ir Igo fantastiskā fantāzija! Taču nu var darīt, ko grib, – tagad zvaniķis un Esmeralda ir «piesieti» katedrālei, tā ka Igo savu darbiņu ir izdarījis.

«Dievmātes katedrāle» ir dramatiska un pat traģiska izrāde. Jūsuprāt, cilvēki spēs šo izrādi uztvert un saprast?

Nezinu, vai tā jāuzskata par traģēdiju; drīzāk par drāmu. Šekspīram ir traģēdijas ar četriem līķiem; te ir tikai trīs: Gudula, Frolo un Esmeralda... (Domā.) Drīzāk varētu teikt: «nav stāsta skumjāka par šo» vai apmēram uz to pusi. Neredzu lielu atšķirību starp «Dievmātes katedrāli» un «Romeo un Džuljetu», vismaz skumju pakāpē.
Bet tur ir tā katarse! Kādreiz vismaz tā bija. Vai būs arī tagad? Nezinu, jo izrāde tiek iestudēta teātrī; viss ir citādāk, ir cits sastāvs un laiki. Operā uz 50.izrādi atļāvāmies uz krēsliem salikt mutautiņus, kur asaras noslaucīt... Operā raudāja tā, ka asaras plūda...

Tagad opera tiek uzvesta teātrī. Kādi varētu būt ieguvumi?

Teātris un opera ir divas dažādas lietas, tāpēc šis ir ļoti interesants un drusku varbūt arī riskants, bet tajā pašā laikā varu teikt – šajā iestudējumā būs ļoti daudz lietu, kas būs labākas nekā Operas versijā. Arī vokāli. Tagad negribu nevienu pārslavēt, bet parādās dažas lietas, ko Operā nenodziedāja, bet te nodziedās. Protams, mēs neuztaisīsim operas kori, tas nav reāli, taču mums talkā nāks astoņi izpalīgi - profesionāli dziedātāji, kas visu padarīšanu palīdzēs stutēt kopā. Ir ļoti nopietna komanda, kas strādās pie skaņas, un divi lieliski diriģenti – Māris Kupčs un mans juniors (Jānis Liepiņš –red.). Viņi ir ļoti prasīgi cilvēki. Šeit cilvēki ne tikai labi dzied, bet arī tēlo – kā jau normāli aktieri to dara. Bet nevienu nemēģināsim pārsteigt ar augšējiem «do».

Kā man ļoti šeit pietrūks – zirga un kazas, kas bija Operas izrādēs. (Smejas.) Varbūt, ka zirgu te varētu uzvest uz skatuves, taču jāņem vērā, ka tas ļoti sadārdzinās uzvedumu, turklāt zirgi reizēm mēdz sadarīt visādus brīnumus... Kazu gan vienmēr var aizstāt ar kaut ko, bet režisores ieceres gan neatklāšu.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Esat rakstījis gan lielos darbus, gan teātra mūziku. Kurš no žanriem sagādājis vairāk gandarījuma?

Gandarījumu sagādā viss, kas labi izdodas. Kas neizdodas, gandarījumu nesagādā. Man jau patīk teatrālās lietas, tādēļ esmu priecīgs par iespēju rakstīt tikai ilustratīvu mūziku teātrim, bet tikpat priecīgs esmu rakstīt kaut kādu lielo gabalu.
Tikpat labi varētu pajautāt dzejniekam: tev labāk patīk uzrakstīt astoņas četrrindes vai vienu, toties saturīgu... (Smejas.)

Atsevišķas dziesmas cilvēki tomēr droši vien ielāgo labāk?

Protams, jo kurš tad varētu ielāgot veselu operu? Tam būtu jābūt trakam melomānam! Tā ir tā atšķirība: teātris ir teātris, bet opera – vesela sižetiska līnija, kur notiek tas, kas notiek. Ja pa vidu trāpās viens vai divi meldiņi, kas paliek atmiņā, – tas, protams, ir izrādes pluss, nevis mīnuss.

No operām, protams, tautā aizgāja Kvazimodo dziedājums. No teātra? (Domā.) Man tik nav daudz superpopulāro dziesmu no teātra izrādēm. No «Trīs draugiem» ir «Neskumsti, draudziņ», ko daudzi dziedāja teātros; no «Žannas d’Arkas» ir «Klusā dziesma», ko dziedāja visi studenti pēc kārtas – klusībā pie vīna glāzes. No «Emīla un Berlīnes zēniem» bija tādi gabali. Beigu beigās «Ja tu man esi» no «Adatas».

Neviens jau speciāli nesēž un nemeklē hitu – tas ir ļoti sarežģīti. Bet vispār dzīvē tas ir darīts apzināti, ar domu: «Jāuztaisa!» Tā ir radusies vesela strīpa dziesmu: «Ceļojums», «Vēl ir laiks»...

Uz teātra mūziku arī tas attiecas?

Speciāli – nē, bet noslēguma dziesmas parasti ir trāpījušas. (Klusē.) Lieta tā, ka manas teātra dziesmas nekad netika ierakstītas un spēlētas radio. Tāpēc rudenī es gribētu uztaisīt teātra un kinomūzikas koncertu – tajā manā tā saucamajā jubilejas dekādē... (Smejas.) Jau esmu salicis to mūziku kopā, un mūzika vien sanāk kādas trīs stundas. No mūzikas atteikties nevar, tāpēc tagad man nāksies ar koncerta režisoru Valdi Lūriņu runāt, kā to visu saīsināt uz pusotru stundu... Jo visu laiku ir tā: kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp: šo vajadzētu nospēlēt, tas par garu... Klāt nāk vēl «Vajadzīga soliste», mūzika multiplikācijas filmām «Pasaciņa», «Ness un Nesija».


Tagad atkal nav parādījusies interese uzrakstīt mūziku kādai teātra izrādei?

Patiesībā esmu kļuvis baigais akadēmiķis! (Smaida.) Pabeidzu rakstīt vijoļkoncertu, ko 18.maijā Ģildē kopā ar LNSO spēlēs Paula Šūmane, kura nupat dabūja «Lielo Mūzikas balvu». Tas būs pilnīgi akadēmisks, liels, 25 minūtes garš vijoļkoncerts. Koncertā būs arī operu fragmenti un kantāte «Tēvzemei un brīvībai», kas pirmo un vienīgo reizi izskanēja pirms gadiem desmit.

Ar teātra mūziku ir tā: kad man kāds pasūtīs, es labprāt uzrakstīšu. Viņi droši vien domā, ka esmu ļoti dārgs komponists, varbūt tāpēc nepasūta? Īstenībā ļoti daudz esmu rakstījis par velti, īpaši vecajos laikos – 90.gados...

«Dievmātes katedrāle» ir no tām izrādēm, par kuras mūziku ir gandarījums?

Jā, bez šaubām! Būtībā gan sen jau vairs nerakstu mūziku, par kuru man pašam nav prieks. Cenšos rakstīt kaut ko tādu, kas mani aizskar. Sēžu, rakstu, varbūt pats raudu. Visādi tur ir.

Ir jau tas skaistais stāsts, ko daudzkārt esmu stāstījis un pie kura varbūt ir reize atgriezties – par Kvazimodo dziesmas tapšanu. Tas bija tajā pašā Pitraga pirtiņā, un tā bija ezotērika tīrā veidā.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Operu rakstīju jūlijā, pašā karstākajā vasaras laikā. Strādāju līdz trijiem četriem naktī. Pitrags ir tāda diezgan plika vieta: mājas, baznīca, ko varēju redzēt pa mājas logu. Un Pitragā bija ļoti jauks pastnieks, vietējais inteliģents, liekas, Amtmaņa kungs, kurš tajā vasarā nomira... Kad partitūrā nonācu līdz vietai, kur 11.ainā skan Kvazimodo pirmā zvana dziesma, pulkstenis bija apmēram viens naktī. Pēkšņi atcerējos, ka miris pastnieks, un iekšēji man sāka likties, ka tik trokšņaini rakstīt nav pieņemami. Aiztaisīju logu, sāku komponēt to dziesmu un uzkomponēju desmit vai vienpadsmit minūtēs. Taisīju otro variantu, trešo. Bet palika pirmais – tieši tā, kā uzrakstīju, nevienu noti nemainot. Pēc tam domāju: varbūt tas pastnieka gariņš, kurš man simpatizēja, pastāvēja pie tās dziesmas klāt vai tās asaras nāk kopā ar viņu... Tikai pēc tam sapratu, ka acīmredzot bija kaut kāds klātbūtnes efekts.

Vai ir darbi, kas, jūsuprāt, ir nozīmīgs profesionālais sasniegums, bet ko publika un kritika nav pratusi novērtēt?

Gribētu teikt, ka šajā ziņā esmu bijis aplaimots. Protams, tajā burzmā ir gadījies, ka kaut kas ir bijis tautai vairāk pieņemams, kaut kas – mazāk. Bet nekad neesmu jutis attieksmi – «tas nekur neder». Kritiķi gan mani nīcina ārā regulāri: tas nav nekas jauns, un pie tā arī esmu pieradis. Milzīgs ļembasts un, es gribētu teikt, gandrīz nepamatots bija ap «Vadoni». Ja kritiķiem tā gribējās – nu, lai viņiem tiek. Lai gan, protams, publiku viņi man drusku «noēda». Tur gan bija iesaistījušies arī man labi zināmi spēki, kas veica ļoti masīvu pretdarbību, mēģinot šo darbu «noēst», pirms tas vēl bija parādījies uz skatuves.

Pēc tādām reizēm nepāriet kāre rakstīt mūziku?

Kritiķis parunājas, un pēc dienas jau to viņa teikto aizmirst. Man svarīgi ir tie cilvēki, kas sēž zālē. Vispirms, domāju, ka rakstu sev, un tad tiem cilvēkiem, kas klausās. Es viņus vizualizēju un apmēram iedomājos, ko viņi varētu gribēt dzirdēt. (Domā.) Protams, rakstu arī mūziku, kas ir tikai man, un nemēģinu speciāli izdabāt publikas gaumei, jo tad man jānonāk «Latvijas radio 2» apskāvienos, kas man arī īsti nebūtu pa prātam, un jāraksta šlāgeri. Tā ir lieta, ar ko nenodarbojos, jo tas neapmierina manas profesionālās prasības pret sevi.

Ar kuru no darbiem jūs varētu būt sasniedzis profesionālo virsotni?

Mīļākais darbs ir tas, ko esmu uzrakstījis tikko. Man būs ļoti grūti no tā atkāpties un teikt: jā, tā ir baigi laba dziesma, ko esmu uzrakstījis 1985.gadā, kas ir baigā virsotne. Pašlaik man rādās, ka savu komponista sajūtu esmu dabūjis un pats diezgan augstu vērtēju trīs mīlas madrigālus, ko rakstīju korim «Kamēr...». Bet «Kamēr...» ir viens, un neviens cits to dziesmu nedziedās, jo – tu jau nevari cerēt, ka to nodziedās kāds cits...

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Ja prasītu Mirdzai par jūsu profesionālo virsotni?

Nezinu, tas jāprasa viņai. (Smejas.) Tas jau nu gan ir pilnīgi skaidrs, ka viņa ir mana kvalitātes kontroles barjera, sauksim to tā. Faktiski visu, ko uzrakstu, viņai atrādu, arī visas operas. Diezgan bieži Mirdza teic, ka viņai patīkot, bet – ko tad sieva citu teiks? (Smaida.) Un ir bijis tā, ka pasaka – tas nekur neder. Skarbi, jā, bet citādāk nevar.

Kā ir ar mīlestību 21.gadsimtā – vai to izdodas ierakstīt mūzikā?

Viena lieta: sekss un mīlestība nekad nebeigsies; tās lietas ir mūžīgas. Vai izdodas uzrakstīt un ierakstīt, tas jau ir atkarīgs no katra autora, vai viņam ir vai nav tā sajūta. Tā tēma un peripetijas ir mūžīgas. Un tas attiecas arī uz «Parīzes Dievmātes katedrāli» – stāstu par Kvazimodo un Esmeraldu.



Uz augšu