Kur ir masu slepkava Ratko Mladičs? (13)

Egles pie mājas stādījis Azmirs – vecākais no abiem dēliem. Tas bija 1984. gadā. „Cik lieli šie koki izauguši!” saka Hatidža. Viņa noliek iepirkumu maisus, satver egles zaru un noglāsta tā skujas. Azmiram toreiz bija desmit gadi, viņa brālim Almiram – par trim mazāk. Pirms septiņiem gadiem Hatidža Mehmedoviča atgriezās mājās. Pārsimts metru no Srebrenicas ceļa uz šejieni kalnā ved šaura ieliņa. Uz šo vietu, kur viņa reiz jutusies tik laimīga, Hatidžu atvedušas atmiņas. Taču ir lietas, ko neviena tiesa pasaulē vairs nespēs vērst par labu.

Srebrenicā mēs sākam meklēt vīru, kura noziegumi uz visiem laikiem saistīti ar šo vietu:

1995. gada jūlijā Ratko Mladičs šeit pavēlēja nogalināt 8000 musulmaņus. Tā bija Bosnijas un Hercegovinas kara šausminošā kulminācija.

Tas bija komplicēts karš. Bosnijas serbi cīnījās ar šīs pašas zemes musulmaņiem un horvātiem. Pēc sociālistiskās Dienvidslāvijas sabrukuma serbu vadoņi plānoja izveidot lielserbu impēriju un ieņēma divas trešdaļas valsts. Pēc Srebrenicas slaktiņa Bosnijas serbu ģenerālis Mladičs šo vietu pasniedza kā dāvanu savai tautai. Pēc dažiem mēnešiem karš bija galā, un Mladičs pazuda bez pēdām. ASV valdība par viņa galvu izsludināja piecus miljonus dolāru lielu atlīdzību. Starptautiskā krimināltiesa apsūdz viņu kara noziegumos. Tāpat kā bijušo Bosnijas serbu prezidentu Radovanu Karadžiču, kuram jau tiek gatavots spriedums Hāgā.

Taču Mladičam ir draugi: gadiem ilgi viņš netraucēti uzturējies Belgradā. Sēdējis futbola stadiona VIP ložā, vērojot dienvidslāvu komandas spēli pret Ķīnu, ēdis zivis airēšanas kluba restorānā pie Donavas, devies skriet un iepircies vietējā maiznīcā. Vismaz līdz 2004. gada oktobrim viņš turpināja saņemt savu militāro pensiju. Pēc tam pēdas pazūd. Kur Ratko Mladičs atrodas šobrīd?

To vēlas uzzināt ne tikai izdzīvojušie Srebrenicas upuri, no šīs informācijas atkarīga arī Serbijas nākotne. Tikai tad, kad kara noziedznieks stāvēs tiesas priekšā, valstij būs izredzes iestāties Eiropas Savienībā. Tādējādi cilvēks, kurš gribēja noslaucīt no zemes virsmas musulmaņu Srebrenicu, tagad saņēmis ķīlā pareizticīgo Serbiju.

Mēs zinām, ka atrast Mladiču būs gandrīz neiespējami. Mūsu meklējumi vedīs caur Bosniju un Hercegovinu līdz pat Belgradai. Pa ceļam mēs sastapsim liecības un cilvēkus, kuru dzīvē Mladičs atstājis dziļas rētas. Visvairāk jau Srebrenicā

Hatidža Mehmedoviča bija šeit, kad 1995. gada 11. jūlijā Srebrenicas pievārtē esošajā Potočari ieradās serbu kareivji. Šajā anklāvā, pašā serbu okupētās teritorijas vidū, patvērumu bija atraduši 20 000 cilvēki. ANO bija pasludinājis Srebrenicas ieleju par Bosnijas musulmaņu droša patvēruma zonu. Viņus sauca arī par bosniešiem, lai vairāk uzsvērtu to etnisko, nevis reliģisko piederību. Par spīti izveidotajai aizsardzības zonai kareivji ar zilajām ķiverēm tikai noskatījās, kā šeit iesoļo serbi.

Hatidža Mehmedoviča redzēja, kā vīriešus nošķīra no ģimenēm. Viss bija sagatavots tūkstošu noslepkavošanai – pat ekskavatori, ar kuriem izrakt masu kapus.

Un serbu vienību priekšgalā soļoja vīrs, kura nodarījums, Hatidžas Mehmedovičas vārdiem runājot, saglabāsies ļaužu atmiņā vismaz 300 gadus: Ratko Mladičs.

Liktenīgajā 1995. gada 11. jūlijā viņa no tā atradās pusmetra attālumā. Mladičs bērniem dāļāja šokolādi un ledenes, uzsaucot mātēm: „Jums nav jābaidās, Mladičs par jums parūpēsies.” Hatidžu Mehmedoviču ar autobusu aiztransportēja uz musulmaņu teritoriju. Viņas vīrs un abi dēli centās kājām aizbēgt kalnos. Pēdējais, ko viņa uzzināja, bija fakts, ka serbi ir tos notvēruši. Pirms diviem gadiem vienā no daudzajiem masu kapiem atrada viņas vīra Abdulas augšstilba kaulu. Un ribu, kas saskaņā ar DNS testu piederējusi vienam no dēliem. Azmiram vai Almiram – to viņa nezina. Šī ir pirmā un vienīgā reize, kad stāstot viņai acīs sariešas asaras.

No visas ģimenes viņa vienīgā pārdzīvoja genocīdu. Kā pati saka, viņas mazajai sirdij bijis jāpiedzīvo pārāk daudz sāpju. No augšstāva istabas viņa iznes fotogrāfijas un koka zobenu, tad iesēžas dzīvojamās istabas krēslā, turot klēpī Almira un Azmira portretus. „Mēs, izdzīvojušie, esam parādā mirušajiem. Mums ir jāstāsta par notikušo,” viņa saka, ar pirkstiem glāstot fotogrāfijas.

„Kur ir Ratko Mladičs?” mēs vaicājam Hatidžai Mehmedovičai. „Mani tas neinteresē,” viņa atbild, „taču es nespēšu mierīgi gulēt, kamēr viņš nebūs noķerts.”

Potočari atrodas tikai dažus kilometrus no Hatidžas Mehmedovičas mājām. Vecajā bateriju fabrikā, kurā ļaudis toreiz meklēja patvērumu, šodien ierīkota piemiņas vieta, tai iepretim atrodas kapsēta. Cauri ieplakai nebeidzamās rindās stiepjas kapakmeņi. Arvien tiek atrasti jauni apbedījumi. Betona maisītāja rūkoņa sajaucas ar strūklakas šļakstiem. Dzirdami lāpstas cirtieni. Ik gadu 11. jūlijā tūkstošiem musulmaņu šeit piemin notikušo slaktiņu. Viņi apciemo kapavietas, skaita lūgšanas. Cauri pūlim tiek nesti arvien jaunu zārki – pilni ar kauliem, ko nepieciešams identificēt.

Pēc tam savai atceres dienai gatavojas pretējā puse. Nākamajā dienā cauri Srebrenicai, vicinot karogus un dziedot dziesmas, traucas serbi ar Ratko Mladiča portretiem uz krūtīm.

12. jūlijs ir pareizticīgo svētki par godi apustulim Pēterim, bet Srebrenicā tā ir diena, kad serbi piemin savus kritušos. Kravicā viņi šai dienā uzbūvējuši augstu akmens krustu, Bratunacas kapsētā tiek nolikti vainagi un aizdegtas sveces. Šajās vietās aplenkuma laikā iebruka musulmaņu kareivji.

Tāds ir Ratko Mladiča mantojums: sašķelta zeme, kuras iedzīvotāji uzlūko viens otru ar neslēptu naidu. Deitonas miera līgums, kas 1995. gadā izbeidza Bosnijas un Hercegovinas karu, sadalīja valsti starp serbiem, musulmaņiem un horvātiem, radot mākslīgu valstisku veidojumu ar 13 pārvaldēm, 180 ministriem, trīs prezidentiem un vairāk nekā 700 deputātiem – un tas viss zemē ar četriem miljoniem iedzīvotāju.

Visām etniskajām grupām ir veto tiesības nepieļaut izmaiņas likumdošanā. Un pāri visiem stāv Augstais pārstāvis – šobrīd tas ir austrietis Valentīns Incko, kura pilnvarās ir atcelt likumus un atlaist politiķus. Līdz ar to sagrozīt Deitonas miera līguma faktus praktiski nav iespējams.

Tie reģioni, kurus kara laikā ieņēma serbi, tagad apvienoti Serbu Republikā, kas kopumā veido 49 procentus no visas Bosnijas un Hercegovinas platības. Foča, Višegrada un Srebrenica, kur pirms kara pārsvarā dzīvoja musulmaņi, šodien ir serbu teritorijas.

Liekot padzīt vai nogalināt divus miljonus cilvēku un radot serbiem savu republiku Bosnijā un Hercegovinā, Ratko Mladičs ir īstenojis savu misiju. Līdz pat šodienai ļaudīm nākas samierināties ar faktu, ka viņu mājās dzīvo ienaidnieki. Kara noziedznieki palikuši nesodīti, un Serbu Republikas ministru prezidents netraucēti turpina noliegt kara laikā pastrādātās zvērības.

Turpat 15 gadus pēc kara nav izdevies panākt stabilu miera situāciju. ASV Neatkarīgā ārpolitikas padome 2009. gada oktobrī publicēja ziņojumu ar nosaukumu „Deitonas nāve“. Tajā teikts, ka valsts atrodas uz šķelšanās robežas. Deitonas līgums esot iesējis destabilizācijas sēklu, radot decentralizētu politisku sistēmu, kas nepakļaujas valsts autoritātei. Hatidža Mehmedoviča uzskata: „Šobrīd te valda tā pati vecā ideoloģija. Un viss atkal atkārtosies.” Bijušais serbu karotājs Milošs Milovanovičs saka, ka pat par miljardu nenodotu savu ģenerāli Ratko Mladiču. Citi ceļā sastaptie apgalvo, ka pietiktu ar pāris idiotiem un pāris slepkavībām, lai karš atkal sāktos no gala.

Ratko Mladiča mājas

Mēs dodamies uz dienvidos esošo Kalinoviku kur ir uzaudzis Ratko Mladičs. Lai tur nokļūtu, piecas stundas braucam ar auto. Līkumotais ceļš ved augšup kalnos, cauri mežiem, kas pazūd mākoņu miglā. Daba te ir gandrīz neskarta, tikai retumis manāmas atsevišķas viensētas. Senatnīga idille, tumši meži, kuros mīt lāči, zivju pilnas kalnu upes. Šajā Bosnijas daļā vietu nosaukumi un ceļa norādes rakstītas kirilicā. 90 procenti no šejienes iedzīvotājiem ir serbi.

Kalinovika ir neliela pakalnu iekļauta pilsēta skarbi klinšainā ainavā. Tās pievārtē asfalts noklāts ar kazu mēsliem, ceļš apmet cilpu ielejas virzienā, un tur jau arī pilsēta beidzas. Viena degvielas uzpildes stacija, viens kiosks, pa vidu pelēkām ēkām – bērnu rotaļu laukums ar šūpolēm un slidkalniņu. Divas kafejnīcas, kurās kvern daži vīri. 30 kilometrus pirms Kalinovikas, kur nogriezāmies no šosejas, mūs apturēja kāds vīrietis un palūdza aizvest avīžu saini. Preses kioska pārdevēja to jau gaidot.

Ratko ir saīsinājums vārdam Ratimirs – karš un miers.

Ratko Mladičs piedzima 1942. gada 12. martā. Viņa tēvs bija partizāns, kuru 1944. gadā nošāva horvātu fašisti. Māte viena uzaudzināja trīs bērnus. Ratko Mladičs savus dzīves apstākļus bērnībā raksturojis kā nabadzīgus. Daļa Mladiča ģimenes joprojām dzīvo Kalinovikā. Esam sarunājuši tikšanos ar Zoranu Mladiču – druknu vīru melnā džemperī un ādas jakā, kurš mūs sagaida vienā no kafejnīcām. Mēs ātri vien saprotam, ka daudz labprātāk Zorans runātu par ko citu, nevis „ģenerāli”, kā viņš to dēvē. Zoranam Mladičam ir 33 gadi, un viņš jau sen grib tikt prom no šejienes. Viņš stāsta, ka ik mēnesi šo vietu pametot 15 ģimenes. Agrāk te bijuši 10 000 iedzīvotāji, tagad vairs tikai 2000.

Zorans Mladičs aizved mūs uz savām dzimtas mājām Bozinovicas ciemā. Ceļš, kas asfaltēts tikai nesen, uzved dažus kilometrus attālajā pakalnā. Mājā ir tikai divas telpas – pirmajā stāvā ir virtuve, otrajā – guļamistaba. Plīti kurina ar malku. Zorana māsa atvainojas, ka kafija būs mazliet jāpagaida.

Zorana mātei Veselinkai Mladičai ap galvu apsiets melns lakats. Viņa paliek sēžot, kamēr meita darbojas ap plīti. Pirms nedēļas ar vēzi nomiris viņas vīrs Mihailo. Mladiči ir pārliecināti, ka slimību bija izraisījušas NATO lidmašīnu pēdējā kara gadā mestās bumbas. Viņi apgalvo, ka dzeramo ūdeni saindējušas bagātināta urāna sprāgstvielas. Mihailo bija Ratko Mladiča labākais draugs, viņi kopā gājuši skolā. Kādā vecā fotogrāfijā redzams Mihailo, Veselinka un priekšā jauneklis Ratko Mladičs uniformā. Mladiči nevēlas atklāt, cik tuvos rados viņi ir. Viņi ir viena ģimene, nekam citam neesot nozīmes.

Ratko Mladičs aizbrauca no Kalinovikas 1957. gadā, kad viņam bija tikai 15 gadu, lai pieteiktos armijā. „Ratko ir laba sirds,” saka Veselinka Mladiča, „viņš bija labs draugs, labs tēvs un labs kaimiņš.” Palaists atvaļinājumā, viņš atgriezies mājās, lai palīdzētu savai mātei Stanai. Viņa nomirusi 2003. gadā.

Mēs jautājam par Srebrenicu, par noslepkavotajiem un padzītajiem, par līķu pilnajām upēm. Veselinka Mladiča saka: „Kareivji ne vienmēr dara to, kas viņiem pavēlēts.” Zorans Mladičs atbild, ka televīzija sagrozot faktus. „Turklāt dalīt šokolādi bērniem – tas taču liecina par labu sirdi,” piebilst viņa māte. Vēlāk Zoranam Mladičam pasprūk vienīgais kritiskais teikums abu dienu laikā, ko mēs tur pavadām. Viņa uzvārds esot nolādēts. Māte viņu tūdaļ izlabo. Ar viņu uzvārdu esot jālepojas, viņa strupi nosaka. Meita joko, ka viņi uz pašu brūvētās rakijas pudelēm varētu līmēt etiķetes ar ģenerāļa attēlu un nosaukt to par „Ratki”. Mātei tas nešķiet smieklīgi.

Nākamajā rītā Zorans Mladičs mūs sveicina, aiz lepnuma starojot. Viņš naktī nošāvis lapsu, kas saplosījusi trīs vistas. Pieticis tikai ar vienu vienīgi šāvienu. Bise karājas pie sienas tieši virs ēdamgalda. Beigtā lapsa guļ pļaviņā pārsimts metrus no mājas. Mēs jautājam: „Kur atrodas Ratko Mladičs?” Zorans Mladičs atjoko: „Es viņam piezvanīšu, lai atnāk uz kafiju.” Viņa māte saka: „Kā lai es to zinu? Es taču vispār vairs neizeju no mājas.”

Veselinkas Mladičas māsa mūs aizved uz kādu izcirtumu mežmalā starp Kalinoviku un Foču. 1992. gadā šai vietā ticis nogalināts viņas vīrs un vēl 41 serbs. Musulmaņu kareivji no slēpņa atklājuši uguni uz armijas kravas mašīnu. Daudzi no upuriem bija civiliedzīvotāji. Ceļmalā joprojām mētājas pārogļojies kravas mašīnas karkass.

Cilvēki aizdeguši svecītes un ar rakiju apslaka piemiņas plāksnes. Pareizticīgo mācītājs runā par kritušajiem, kuri atdevuši savas asinis par valsti un miruši par serbu tautu. Pēc brītiņa pie mums pienāk kāds veterāns. Viņš saka, ka ir noticis kara noziegums, kuru līdz šim nav izmeklējusi neviena tiesa. „Visa pasaule runā par beigtajiem musulmaņiem, bet neviens – par nogalinātajiem serbiem.”

Visi cīnās par to, lai tiktu atzītas viņu ciešanas, un šī rūgtā cīņa norisinās visā valstī, nedodot ne mazāko samierināšanās iespēju. Nākamajā dienā, nokļuvuši mūsu ceļojuma trešajā pieturvietā Sarajevā, mēs uzzinām, ka tā ir arī cīņa par mirušajiem.

Pilsētā, kuru četrus gadus bija aplenkuši Bosnijas serbi, kara sekas ir redzamas joprojām.

Visvairāk šāvienu pēdu redzams tā dēvētās Snaiperu alejas tuvumā. Tā ir daudzjoslu iela, kas ved laukā no pilsētas un kuru pārraudzīja serbu snaiperi. Visapkārt balti kapakmeņi, apbedījumi. „Uguni! Šaujiet viņus bez domāšanas!” toreiz kareivjiem, kuru artilērija terorizēja pilsētu, pavēlēja Mladičs.

Pa vecpilsētas ieliņām pastaigājas ļaudis, viņi sēž kafejnīcās, spēlē šahu. Nav viegli iztēloties, ka tie visi ir pārdzīvojuši karu – katrs, kurš vecāks par 18 gadiem, var to ierakstīt savā biogrāfijā. Kā mums paskaidro kāds vietējais, šejienes cilvēkiem esot divas dzīves: viena dienā, bet otra – naktī, gultā. Visi cīnās ar savām atmiņām, turklāt šķiet, ka katram šī cīņa jāizcīna vienatnē. „Valsti neinteresē pagātne,” saka Mirsads Tokača. Cerams, ka viņš mums palīdzēs – Tokača vada privātu kara upuru dokumentācijas centru. Kopš 1992. gada viņš vāc kopā dosjē ar katra kritušā vārdu, dzimšanas vietu, etnisko piederību, vecumu, amatu un nāves apstākļiem.

Viņa birojs atrodas pilsētas centrā, četrstāvu ēkā. Mirsads Tokača ir kareivīgs vīrs, kurš runā skaidru valodu un zina, ka ne katrs grib to dzirdēt. Viņš vadīja arī Bosnijas kara noziegumu komisiju. Tagadējais centrs ir nevalstiska organizācija, lai to nespētu ietekmēt neviens politiķis. Tokača saka, ka politiķiem patīkot izmantot upurus kā skaitļus propagandas vajadzībām. Tokačas komanda līdz šim dokumentējusi 97 207 kritušos. 65,9 procenti no tiem ir musulmaņi, 25,6 procenti – serbi, bet 8% – horvāti. Šo pētījumu noliedz visu trīs etnisko grupu nacionālistiski noskaņotie politiķi. Serbu pusei šķiet, ka pārāk maz bojāgājušo serbu, horvātiem par maz mirušu horvātu, bet musulmaņiem – par maz kritušu musulmaņu.

Tokačam skaitļi nav svarīgi, viņu interesē atdot mirušajiem viņu godu. Uz jautājumu, kas būtu vissvarīgāk valstij, viņš atbild: „Ir jāaizliedz nacionālistu kustības.” „Kur ir Ratko Mladičs?” mēs vaicājam Tokačam. „Kas gan viņu vēl meklē?” Sākumā Tokača šķiet izbrīnīts. „Šeit – neviens,” viņš saka. „Tas arī nav vajadzīgs. Mladičs ir Belgradā, kur viņu sargā Serbijas valdība.” To pašu mums atbild visi musulmaņi, kurus uzrunājam.

Par bijušās Dienvidslāvijas tribunālu Hāgā Tokača nav diez ko augstās domās. Kara noziegumu rezultāts esot daļēji autonomā Serbu republika. „Kāda jēga sodīt kara noziedzniekus, akceptējot viņu noziegumu rezultātu?” viņš jautā. Vai Mladiču tomēr nebūtu svarīgi tiesāt? Tokača pašūpo galvu. „Tam, vai Mladiču noķers vai ne, vairs nav nozīmes. Ir jau par vēlu. Ja taisnīgums nāk pārāk vēlu, tas vairs nedarbojas.”

Un tomēr ir manāmas jaunas cerības noslēgt mieru: 2010. gada marta beigās izdotajā rezolūcijā Serbijas parlaments atvainojās par Srebrenicu. Deputāti pauduši līdzjūtību upuru tuviniekiem un nožēlu, ka netika darīts pietiekami daudz, lai slaktiņu novērstu. Tiesa gan, vārds „genocīds” šajā rezolūcija netiek pieminēts.

Belgradas krodziņš "Trakomāja"

Krodziņš, kurā regulāri iegriezās Karadžičs, ir pavisam necila vieta. Āra kafejnīca ar pāris galdiņiem, iekšā – neliela telpa, kuras sienas rotā fotoattēli ar Mladiča un bijušā Serbijas prezidenta Slobodana Miloševiča portretiem. Te ir arī Bosnijas serbu prezidenta Radovana Karadžiča pašportrets. Viņš šeit uzdevās par dziednieku ar segvārdu „doktors Dabičs”. Mēs prasām saimniekam, vai te ir pabijis arī Mladičs. Jā, vienu reizi esot bijis, bet viesmīlis viņu apkrāpis par dažiem dināriem, tāpēc Mladičs vairs nekad neesot atgriezies. To mums stāsta vīrs, kurš sevi sauc par Liesmojošo pūķi, bet viņa kroga nosaukums ir „Trakomāja”.

Belgradas centrs – gājēju iela un cietoksnis pāri Savas ietekai Donavā – atrodas Savas otrā krastā. Līdz pat vēlam vakaram pilsētas ielās dzirdama balsu murdoņa. Kafejnīcas ir pilnas ar jauniešiem. Visās malās ir plakano ekrānu televizori, kuros pārraida modes skates. Šī paaudze ir Ratko Mladiča ķīlniece – saka kāda jauna serbiete. Šie jaunieši sapņo par dzīvi Eiropā, bet tā ir atkarīga no Mladiča. Viņi grib atbrīvoties no kara virspavēlnieka, ar kuru tiem nav bijis nekāda sakara. „Kur ir Ratko Mladičs?” mēs jautājam. Atbilde ir vēsa: „Es nezinu, bet, ja vien Mladičam ir dārga serbu nācija, viņam ir jāpadodas.”

Šovakar galdiņus apstaigā kāds vīrs. Viņam rokās ir plastmasas maisiņš ar grāmatām – Mladiča biogrāfija, kuras autore ir Ļiļjana Bulatoviča. Tiklīdz viņš izvelk grāmatas no maisiņa, cilvēki pakrata galvu un novēršas. Šis cilvēks starp Belgradas jauniešiem, kuri smejas un ir iegrimuši sarunās, izskatās kā apmaldījusies dvēsele. Ja Mladiču nodos tiesai, nekādu lielo protestu nebūs, tā uzskata Serbijas birojs, kas sadarbojas ar Hāgas tribunālu. Pāris demonstrācijas, daži izsisti skatlogi – nekas vairāk.

Tomēr jaunākās aptaujas liecina, ka katrs otrais serbs ir pret Mladiča apcietināšanu. Jautājums gan ir – cik liela ir Serbijas valdības apņēmība viņu noķert?

Līdz 2002. gadam Mladiču apsargāja 50 miesassargi, kurus bija norīkojusi Serbijas valdība. Šķiet, ka viņam joprojām ir veci draugi no militārajām, politiķu un biznesa aprindām, kas palīdz Mladičam slēpties. Tikmēr Serbijas valdība cenšas atspēkot pārmetumus, ka neko nedara, lai viņu apcietinātu.

Atbildīgais ministrs saka „Mēs koncentrējam savus spēkus, lai Mladiču atrastu, apcietinātu un izdotu.” Par viņu izsludināta miljonu eiro liela atlīdzība, ierīkota telefona līnija ziņošanai par kara noziegumiem. Valdība norāda uz lielisko sadarbību ar Hāgas tribunālu un to, ka ir izdoti jau 44 no 46 apsūdzētajiem kara noziedzniekiem. Brīvībā ir vairs tikai divi: bijušais Horvātijas serbu līderis Gorans Hadžičs un Ratko Mladičs.

Tikmēr Belgradā tiesas priekšā stājušies desmit palīgi, kuri slēpuši Mladiču laika posmā no 2002. līdz 2006. gadam. Viņi īrējuši dzīvokļus, gatavojuši ēst, piegādājuši pārtiku un priekšapmaksas telefona kartes. Kādu laiku Mladičs uzturējies Novi Belgradas rajonā Jurija Gagarina ielā 183.

Tajā pašā ielā – namā ar numuru 267 – dzīvoja Radovans Karadžičs. Tikai atšķirībā no viņa, kurš kā doktors Dabičs atklāti uzstājās ar priekšlasījumiem un dalīja vizītkartes, Mladičs nolīda savā paslēptuvē. Viņš nekad neizgāja no dzīvokļa, kurā bija nomitināts, un pa istabu staigāja zeķēs, lai nesaceltu troksni. Gandrīz visi viņa palīgi bija pensionēti armijas virsnieki no Kalinovikas.

Ratko Mladiča sieva dzīvo Blagoja Paroviča ielā 117 A, diplomātu rajonā Košutņakā ārpus Belgradas centra. Dzīvoklis atrodas kalnā blakus mežam. Turpat netālu – piknika vietas un kafejnīca ar skatu uz pilsētu un Savas upi. Bosiļka Mladiča un viņas dēls Darko no sabiedrības vairās. Mēs lūdzām iespēju satikties, taču Darko Mladičs informēja, ka viņu tas neinteresējot. Stāvam pie mājas ar spoguļstiklu logiem. Kā mums paskaidroja kara noziegumu prokurors, sieva un dēls tiekot nemitīgi novēroti. Mēs zvanām pie durvīm, taču neviens neatver. Tepat netālu mežā atrodas vecā Topčideras kapsēta. Ir svētdiena, spīd saule, tuvinieki sapulcējušies pie kapu kopiņām, atnesuši puķes un iedzer par aizgājējiem. Šajos kapos apglabāta Ratko meita Ana Mladiča. Kādā fotogrāfijā viņa redzama aiz muguras tēvam, aplikusi rokas viņam ap pleciem. Viņa Belgradā studēja medicīnu. Runā, ka par tēva nodarījumiem viņa izlasījusi avīzē un nav spējusi ar to samierināties. Viņa paņēma Mladiča dienesta ieroci un iešāva sev galvā. Armijas patologs, kurš veica sekciju, stāsta, ka Mladičs lūdzis atnest viņam meitas matu šķipsnu un galvā iestrēgušo lodi. Par piemiņu.

Pagājušajā gadā Bosnijas televīzijas kanāls FTV demonstrēja amatieru video, kurā redzams Ratko Mladičs pie meitas kapa. Melnā uzvalkā tērpies, viņš pieņem citu kareivju līdzjūtības apliecinājumus. Pēc tam viņš piespiež seju meitas fotogrāfijai, tad notrauš no attēla asaras, dzirdami viņa šņuksti. Patologs saka, ka pēc meitas pašnāvības Mladiča acīs vairs nekad neatgriezās mirdzums, vienīgi skumjas. Žurnālists Ļubodrags Stojadinovičs Ratko Mladiča biogrāfijā raksta, ka šī pašnāvība esot bijis lūzuma punkts Mladiča dzīvē. Viņa izlēmība esot pārvērtusies nežēlībā, viņa drosme – trakumā, bet cieņa pret pretiniekiem – nicinājumā. Viņa meita nošāvās 1994. gadā – gadu pirms Srebrenicas asinspirts.

Ziedi uz viņas kapa ir vēl gluži svaigi; atšķirībā no blakus esošās kapu kopiņas uz marmora plāksnes nav sakaltušu skuju – kapavietu kāds ir apciemojis vēl pavisam nesen. Agrāk, kad Mladičs vēl jutās drošībā, viņš pats regulāri nesa uz kapiem ziedus. Pretēji māsai Darko Mladičs, šķiet, neizjūt nekādas šaubas par sava tēva godīgumu. 2009. gadā viņš kopā ar sava tēva biogrāfu Ļiļjanu Bulatoviču atsaucās Krievijas Rakstnieku savienības aicinājumam un devās uz Maskavu. Tēva vietā viņš saņēma pareizticīgo brālības balvu par varonību cīņā par pareizticīgo slāvu vienotību. Savā runā Darko Mladičs uzsvēra, cik ļoti lepojoties ar savu tēvu – īpaši tagad, kad viņu vajājot kā zvēru. Un ka tēvs ģimenei esot iemācījis mīlēt cilvēkus, lai kas arī viņi būtu. Kā raksta Bulatoviča, runu pavadījuši vētraini aplausi un asaras.

Tikšanās ar autori

Satikšanos ar viņu norunājam viegli. Viņa priecājas, ka par viņas grāmatām interesējas žurnālisti. Sieviete, kas sēž mums pretī pie kafejnīcas galdiņa, ir 69 gadus veca un stipri uzkrāsojusies. Viņa tēlo īstu dāmu un uzkarina rokassomiņu uz īpaša, pie galda malas piestiprināma āķa. Viņa runā klusi un daudz, pateicas par iespēju izgaisināt aizspriedumus par Ratko Mladiču. Ar tādu cieņu, ar kādu viņa runā par Mladiču, citi runā par dalailamu. Ratko esot vīrs ar maigu dvēseli, vīrs, kurš spētu raudāt par citu ciešanām.

Viņa maigums ir tas, kas darot viņu tik īpašu. Šī sieviete ir kara noziedznieka aizstāve. Mladiča piekritēji viņu pazīst, jo viņa raksta „patiesību”: Srebrenicā nekāds genocīds neesot noticis, kara patiesais iemesls esot musulmaņu vēlme izveidot musulmaņu valsti. Bet tādām sievietēm kā Hatidža Mehmedoviča, maksājot CIP. Šādu viedokli gan Serbijas medijos neatrast. Uz savas grāmatas „Ziņojums komandantam” atklāšanu viņa bija uzaicinājusi rakstošos medijus, radio un televīziju, taču neviens neieradās. Tikai reizēm blakus viņai piestāj kāds taksometra šoferis un lūdz pasveicināt Ratko. Vai viņa zina, kur viņš atrodas? Viņa ietur pauzi, tad daudzsološi pamāj, tramīgi paskatās riņķī un saka: „Altaja kalnos.” Tie atdala Sibīriju no Mongolijas.

ASV valdība apsolījusi piecus miljonus dolāru lielu atlīdzību tam, kurš nodos Ratko Mladiču kara noziegumu tribunālam. Fotogrāfs Endijs Spaira, 25, un raksta autors Nikols Ļubičs, 38, viņa meklējumos devās par daudz pieticīgāku atalgojumu, labi zinot, ka atrast bijušo ģenerāli būs gandrīz neiespējami. Mladičam joprojām ir ietekmīgi draugi. Ļubičs uzskata: „Ja mēs patiesi būtu viņu atraduši, diez vai mēs joprojām būtu dzīvi.”