Turpinot aizsākto pašmāju personību dzīvesstila sleju, šoreiz uz sarunu esam aicinājuši mākslinieku Kasparu Lielgalvi. Viņš atbildīgs par nesen atklātajām topošā Mākslas centra telpām savulaik prestižajā padomju Valsts elektrotehniskās fabrikas jeb VEF teritorijā.
TVNET: VEF teritorijā jau labu laiku aktīvi darbojas gan LMA studenti, gan jau pieredzējuši mākslinieki. Kas šī ir par vietu?
Kaspars: Kad mēs ar kolēģi scenogrāfu Dāvi Līcīti meklējām telpu dekorāciju darbnīcai, apskatījām arī, ko piedāvā Andrejsala, bet VEF teritorija likās daudz interesantāka ar to, ka te blakus atrodas tik daudz dažādu mazu firmiņu un kantorīšu. Te var satikt daudz darboņu arī vēl no VEF laikiem. Te neviens teritoriju nav varējis pilnībā «iztīrīt», jo gandrīz katra ēka pēc gara un haotiska privatizācijas perioda pieder citam īpašniekam. Kā jau biznesā, te godīguma un taisnīguma likumi nedarbojas. Visu nosaka nauda, tādēļ korpusu īpašnieki savā starpā līdz šim nav spējuši vienoties par kopēju teritorijas attīstīšanas stratēģiju. Te pat nav izvietoti teritorijas plāni. Atrast kādu konkrētu korpusu pēc adreses nezinātājam var prasīt vairākas stundas. Gandrīz katru dienu satieku cilvēkus mūsu korpusa pagalmā, kuri meklē, kur atrodas Zemesgrāmata, lai gan tā atrodas pavisam citā teritorijas galā.
Brīžiem es te jūtos kā Meksikā, kur nekas nav mākslīgi veidots vai atdarināts un pārmaiņas nosaka mežonīgā ekonomika.
Pašlaik situācija ir labvēlīga Mākslas centra izveidei, un es negribu palaist šo izdevību garām. Mākslas centrs ar ne tikai vietējo mākslinieku, bet arī ārvalstu rezidentu aktīvu darbību, izstādēm, pasākumiem un koncertiem, ja atradīsim gudru atbalstītāju, var kļūt ne tikai par jaunu krāsainu vietu Rīgā, bet nopietni ietekmēt arī VEF teritorijas tālāko attīstību radošākā virzienā.
TVNET: Mēneša sākumā burtiski kā no drupām tika iedzīvināts topošais Mākslas centrs. Kā tas jums izdevās?
Kaspars: Pagaidām visu darām pašu spēkiem, izmantojot pašu sastrādāto un ziedojumos savākto naudu. Ir grūti un neiet tik raiti, toties sapnis kļūst arvien reālāks. Mums ir parādījušies arī daži atbalstītāji, piemēram, ir kāds, kas dod ģipškartonu starpsienām izstādēm bez maksas, vēl kāds palīdz ar dēļiem terasei, ko mēs būvējam uz jumta, lai vasarā rīkotu regulārus koncertus, organizētu tikšanos īrniekiem un īpašniekiem utt. Sadarbībā ar kādu papīra izplatītāju un poligrāfijas aģentūru esam iesākuši izdot dažāda veida drukas materiālus, lai informētu par sevi rīdziniekus.
Pagaidām no valsts un pilsētas esam saņēmuši tikai atteikumus. Saprotu, ka šīm iestādēm jārisina nopietnāki jautājumi, lai gan vienmēr, kad sanāk saskarties caur medijiem vai dzīvajā ar valstiskām struktūrām, šķiet, viņi visi ir ierauti netīro puišu spēlēs, kas aptraipa visu, kas nonāk to tuvumā. Reizēm pārņem neizsakāmas skumjas, ka cilvēki te Latvijā pamazām kļūst īgnāki, neiecietīgāki, skaudīgāki, nenovīdīgāki, mantkārīgāki un, visbeidzot, drūmāki. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tik daudzi bēg prom no šīs valsts, īpaši pēdējo gadu laikā. Kaut kas jādara lietas labā, un tas, ko es varu pašlaik darīt, ir - iesaistīties pats un kūdīt pārējos vefiešus taisīt augšā to Mākslas centru bez jebkādiem atbalstiem no valsts puses.
TVNET: Tikko noslēgusies maģistrantūras absolventu izstāde. Kas tajā bija skatāms?
Kaspars: Jā, tikko noslēdzās pirmās divas izstādes, kas iezīmēja topošā Mākslas centra attīstības jauno etapu: Mākslas akadēmijas Grafikas un Glezniecības nodaļas Maģistratūras diplomdarbu izstāde «Drudzis» un Čehijas vēstniecības atvestā izstāde «Industriālās pēdas», kurā bija apkopoti materiāli par 40 bijušajiem industriālajiem objektiem Čehijā. Ar šo izstāžu atklāšanu 7. jūnijā Mākslas centrs sāka eksperimentālo fāzi, kuras laikā mēs izmēģināsim dažādus darbības veidus, meklējot sev visatbilstošāko. Izstādes apmeklēja ap 500 rīdzinieku, kas, ņemot vērā tālo atrašanās vietu un tikko sākto darbību, ir ļoti apmierinoši.
TVNET: Zinu, ka pirmajos pavasara mēnešos devies uz Eiropu, lai uzzinātu ko vairāk par Eiropas radošās kopienas aktivitātēm. «Mākslas centrs» sevī ietvers arī rezidences?
Kaspars: Pagājušā gada novembrī, pateicoties Jāņa Ormaņa, kurš pašlaik veic apbrīnojamu darbu, lai izveidotu rezidences Kuldīgā, neatlaidībai, man paveicās piedalīties Res Artis konferencē Varšavā. Res Artis ir lielākais rezidenču tīkls pasaulē un rīko šādas konferences regulāri. Šoreiz konferences galvenā tēma bija tieši Austrumeiropas rezidenču attīstība. Dalībniekiem trīs dienu garumā savā pieredzē dalījās daudzi rezidenču pārstāvji gan no Eiropas, gan ārpus tās robežām. Esmu arī pats bijis rezidencēs kā mākslinieks, tāpēc ceru, ka arī jauniegūtā pieredze man ļoti palīdzēs rezidenču veidošanā Mākslas centrā.
Konferences laikā iepazinos ar Šveices mākslas atbalsta fonda Prohelvetia pārstāvjiem, kas, pēc savstarpējo kontaktu padziļināšanas vizītes laikā Šveicē šā gada janvārī, jau ir izvēlējušies divus savas valsts māksliniekus, kuri pavadīs pa trim mēnešiem mūsu rezidencēs 2011. un 2012. gadā. Tāpat tiks atbalstīti divi mūsējie, kas dosies uz Šveici. Arī ar ungāru jauno mākslinieku asociāciju ir noslēgts līgums par mākslinieku apmaiņu. Ungāri jau saņēmuši atbalstu no vietējā valsts mākslas atbalsta fonda un ir gatavi uzņemt latviešu mākslinieku savā rezidencē Budapeštā. Arī Austrijas Kultūras ministrija un Holandes rezidenču tīkls Trans Artists ir ieinteresējies par iespējām sūtīt savus māksliniekus uz rezidencēm Rīgā. Diemžēl atkal latviešu vienīgais fonds KKF atbalstu šādam rezidenču sadarbības projektam ir atteicis.
Kontaktējoties ar mākslas norišu organizatoriem ārpus Latvijas, esmu izjutis neviltotu interesi par to, kas notiek Baltijas valstīs. Mēs vēl joprojām esam kā baltais plankums Eiropas kartē.
Domāju, ka tas, kā un ko viņi uzzinās par latviešu mūsdienu, kā arī tradicionālo mākslu, lielā mērā var ietekmēt turpmāko latviešu mākslas attīstību, kas cieši saistīta ar priekšstatu par valsts kultūru kā tādu un sabiedrību kopumā.
Visbeidzot, tas var veicināt kvalitatīvu valsts sadarbību starptautiskajā līmenī ekonomikā. Mākslas un rezidenču centrus Eiropā atbalsta tikai valsts institūcijas, kas saistītas ar valsts ekonomisko attīstību un starptautiskajiem sakariem, piemēram, Berlīnes Starptautiskās rezidences, kas ir ļoti apjomīgas, kurās savulaik bijuši arī Maija Tabaka un Hārdijs Lediņš, finansē tikai Vācijas Ārlietu ministrija. Holandē rezidences aug kā sēnes, jo katra pilsēta vēlas piesaistīt pēc iespējas vairāk mākslinieku, jo tie ar savu darbību atrisina daudzas sociālas problēmas sabiedrībā un tiešā veidā ietekmē industrijas radošo pusi. Tādā veidā tiek veicināta rūpniecības attīstība valstī. Šaubos, vai ierēdņi ar sausiem aprēķiniem to būtu varējuši pacelt tādā līmenī, kāda tā ir pašlaik. Nesaprotu, kāpēc Latvijas valstiskās institūcijas nemācās no veiksmīgiem piemēriem un pat krīzes laikā turpina investēt miljonus asfaltā un betonā.
TVNET: Tu pats nodarbojies ar fotografēšanu. Kā vērtē šīs nozares attīstību Latvijā? Vai vasarā brauksi uz ISSP?
Kaspars: Situācija latviešu fotogrāfijā līdzīgi kā jau visās vizuālās mākslas nozarēs ir vairāk nekā nelabvēlīga un attīstību neveicinoša, jo mākslas tirgus šeit ir neliels un valsts finansējums tiek sadalīts ļoti haotiski. KKF, kas būtībā ir vienīgais mirstīgajam māksliniekam pieejamais finansējuma avots, līdzekļus izšķiež, galvenokārt atbalstot nelielus individuālu mākslinieku personīgos projektus. Tiek piešķirts finansējums personālizstādēm un stipendijām, kā arī mākslinieciskās darbības atspoguļotājiem - žurnāliem, kuriem drīz nebūs vairs ko atspoguļot.
Šogad KKF budžetā visu Latvijas nevalstisko organizāciju atbalstam bija paredzēti tikai 100 000, kuri, protams, tika sadalīti starp «vecajām», pārbaudītajām organizācijām, kas ir normāli, bet bez tām 10 – 20 atbalstītajām, es pieļauju, ir vēl vismaz 100, kuras nopietni strādā, lai veicinātu mākslas tirgus paplašināšanu. To efektīva darbība varētu sniegt mākslas procesiem daudz ievērojamāku finansējumu, nekā to spēj dot pats KKF.
ISSP ir izcils piemērs manam iepriekšminētajam, kur ar katru nākamo gadu mācīt jaunos latviešu fotogrāfus brauc arvien lielākas starptautiskas «zvaigznes». Tās piesaista ne tikai jaunus skolniekus, bet arī pievērš ārvalstu fotogrāfijas nozares profesionāļu uzmanību. Šos «zvaigžņu» skolniekus labprāt ņems pretī dažādas rezidences ārzemēs, kur viņiem būs iespēja parādīt savu talantu. Tā ir iespēja piedalīties izstādēs, vinnēt konkursus un, visbeidzot, pārdot savus darbus ārzemēs. Cerams, arī privātpersonas Latvijā sapratīs, ka ir vērts ieguldīt šajos māksliniekos līdzekļus.
Regulāri jāatgādina, ka, iegādājoties vietējo mākslinieku darbus, cilvēki atbalsta savus māksliniekus, kuri, piedaloties izstādēs ārzemēs, ar kvalitatīviem darbiem veido kvalitatīvu valsts tēlu un parāda, ka Latvijā nedzīvo tikai lētais darbaspēks. Bet ar KKF līdzšinējo stratēģiju, visticamāk, tādi nozares attīstītāji kā ISSP izmirs vai pārcelsies uz citām zemēm, vai kļūs nepieejami latviešu māksliniekiem, kuri nespēj samaksāt dalības maksas. Tāpat nevajadzētu atbalstīt izdevumus, kas turpina pārproducēt jau ārzemju žurnālos redzamos ārzemju māksliniekus. Mums ir pašiem savējie.
TVNET: VEFā taču tika ražoti slavenie Minox. Kādām fotokamerām dod priekšroku?
Kaspars: Fotografēju tikai uz filmām un no digitālām fotokamerām es baidos. Laikam tāpēc, ka esmu no agras bērnības radināts pie dabīgiem materiāliem un īstām lietām. Atceros, kad vēl nebiju sācis fotografēt, redzēju pāris Ievas Sāras Breikšas ar Krievijā ražotu vidējā formāta kameru fotografētās bildes.
Neatceros tās nosaukumu, bet uzreiz nolēmu, ka man tādu vajag. Aizgāju uz vienu no daudzajiem otrās rokas fototehnikas veikaliem Parīzē uz Magentas ielas un pie japāņa nopirku savu pirmo vidējā formāta kameru Rolleiflex par 1500 frankiem.
Tā bija ar hennas tetovēšanu sapelnītā nauda. Pirmais nopietnais projekts, ko fotografēju, bija toreizējās Mākslas akadēmijas Modes dizaina nodaļas studentes Ketas Gūtmanes kolekcija. Tagad pie manis ceļu ir atradusi jau otrā Mamiya.
TVNET: Vai tev nešķiet, ka Latvijas mākslinieki savā ziņā dzīvo nošķirti no ārpasaules, nepiedaloties kopēja nacionālā produkta veidošanā? Kā spilgtus piemērus minēšu niecīgo skaitu mūzikas video, albumu vāciņus, projekcijas un, visbeidzot, skatuves dekorācijas.
Kaspars: Zinu, par ko tu runā. Es ar šo lietu saskaros diendienā topošajā Mākslas centrā.
Jaunajiem māksliniekiem nav laika. Viņiem ir jāstrādā visdažādākie darbi, bieži vien tādi, kas ne tuvu nav māksla, lai nomaksātu savas darbnīcas un uzturētu ģimenes.
Vēl ir jādomā par savu mākslu, kas, protams, nevar nekādi viņus uzturēt. Taču pamest to viņi nespēj. Daudzi talantīgi jaunieši vienkārši nodzeras vai pamazām, paši to nepamanīdami, pārdodas labi apmaksātiem amatiem. Viņi kalpo veiksmīgiem biznesmeņiem, lai pildītu viņu maciņus, darot nekam nederīgus darbus.
Es arī nostrādāju reklāmas aģentūrās 10 gadus. Atceros, kad vēl studēju tikai otrajā kursā akadēmijā, man likās, ka sākumā sapelnīšu labi daudz naudas un tad sākšu taisīt mākslu. Pagāja laiks, līdz apguvu amatu pietiekami labi, lai mainītu aģentūras kā cimdus, bet tad sapratu, ka, strādājot kāda labā, vienmēr būs griesti, cik tu vari nopelnīt, jo citādi tavs boss pats vairs neko nepelnīs. Tie bosi ir pietiekoši gudri, lai spētu tevi noturēt pie sevis, gūstot maksimālu labumu - sastāstīs nez ko un liks tev justies pačotīgi. Vārdu sakot, kārtīgi aizmālēs tev acis. Tad es pamēģināju pats savu biznesiņu, bet sapratu, ka vislabāk jūtos mākslas jomā.
Lai spētu sevi pabarot, nodarbojoties ar šo «izredzēto» profesiju, nevis mūkot, bet paliekot šeit - sabiedrībā, kura uzskata, ka mākslinieks ir tikai liekēdis un praktisku labumu nevienam nedod, īpaši jau krīzes apstākļos, ir jāstrādā katru dienu no rīta līdz naktij un jāpierāda, ka tā nav taisnība, ka mākslinieks nekādu labumu apkārtējiem nespēj dot. Ir jāmācās to pareizi izmantot. Jāņem piemērs no gudrākiem. Eiropā mākslas tirgus ir tik milzīgs tikai tāpēc, ka tās sasniegumus valstis ir spējušas izmantot ekonomikas attīstībai.
TVNET: Atgriežoties pie netradicionālā mājokļa modeļa VEF studijās, Rīgā tomēr ir neskaitāmi daudz pamestu telpu, kuras nepelnīti stāv neizmantotas. Ārzemēs šāda tipa telpas ir teju vai vispieprasītākās.
Kaspars: Te es atkal varētu izplūst... Cilvēks, sākot ar zīdaiņa vecumu, sāk apgūt uzvedības normas, atdarinot apkārtesošo cilvēku runas veidu, kustības un pat domas.
Pa lielam cilvēki nav radošas būtnes, tikai tādi atdarinātāji un patērētāji. Viņi atdarina tikai to, ko redz. Redz sev apkārt, ceļojumos, TV un avīzēs. Viņi notic tikai tai informācijai, kuru atbalsta vairākums, un pieņem to kā patiesību.
Un jūtas komfortabli un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, ja ir saskaņā ar patiesību. Tas attiecas arī uz dzīvesvietas izvēli - dzīvot fabrikā, pat arī bijušajā, tas ir pretstatā ar pieņemto, un arī man sākumā bija kauns atzīties, ka es te tiešām arī dzīvoju, bet tagad, kad vairs neesmu te viens, jūtos daudz komfortablāk un arī mani ciemiņi vairs neskatās uz mani tik aizdomīgi. Ārzemēs dzīvošana bijušajās rūpnīcās, loftos kļuva populāra jau 60. gados.
TVNET: Nobeidzot, kā vērtē Laikmetīgās mākslas centra attīstību? Kāpēc Andrejsalā tagad ir tik klusi?
Kaspars: Man ļoti patīk, kā strādā LMMC un, manuprāt, šī organizācija ir viens no nozīmīgākajiem, ja ne visnozīmīgākais laikmetīgās mākslas attīstītājs Latvijā jau vismaz gadus 10. Andrejsalas fenomens arī ir LMMC darbības auglis.
Bet mākslinieku desants tur jau sākotnēji bija paredzēts tikai uz trim gadiem. Kad noteiktais laiks pagāja, Andrejsalas zemes īpašnieki pacēla īres cenas un lielākā dala jauno mākslinieku pa taisno devās uz Berlīni. Mums līgums ir uz septiņiem gadiem.
