Iepriekšējoreiz runājām tavas izstādes «Šķīstītava» sakarā. Nu pienākusi kārta jaunai izstādei, jaunā stilistikā un vidē – brīvā dabā. Vējš, lietus... Kā māksla sadzīvo ar dabas stihiju? Un kādi ir plusi?

Tās ir papildu problēmas, papildu izmaksas un papildu... izaicinājums. Vasarā plusi noteikti būtu lielāki. Agrā pavasarī ir pārāk auksts. Atklāšanā pāris stundu laikā šķita, ka pagājušas jau kādas četras, jo biju nenormāli nosalis. Bet lielākais pluss ir gaisma. Nav jāliek prožektori. Vēl tu esi svaigā gaisā, nevis telpā. Es gan plānoju izstādi ielikt arī iekštelpās, jo man ir redzējums, kā var iztikt vispār bez bilžu drukāšanas. Šī jaunā ideja tam ir ļoti pateicīga.

Jaunā ideja, cik sapratu, ir tāda, ka moki cilvēkus. Nosēdini uz stundām četrām vai piecām.

Nu, Gorans (dziedātājs Goran Gora, kurš redzams vienā no izstādes portretiem – red. piez.) nedaudz pārspīlēja sakot, ka bildes vajadzībām bija jāsēž tik ilgi. Vispirms divas stundas vienkārši nopļāpājām.

Noteikti noskaņoji viņu uz tēlu!

Jā, jā. Ar Goranu vienkārši kaut kā vienmēr aizrunājamies.

Kā vislabāk paskaidrot tavu jauno ideju? Mēģini piedāvāt procesu nosacīti no otras puses? Viens ir nobildēt cilvēku un tad sākt ar to bildi izdarīties, kā tikai mūsdienu datorprogrammas ļauj. Otrs ir šis tavs jaunais piegājiens – uztaisīt bildi procesa noslēgumā.

Tieši tā! Man tas ir kā iekšējais protests pret ilgstošu sēdēšanu pie datora. Tāpat jau ikdienas darbā nākas to darīt daudz. Gribas kaut kad darīt arī tā, ka pie datora nav jāsēž vispār. Tad tu to kadru ļoti ilgi būvē un tiešām beigās, kad viss jau ir kārtībā, tikai nospied pogu. Viss! Šajā gadījumā man sanāk iet vēl tālāk un tiešām nonākt līdz tam, ka tās bildes var pat nedrukāt.

Ko tas īsti nozīmē?

Klasiskā variantā tu fotografē uz filmas, ir filmas negatīvs, filmiņa tiek attīstīta, tas negatīvs tiek pārvērsts par pozitīvu uz papīra, kur atkal ir variācijas iespējas. Šajā gadījumā uz tā dzīvā negatīva jau ir tas pozitīvs, viss sagriezts kājām gaisā. Līdz ar to telpās šo izstādi varētu pat nedrukāt – paņemt to negatīvu, ierāmēt vienu pašu, uzlikt uz kodoskopa, lai cilvēks var pieiet klāt un paskatīties to negatīvu, kas šajā gadījumā jau ir tas gatavais attēls, un vēl to varētu no kodoskopa projicēt uz sienas.

Taču sācis esi ar izstādi ārā, kur labāk darbojas tomēr druka.

Jā, mani uzaicināja sabiedriskā kustība «Mans Doms» (sk. raksta resursus - red. piez.) ar domu, ka tādējādi varētu atklāt atvērtā tipa izstāžu zāli Doma dārzā. Jutos ļoti pagodināts, piedāvāju šo jauno ideju par jaunajiem Latvijas censoņiem no dažādām sfērām un jauno tehnisko risinājumu, un viņi piekrita.

Jā, kāpēc izvēlējies tieši jaunos censoņus no dažādām sfērām?

Man šķiet, ka mums tomēr ir jālepojas ar to, kas mēs esam un ko mēs darām. Šis ir mēģinājums runāt par tiem cilvēkiem no nedaudz cita skatu punkta. Daudzi no viņiem ir pazīstami, bet tieši šā iemesla dēļ es vēlos sēriju arī paturpināt, vēlos satikt mazāk pazīstamus cilvēkus, ar kuriem ikdienā nekomunicēju. Piemēram, no zinātnes lauciņa. Man ir tumša bilde par jaunajiem zinātniekiem, bet es vēlos izveidot to savu viedokli par viņiem, saprast, kas vispār Latvijā notiek.

Esam šajā valstī maz, bet tāpat īsti nezinām, kas pie mums īsti notiek.

Izstādē redzamie cilvēki nākuši vairāk no kultūras sfēras?

Es teiktu – no radošajām industrijām.

Zināmākais ir Goran Gora?

Tā pat īsti nevarētu teikt. Tikpat labi Zigismunds Sirmais no sporta lauciņa! Viņš ir pasaules junioru rekordists šķēpmešanā. Ar viņu man vispār sākās ideja par šo izstādi, jo daudziem, pasakot viņa vārdu, tas neko neizteica!

Viņš arī ir no radošās sfēras?

Man jau liekas, ka ikviena sfēra var būt radoša. Arī sports.

Šo izstādi bez fona informācijas cilvēki varētu arī līdz galam neizprast. Kārtējās ar datoru apstrādātās smukās bildes... Sanāk, ka mūsdienu mākslā arvien lielāka nozīme ir sākotnējai fona informācijai?

Protams, izlasot informāciju, rodas priekšstats un lielāks pārsteiguma efekts par to, kā tas darbs ir izdarīts. Bet manuprāt bildei ir jānes pietiekami daudz informācijas arī pašai par sevi. Lai tu varētu paskatīties uz bildi un būtu pilnīgi vienalga, kā tas ir tapis. Lai ir interesanti šā vai tā.

Tu tos jaunos radošos cilvēkus esi uztaisījis tādus ļoti monumentālus. Tas tika darīts apzināti?

Man ļoti patīk eksperimentēt, un pie šāda rezultāta nonācu tieši tādā ceļā. Tas monumentālisms mani ļoti iepriecināja. To arī vēlos saglabāt, jo tas vēl vairāk pastiprina ideju par šo cilvēku izcelšanu. Par to, ka viņi jau sevi ir pierādījuši, ir kaut ko sasnieguši. Tā ideja tādējādi kļūst daudzšķautņaināka, dziļāka.

Pašu pirmo šīs jaunās stilistikas attēlu biji, ja nemaldos, publicējis savā «Facebook» profilā. Tas nebija portrets, nebija tik monumentāls, tā bija kādas meitenes bilde, bet izskatījās tāpat ļoti interesanti.

Tas bija pirmais tests. Iešāvās prātā ideja par negatīva bildēšanu, pamēģināju, sanāca, sapratu, ka tas būs kaut kad jāturpina. Tagad jau tas tapa mērķtiecīgi, ar lielāku izpēti, lielāku sagatavošanos tīri tehniski. Tagad, skatoties internetā bilžu galerijas, cilvēki velk paralēles ar vienu čehu fotogrāfu, kurš it kā līdzīgā veidā ir darbojies jau deviņdesmitajos gados. Taču viņam tas process ir pavisam savādāks. Viņa mērķis ir radīt tēlus no nulles – nokrāsot cilvēkus melnus un tad akcentēt baltās vietas. Savukārt es portretēju konkrētus cilvēkus, izgaismoju tumšos plankumus un otrādi. Būvēju tādu dzīvo skulptūru, bet tā, lai cilvēks būtu atpazīstams. Varbūt viņš nav tik atpazīstams, kā ir ierasts, bet tajā arī ir sava veida burvība.

Goranu pazīt ir diezgan pagrūti. Kaut vai tādēļ vien, ka nav ierasto raga briļļu.

Nu, jā, tas krīt acīs pirmais - nav briļļu. Tāpat kā (arhitektam) Mārtiņam Pīlēnam un (dizainerim) Miķelim Baštikam. Bet mēs jau nepiedzimstam ar brillēm...

Šo izstādi tu domā paplašināt un padarīt arī par ceļojošu vienību?

Man gribas abus. Bet no sākuma jāsagatavojas tai otrajai, paplašināšanas kārtai. Jāveic cilvēku izpētes process. Izstāde varētu kļūt arī ceļojoša. Un vēl jau prātā ir trešā kārta, bet no sākuma paliksim pie otrās.

Kā tavā gadījumā saprast to cilvēku izpētes procesu?

Es negribu vienkārši paņemt pirmo cilvēku, ko man kāds ir ieteicis no sfēras, ko es nepārzinu. Tādēļ pats tajā iedziļinos, sāku rakt konkrētajā sfērā, piemēram, zinātnē, tiekos ar attiecīgajiem cilvēkiem un saprotu, kurš manai idejai atbilst visvairāk. Man ir jāizveido šis savējais viedoklis, un tikai tad es būšu drošs, ka ideja varētu darboties.

Tu šausmīgi visu sarežģī, varētu jau strādāt vienkāršāk!

Varētu, bet es tā nevēlos. Negribu, lai sanāk portretēt cilvēku, kurš kaut ko ir sasniedzis, bet man pašam nepatīk. Kā cilvēks.

Apskatot izstādes bildes, par fotogrāfiju to vairs gluži nenosauksi, lai arī tās tiešām ir fotogrāfijas. Kur vispār mūsdienās ir robeža starp fotogrāfiju un glezniecību?

Jaunās izstādes attēli izskatās tādi... vairāk uz grafikas pusi. Ir jau pierasts vērtēšanā vadīties pēc tā, kas tos konkrētos darbus rada. Ja šādu izstādi būtu veidojis gleznotājs, tad tā būtu nevis fotogrāfijas, bet modernās mākslas izstāde.

Šajā gadījumā ļoti liela nozīme ir cilvēkam, kurš veicis sarežģīto grimēšanas procesu.

Noteikti! Te liels paldies jāsaka manai sievai Nastjai (Anastasijai Vilnis – red. piez.). Viņa ir Sanktpēterburgā akadēmijā studējusi tieši grima specialitāti, lai gan pamatnodarbošanās viņai tagad ir cita. Taču nākotnē es pats vēlos veikt arī to grimēšanas darbu. Tas ir ļoti interesants process. Ja dari to pats, tad vari ieviest dažādas variācijas, jo vieglāk jau izdarīt pašam, nevis izstāstīt otram. Mums tādēļ sanāk ar Nastju strīdi, jo mēdzu daudz ko nepateikt līdz galam tikai tāpēc, ka jau galvā esmu izdomājis simts gājienus uz priekšu. Tā ar tiem radošajiem ir.

Viņa ir no Krievijas. Vai pēdējo politisko notikumu gaisotnē jums nav radušās domstarpības arī šajos jautājumos? Un ko tu vispār saki par visu šo pēdējā laika nacionālo jautājumu vilni?

Man ir ļoti žēl, ka cilvēki uzķeras uz netīrām politiķu spēlēm. Liela daļa cilvēku arvien ir pietiekami dumji, lai nevarētu paši izanalizēt notiekošos procesus. Ir taču skaidrs, ka tās ir lētas provokācijas! Atliek to saprast un uzreiz pielikt tam punktu. Var jau cilvēkus saprast – gribas vienkārši dzīvot, nopelnīt naudu, kaut kur aizbraukt, justies brīvi. Taču no otras puses mēs tomēr dzīvojam 21. gadsimtā, kad informācijas apjoms un tās aprites ātrums ir ļoti liels. Tiem procesiem ir jāseko līdzi un dažreiz arī piespiedu kārtā. Tie cilvēki, kas nespēj analizēt lielu informācijas apjomu, tad arī kļūst vieglāk kontrolējami. Viņi ir atmetuši ar roku un ļaujas provokācijām.

Jūsu ģimene ir labs piemērs, ka visa tā lielā ažiotāža tiešām ir muļķīga pašā saknē.

Tieši tā! Tas pats nacionālisms ir diezgan nesen izdomāta lieta...

Daudzi politiskie spēki mēģina uzrunāt un iesaistīt sev interesējošajos procesos arī māksliniekus – mūziķus, režisorus, gleznotājus, fotogrāfus... Tu turies tam pretī?

Viennozīmīgi. Var jau būt, ka manas domas kādreiz mainīsies, bet šobrīd es nostājos šādā pozīcijā. Es gan neesmu arī no tiem, kas nemitīgi lamā politiķus. Viņi ir izvēlējušies ceļu kaut ko ietekmēt un mēģināt izmainīt. Es šādu ceļu neesmu izvēlējies. Ietekmēju politiskos procesus tikai ar savu balsi referendumā vai vēlēšanās.

Politiskajā tribīnē kāpt nevēlos. Varbūt neesmu vēl tik vecs, lai stāstītu cilvēkiem, kā būtu jādzīvo.

Politika jau arī ir zinātne. Varbūt tu varētu portretēt arī cilvēkus no šīs sfēras?

Kāpēc ne? Man gan politika ir jau nedaudz noriebusies tieši pēdējo notikumu sakarā, tādēļ šobrīd negribētos tajā vēl vairāk iedziļināties. Vienu politiķu bildi jau esmu uztaisījis – ar iepriekšējo Saeimu. Pagaidām pietiks.

Pagaidām paliksim pie tavas brīvdabas izstādes, ko var apskatīt līdz 9. aprīlim, ja vien vējš to neaizpūtīs prom.

Jā, ar vēju ir zināmas problēmas, lai arī izstāde ir pagalmā. Bet ar tiem datumiem ir tā, ka tikko radās versija par izstādes laika pagarināšanu vēl par vienu nedēļu – līdz 16. aprīlim.

Pirmais skatītāju vilnis izstādi ir apskatījis. Ko tu vari ieteikt otrajam vilnim, kurš varētu velties uz Doma dārzu pēc šīs intervijas izlasīšanas – ņemt vērā to fona informāciju par attēlu tapšanu?

Aprakstiņš jau lasāms arī izstādē. Bet es varētu ieteikt izvairīties no saviem stereotipiem. Skatoties jebkuru attēlu. Mēs visus attēlus skatāmies caur savas pieredzes prizmu, nemitīgi salīdzinām. Tas ir nepieciešams izdzīvošanai – izvērtēt procesus, saprast, ko labāk nedarīt, ko darīt. Taču attiecībā uz mākslu būtu jāiemācās šo salīdzināšanas procesu atmest un vienkārši censties uztvert to informāciju, ko piedāvā mākslas darba radītājs.