Dumpinieki gāž Kubas diktatoru (14)

Kubā visas pārmaiņas parasti nāk no jūras puses. 1492. gadā Kubā ieradās Kristofora Kolumba flote, atšķirot jaunu lappusi pasaules vēsturē. 1895. gadā dzejnieks un Kubas nacionālās atbrīvošanas kustības līderis Hosē Marti ar kuģi ieradās Kubā, lai sāktu karu, kas zemi atbrīvoja no Spānijas koloniālās varas. Bet 1956. gada 2. decembrī Kubas krastiem tuvojas veca jahta ar 82 bārdainiem vīriem.

Jahtas nosaukums ir “Granma”, un tās pasažierus komandē Fidels Kastro. Vecais kuģītis nemaz neizskatās iespaidīgs, taču Kastro un viņa pavadoņiem ir diži plāni. Pirms septiņām dienām viņi devušies ceļā no Meksikas, lai Kubā izraisītu revolūciju un gāztu diktatoru Fulhensio Batistu i Saldivaru.

Taču iecerētais nenorit pēc plāna. Tikai 18 metru garā “Granma” ir paredzēta divpadsmit cilvēkiem, un brauciens ar to pāri jūrai nav viegls. Dumpinieki jahtu piekrāvuši ar ieročiem un munīciju. Jahta kuģo tik lēni, ka Kastro un viņa biedri nokavējas par 48 stundām.

Tā kā jahtas radiosakaru ierīces ir bojātas, Fidela Kastro vīri nevar sazināties ar domubiedriem, kuri viņus gaida krastā. Turklāt “Granmai” ir gandrīz beigusies degviela, tāpēc kapteinis Norberto Koljado Abreu meklē tuvāko krastu, kur piestāt: pie Plaja las Koloradasas. Taču tā ir slikta vieta izkāpšanai krastā.

Purvainais krasts apaudzis ar asu zāli, un nogurušajiem dumpiniekiem pat neizdodas izkraut smagos ieročus. Turklāt viņus vajā Batistas karaspēks. Tādēļ dumpinieki steigā pamet kuģīti un dodas prom no krasta uz Sjerramaestras kalniem nabadzīgajā austrumu provincē, netālu no Santjago de Kubas pilsētas.

Batistas piekritēji dzīvo vienos priekos

Santjago de Kuba ir otra lielākā pilsēta Kubā. Taču dzīves līmenis salā ir ļoti atšķirīgs. Galvaspilsētā Havannā ir ārsti, skolas un iztika lielākajai daļai iedzīvotāju. Nauda nāk no amerikāņu tūristiem, kas apmetas luksusa viesnīcās, spēlē kazino un tērē milzu summas ruma un cigāru iegādei. Prezidenta Batistas režīmam ir labas attiecības ne vien ar ASV valdību, bet arī ar amerikāņu noziedznieku pasauli. Gangsteris Maiers Lenskis Havannu ir pārvērtis par izpriecu pilsētu — īstu Karību jūras Lasvegasu.

Kamēr Batistas rokaspuiši Havannā braukā mirdzošos amerikāņu automobiļos, nabadzīgie kubieši vergo cukurniedru plantācijās, kas pieder amerikāņiem. Ārpus galvaspilsētas valda nabadzība. Vairums iedzīvotāju jau kopš bērnības smagi strādā tīrumos. Kubieši cieš badu, ļoti daudz bērnu mirst.

Tie, kam Batistas režīms nedod iespēju nopelnīt, ienīst šo ģenerāli, kurš prezidenta amatu ieguvis 1952. gada militārajā apvērsumā.

Batista valsts prezidenta amatu ieņēma arī no 1940. līdz 1944. gadam. Tolaik viņš bija demokrātiski ievēlēts un samērā populārs prezidents. Batista no jauna izvirzīja savu kandidatūru 1952. gada vēlēšanās, bet sabiedriskās domas aptauja īsi pirms vēlēšanām liecināja, ka Batista nav populārākais kandidāts, un viņš sarīkoja apvērsumu, lai vēlēšanās nebūtu jāpiedzīvo zaudējums. Tolaik Fidels Kastro strādāja nelielā Havannas advokātu birojā un pats grasījās piedalīties parlamenta vēlēšanās. Viņš aktīvi darbojās partijā “Partido Ortodoxo”, kas kopš 1947. gada uzstājās pret korupciju valsts pārvaldē. Viņš gribēja ieviest reformas, kuras atvieglinātu lauku iedzīvotāju stāvokli, bet Batistas apvērsums izjauca Kastro politiskās ieceres.

Pirmais uzbrukums – neveiksmīgs

Havannā Fidels Kastro sastapa daudzus Batistas pretiniekus. Viņi nolēma ķerties pie ieročiem, lai gāztu diktatoru. 1953. gada 26. jūlijā domubiedri bija gatavi pirmajai akcijai: uzbrukumam Monkadas kazarmām Santjago de Kubā, kā arī mazākai armijas bāzei Bajamo. Dumpinieki vēlējās iegūt ieročus cīņas turpināšanai. Uzbrukumus viņi sāka rītausmā, bet abi pasākumi beidzās absolūti neveiksmīgi. Dumpiniekus – kopumā 160 – pamanīja, pirms viņi paguva sākt savu pēkšņo uzbrukumu. Tikai ar viegliem strēlnieku ieročiem viņiem nebija nekādu izredžu uzvarēt, turklāt pretinieku bija daudz vairāk. Valdības karaspēks nogalināja 61 dumpinieku.

Pārējie revolucionāri (arī Fidels Kastro un viņa brālis Rauls) aizbēga un patvērās grūti pieejamajos Sjerramaestras kalnos, bet armijnieki viņus drīz atrada un sagūstīja. Personīgie sakari ar dažiem armijniekiem Fidelam palīdzēja izglābties no nošaušanas aizturēšanas brīdī. Sekoja tiesa, kurā Fidels Kastro aizstāvējās pats. Prāvas laikā viņš teica savu slaveno, četras stundas garo runu, kas vēlāk ieguva nosaukumu “Vēsture mani attaisnos”.

Runā viņš izklāstīja savus uzskatus par nākotnes Kubu, kurā strādnieki saņems daļu no uzņēmumu peļņas, bet amerikāņiem piederošās cukurniedru plantācijas tiks sadalītas zemniekiem. Uzbrukumu kazarmām Fidels Kastro attaisnoja ar to, ka Batista esot tirāns. Viņš uzstāja, ka notiesājošu spriedumu vēlāk uzskatīs par kļūdu. Daiļrunīgais advokāts izvairījās no nāves sprieduma, kas šķita neizbēgams, un saņēma 15 gadu cietumsodu.

Sods viņam bija jāizcieš Pinosas salā (šodien to sauc par Huventudas salu), bet pēc diviem gadiem viņu un citus dumpiniekus apžēloja. Drīz pēc tam Fidels Kastro devās uz Meksiku.

KGB atsaka palīdzību Fidelam Kastro

Neveiksme uzbrukumā Fidelam Kastro bija iemācījusi, ka revolūciju nepieciešams rūpīgi sagatavot. Viņš tūliņ ķērās pie darba.

Jau nākamajā dienā pēc uzbrukuma kazarmām Kubā revolūcijas vadonis sapulcināja domubiedrus un savu armiju nodēvēja par “Movimiento 26 de Julio” jeb “26. jūlija kustību”. Grupa nodibināja sakarus ar vairākiem kara veterāniem, kuri palīdzēja grupas dalībniekiem apgūt prasmi rīkoties ar ieročiem. Vēl viņi sazinājās ar kādu PSRS valsts drošības dienesta (KGB) aģentu, jo cerēja saņemt naudu ieroču un cita bruņojuma iegādei. KGB šo ieceri neatbalstīja. Toties dumpiniekiem izdevās savākt naudu no kubiešu emigrantiem ASV.

Fidels Kastro uzskatīja, ka atklāta karadarbība pret spēcīgo Batistas armiju būtu bezcerīga. Vienīgais veids, kā gāzt militāro režīmu, bija partizānu karš. Ar daudzām rūpīgi sagatavotām operācijām vajadzēja novājināt valdības armiju un pastiprināt spiedienu uz Batistas režīmu. Dumpinieki cerēja uz aktīvu tautas atbalstu, it īpaši Kubas nabadzīgajos austrumu rajonos. Fidels Kastro sāka gatavot atgriešanos dzimtenē.

Sākumā bija plānots izmantot hidroplānu “Catalina”, ar kuru varēja nolaisties uz ūdens, bet tā iegādei pietrūka naudas. Toties ar kāda ieroču tirgoņa starpniecību izdevās nopirkt jahtu. Tā nu Fidels Kastro ar domubiedriem 1956. gada 26. novembrī ar motorjahtu “Granma” devās uz Kubu.

“Armijā” paliek tikai 20 cilvēku

Plāns bija tāds, ka brīdī, kad dumpinieki ieradīsies Kubā, tur sāksies vispārējs streiks. Taču brauciens bija ilgāks, nekā plānots. Lai tiktu pāri jūrai, dumpinieki paņēma līdzi 8000 litru dīzeļdegvielas, turklāt jahtā iekrāva vairākas tonnas ieroču, munīcijas un pārtikas, tādēļ kuģošana norisinājās lēni. Mazais motors tik tikko dzina “Granmu” uz priekšu, un dumpinieki ceļamērķi sasniedza divas dienas vēlāk, nekā Kastro bija cerējis.

Krastā dumpiniekus gaida aptuveni 50 Batistas pretinieku ar džipiem, degvielu, pārtiku un ieročiem, taču “Granmas” radiosakaru ierīces nedarbojas un dumpinieki nevar norunāt satikšanās vietu. Turklāt pēc diezgan haotiskās izkāpšanas krastā nelielā, tikai 81 cilvēku lielā “revolūcijas armija” nokļūst vēl sliktākā situācijā.

Kā jau varēja sagaidīt, apkārtnes zemnieki viņiem iedod pārtiku un rāda ceļu. Taču 5. decembrī veiksme dumpinieku armiju atstāj. Pavadonis, kurš Kastro un viņa domubiedriem bija palīdzējis tikt pāri kalniem, par to izpļāpājas varas iestādēm, un Batistas karavīri viņiem tiek uz pēdām.

Bez smagajiem ieročiem, kurus nemierniekiem nācās pamest uz “Granmas”, viņiem nav izredžu cīņā ar valdības karaspēku. Dumpinieki mēģina aizbēgt, tomēr daudzus no viņiem nogalina. Vairāki, kuriem izdodas paslēpties, ir smagi ievainoti. Turklāt asiņaino sadursmju laikā Batistas karavīri dumpiniekus izklīdina. Viņi atkal sastopas tikai pēc vairākām dienām un tad var tikt skaidrībā par zaudējumiem. Dzīvi palikuši tikai 20 cilvēki, tostarp Fidels un Rauls Kastro, bet viņu tuvie draugi Kamilo Sjenfuegoss un Če Gevara ir guvuši smagus ievainojumus.

Dumpiniekiem nav pārtikas. Viņiem pa pēdām dodas Batistas karavīri, un, ja tie dumpiniekus atradīs, cerības uz revolūciju būs pagalam. Taču Fidels Kastro ir nelabojams optimists. “Mēs šajā karā uzvarēsim! Cīņa tagad tikai sākas,” apgalvo revolūcijas vadonis sarunās ar saviem biedriem. Nogurušie cīnītāji kādu laiku dziedē ievainojumus vecajā slēptuvē kalnos. Nākamajās nedēļās Kastro armiju papildina jaunpienācēji.

Drīz viņi ir gatavi turpināt cīņu. Dumpinieku taktika ir uzbrukumi mazākām Batistas armijas vienībām kalnos, lai iegūtu ieročus un pamazām pārņemtu savā varā tuvāko apkārtni. Kastro un viņa domubiedru pirmais mērķis ir mazs armijas postenis ar kādiem 15 karavīriem pie Laplatas upes. 32 dumpiniekiem ir 17 šautenes, divi automāti, viena bise, dažas rokas granātas un dinamīts. Armijas bāzi sargā ložmetējs, un 15 karavīriem ir amerikāņu šautenes “M1 Garand”.

1957. gada 17. janvārī pulksten 14.40 atskan divi Fidela Kastro “Thompson” šautenes šāvieni – uzbrukuma signāls. Daži dumpinieki pirmo reizi mūžā tur rokās ieroci, taču arī viņi bez žēlastības šauj uz pārsteigtajiem Batistas karavīriem.

Vienlaikus Kastro vīri valdības armijas ēkas apmētā ar rokas granātām un dinamītu. Taču tam nav rezultātu – ar spridzekļiem kaut kas nav kārtībā, toties šaujamieroči darbojas, kā nākas. Kad pulvera dūmi izklīst, noskaidrojas, ka dumpinieki nošāvuši piecus karavīrus un vēl trīs saņēmuši gūstā, bet pārējie septiņi paguvuši aizbēgt. Kastro vīru guvums ir astoņas “M1 Garand” un viena “Thompson” šautene, kā arī tūkstoš patronu un daudz pārtikas. Revolūcijas armija guvusi pirmo uzvaru.

Batista ir saniknots, ka viņa labi apgādātie armijnieki nespēj tikt galā ar primitīvi bruņotiem nemierniekiem Sjerramaestras kalnos. Prezidents saprot, ka dumpinieki paļaujas uz vietējo iedzīvotāju palīdzību, tādēļ pavēl kara aviācijai atriebties – bombardēt vairākas zemnieku sētas šajā apvidū. Taču tas izraisa pretējus rezultātus, nekā iecerēts. Pēc Batistas atriebības Kastro piekritēju pulks vēl vairāk palielinās.

Neveiksmīgs atentāta mēģinājums

Nepatika pret Batistu vēršas plašumā, un arī Kubas galvaspilsētā Havannā tauta sāk paust neapmierinātību.

1957. gada 13. martā Havannas universitātes studentu grupa ielaužas prezidenta pilī, lai nogalinātu Batistu. Taču operācija ir slikti sagatavota. Studenti gan iekļūst pilī, bet neatrod telpu, kurā prezidents uzturas. Visus pārdrošos uzbrucējus sagrābj un uz vietas nošauj.

Vienlaikus grupas vadonis Hosē Antonio Ečeverrija ieņem radiostaciju, lai pēc veiksmīgas operācijas paziņotu par Batistas nāvi. Taču tehniskajam personālam izdodas atslēgt strāvu. Bēgot no radiostacijas, Ečeverrijas automašīna nejauši saduras ar policijas auto. Seko apšaude, kurā Ečeverrija iet bojā. Drīz pēc tam valsts radio noliedz ziņu, ka Batista būtu nogalināts.

Kastro un viņa biedriem Sjerramaestrā veicas labāk. Pēc uzbrukuma pie Laplatas dumpinieku (sauktu arī par los barbudos jeb bārdaiņiem) skaits palielinās, viena pēc otras tiek izcīnītas jaunas uzvaras. Arī vietējie zemnieki, palīdzot revolucionāriem, veic nozīmīgas sabotāžas akcijas.

Viņi uzspridzina tiltus, pārgriež telefona vadus un bojā dzelzceļa sliedes. Infrastruktūras postījumi apgrūtina valdības armijas darbību. Jau maijā Kastro ir gatavs nākamajam solim: uzbrukumam Uvero karabāzei. Bāzē ir 53 karavīri, tādēļ šajā uzbrukumā Kastro riskē daudz vairāk nekā iepriekšējos. Partizānu vadonis bīstamajā uzbrukumā sūta 80 labi bruņotus dumpiniekus. Kauja ilgst 20 minūtes. Batistas karavīri nogalina sešus dumpiniekus, taču paši zaudē 14 vīrus. Pārējie karavīri padodas, un Kastro partizāni savāc visus ieročus un munīciju, kas atrodas bāzē.

Dumpinieki uzvaras priekšnojautās

Uzvara Uvero kaujā dumpiniekiem ir ļoti svarīga. Šo akciju veic gaišā dienas laikā, tiešā uzbrukumā. Ieguvuši armijas ieroču krājumus, dumpinieki nu ir daudz labāk apbruņoti. Fidela Kastro biedriem jau apnikusi dzīve kalnos primitīvos apstākļos, kur pastāvīgi trūkst pārtikas un tabakas. Uvero uzbrukums būtiski stiprina karotāju cīņas sparu un ticību, ka valdības karaspēku iespējams uzvarēt. Savukārt Batistas armijā, kurā dienē aptuveni 30 000 karavīru, kaujas spars mazinās, jo armijnieki arvien vairāk baidās no augošajiem partizānu spēkiem.

Prezidents baidās no turpmākām sakāvēm Sjerramaestras kalnu apvidū, tādēļ viņš pavēl armijai no turienes atkāpties. Tādējādi Batista koncentrē spēkus, lai apspiestu dumpjus, kas uzliesmo dažādās valsts vietās.

Daudzās pilsētās demonstrācijas pret Batistu nu kļuvušas par ikdienu – visvairāk Santjago de Kubā, kur darbojas Franks Paiss. Šajā pilsētā viņš vada “26. jūlija kustību” un daudz darba iegulda revolūcijas propagandēšanā. Paisa vadībā pilsētas studenti organizē pretošanos, un vienlaikus viņš vervē karotājus revolucionāru armijai. 1957. gada jūlijā, kad Franks Paiss pēc tikšanās ar Fidelu Kastro dumpinieku nometnē kalnos tikko ir atgriezies Santjago de Kubā, policija uziet viņa slēptuvi.

Policijas priekšnieks Hosē Salass Kanjisaress liek aplenkt Paisa māju. Paisam pēdējā brīdī izdodas izbēgt kopā ar Kastro piekritēju Raulu Puholu, kurš arī atrodas mājā. Taču policijas aģenti pamana abus vīrus un automašīnā seko viņiem pa pēdām. Viņi abus dumpiniekus aptur, izvelk no mašīnas, piespiež nomesties ceļos un nogalina ar šāvieniem pakausī.

Abu dumpinieku slepkavība izraisa plašas demonstrācijas Santjago de Kubā. Pilsētnieki sāk vispārēju streiku. Valdības armija, kas iepriekš palīdzēja Batistam tikt pie varas un bez ierunām viņu atbalstīja, tagad sāk zaudēt ticību prezidentam. Svarīgākajā ostas pilsētā Sjenfuegosā Kubas dienvidos, kas ir liela kara flotes bāze, virsnieki pauž neapmierinātību ar Batistu, jo viņš flotē augstos amatos ieceļ savus draugus bez nepieciešamās kvalifikācijas un zināšanām. 5. septembrī jūrnieki flotes bāzē Sjenfuegosā sadumpojas.

Sadarbībā ar “26. jūlija kustības” dalībniekiem jūrnieki no karabāzes bez grūtībām ieņem visu pilsētu. Dumpinieki nocietinās stratēģiski svarīgos punktos un gaida, ko darīs Batista.

Prezidents pilsētas atgūšanai nosūta lielus spēkus, taču pirmie uzbrucēji iekrīt lamatās, un dumpinieki viņus iznīcina. Tomēr nemiernieki nespēj ilgi pretoties Batistas karaspēkam. Prezidents uzbrukumā sūta kara lidmašīnas. Kaut gan daļa pilotu bumbas met jūrā, lai nenodarītu ļaunumu saviem tautiešiem, valdības karaspēkam pamazām izdodas apspiest plašo sacelšanos Sjenfuegosā.

Pēdējie nemiernieki aizbarikādējas Sanlorenso skolā. Četri valdības armijas tanki apšauda skolu. Galu galā dumpinieki ir spiesti padoties. Kad nemiernieki nāk ārā no ēkas, viņus visus nošauj.

ASV pārtrauc atbalstu

Protams, šajā kaujā Batista ir uzvarējis, bet viņam draud zaudējums karā. ASV valdība Batistas režīmu uzreiz pēc 1952. gada apvērsuma atzina un atbalstīja gan ar bruņojumu, gan apmācot armiju. Taču 1958. gadā Vašingtona sāk aptvert, ka, iespējams, nākotnes cerības jāliek uz kādu citu. ASV pārtrauc atbalstīt Batistas režīmu. Tas Kubas diktatoram ir smags trieciens.

Fulhensio Batista sāk plašu ofensīvu Sjerramaestras kalnos, lai galīgi satriektu revolūcijas armiju. Uzbrukumu nodēvē par “Operacion Verano” (“Operācija Vasara”), tas sākas 1958. gada vasarā.

Fidela Kastro armijā ir tikai 2000–3000 partizānu, bet Batista pret viņiem kalnos sūta 12 000 karavīru. Valdības armijai ir ievērojams pārspēks, taču daudzi karavīri tikai nesen ir iesaukti dienestā. Savukārt dumpinieki kalnos pazīst katru akmeni, jo tur dzīvojuši vairākus gadus.

Jau pēc pirmajām divām sadursmēm valdības armija zaudē 126 vīrus, un ģenerālis Eulohio Kantiljo, kas komandē operāciju Vasara, nolemj atkāpties. Valdības karaspēka kaujas spars vēl vairāk samazinās, un drīz kļūst skaidrs, ka Batista nevarēs saglabāt varu.

Valdības armijas karavīri daudzās vietās vēl notur pozīcijas, bet viņiem vairs nav izredžu cīņā ar revolucionāriem, kurus atbalsta lielākā daļa iedzīvotāju. Novembrī un decembrī dumpinieki ieņem lielākās provinces pilsētas. 1958. gada Vecgada vakarā Batista atzīst savu sakāvi. Viņš piepilda koferus ar dolāriem un trijos naktī aizlido no valsts. Bārdaiņi ir uzvarējuši.

Vispirms Fidelu Kastro sumina Santjago de Kubā, bet pēc tam viņš cauri visai valstij dodas uzvaras gājienā uz Havannu. Galvaspilsētā viņš apmetas nesen uzceltajā “Hilton” viesnīcā un tūdaļ sāk nežēlīgu “tīrīšanu”. Ar nāvi soda simtiem reālu vai šķietamu Batistas piekritēju. Toreiz revolucionāri veica iecerētās reformas. Taču tagad, pēc 50 gadu ilgas valdīšanas, viņi pretojas pārmaiņām tikpat sīksti, kā savulaik to darīja Batistas režīms.

Materiāls tapis sadarbībā ar žurnālu Ilustrētā Pasaules Vēsture