20. gadsimta 70-jos gados šķēpmetēju rezultātus noteica visnotaļ aptuveni, ar vairāku centimetru pieļaujamo kļūdu.

Mūsdienu tehnoloģijas krietni precīzāk fiksē metiena tālumu,- ja Lūsis savu Minhenes metienu izdarītu šodien, iespējams, zelts tiktu viņam, nevis vācietim Klausam Volfermanam. Bet Jānis nedomāja par to, kā būtu, ja būtu, viņš pēc četriem gadiem Mehiko meta un sameta zeltu.

Izcilākajam no latviešu sportistiem – vienīgajam, kura pūrā ir visa kaluma olimpiskās medaļas, šķēpmetējam Jānim Lūsim 19. maijā svinēsim 70. dzimšanas dienu. LNT veidotā dokumentālā filma ne tikai atgādina laikus, kad mūsējie ieņēma augstākos pakāpienus pasaules šķēpmešanas virsotnēs, bet arī meklē likumsakarības, kāpēc kuslais puika no Kandavas, kuru gandrīz atskaitīja no Fizkultūras institūta kā bezcerīgu, tika tik tālu.

Lūša un citu latviešu šķēpmetēju uzvaras laikus atceras viņa treneris Valentīns Mazzālītis, kolēģe Inese Jaunzeme un emocionālais sporta komentētējs Gunārs Jakobsons.

Filma ieskatās Lūšu dzimtas arhīvā, izdzīvojot Jāņa sievas, izcili spējīgās šķēpmetējas Elvīras Ozoliņas liktenī, apbrīnojot spēju ziedot pašas talantu ģimenes labā. Jāņa un Elvīras dēls Voldemārs Lūsis, arī savulaik iemēģinājis šķēpu, vērtē tēvu kā autoritāti gan sportā, gan ģimenē.

Dzīve pēc aktīvā sporta Lūsim nebija tik veiksmīga, viņš zaudēja sīkā uzņēmēja cīņā ar valsti, taču cerības viņš nav zaudējis arī šodien, tai skaitā par piekto olimpisko zelta medaļu latviešu šķēpmetēju kontā, jo četras mums jau ir.

Filmas scenārija autors – Mariss Andersons, režisore – Agita Pančenko.

Filmu „Stāsts par zvaigzni. Jānis Lūsis. Trāpīt šķēpā.” kanālā LNT varēs vērot 16. maijā 17:05.