Kāja ģipsī. Kur paspēji sevi apskādēt?

Vienkārši kādu laiku sāpēja ahilejs, un dakteris izdomāja paprovēt iebetonēt to kāju. Varbūt tad nebūs jāgriež.

Domāju jau, ka esi paspējis nogāzties uz ledus.

Būtu jauki, bet šoreiz nē.

Jautāju sakarā ar izstādes atklāšanu. Tad pats uz to ieradīsies?

Jā. Veiksmīgi ir tas, ka Čaks dzīvojis no manis netālu. Sarunāju ar draugu, kurš aizvedīs. Ar (Vili) Daudziņu savukārt sarunāju, ka viņš nolasīs manus sunetus. Esmu solījis, ka aiziešu arī pie logopēda. Pagaidām pats nevaru nolasīt.

Tas jau pat ir interesanti, ka tekstu lasīs aktieris!

Jā, man arī tādi pantiņi ir pirmo reizi, jo līdz šim visas izstādes bijušas saistītas tikai ar mākslu.

Gadās, ka literātu lasījumos rodas divējādas sajūtas. No vienas puses ir saprotami, ka tas cilvēks, kurš pats kaut ko labu ir sarakstījis, vislabāk spēj nolasīt savu darbu. Bet no otras – nemaz nerodas tas labākais priekšstats par to darbu, klausoties, kā tas nabags tur stostās...

Tieši tā! Tādēļ arī mēģināju iziet no situācijas, jo tad, kad man bija izstādes «Sievietes – tilti» atklāšana «Istabā» (galerija K. Barona 31a), Ufo bija solījis atbraukt un melodeklamēt, ar piedziedājumiem, kas uztaisīti ar «Sumpurņa» vārdiem. Atbrauca ģitārists, bija savestas kaut kādas tumbas, un tad man teica, lai es pa virsu tai mūzikai nolasu tos pantiņus. Paldies dievam, zināju, ka būs drope, un atstāju mājās brilles, arī pasi, telefonu, lai nav tā, kā vienmēr. Ufo arī bija atstājis mājās brilles, līdz ar to nebija to pantiņu. Bija tikai tas džeks ar ģitāru un piedziedājumu. Bet arī bija mīļi.

Tad šoreiz būs – pirmoreiz skatāmais un lasāmais/klausāmais Vilipsōns.

Nekļūsi tātad par pastāvīgu sunetu autoru.

Nē, nē, nē. Lai gan nesen sēdēju «Osīrisā» (kafejnīca K. Barona 31), kur pārsvarā visi suneti arī ir tapuši, un domāju – grāmatiņa ir iznākusi, un kaut kā esmu pārstājis rakstīt! Sarakstīju vēl kādu sunetu, lai saprastu, ka, jā, joprojām varu to izdarīt.

Tā arī sēdēji un apzināti rakstīji tos sunetus?

Tas ir tāds drunk write. Visi suneti ir rakstīti pālī. Vismaz 90 procenti stabili. Knibinājos manā vietiņā pie bāra, tā tas iesākās. Pārsvarā rakstīju īsziņas. Pateicoties Andrai Konstei no Ventspils Rakstnieku mājas, tie suneti ir saglabājušies, jo sūtīju tās īsziņas arī viņai. Pats esmu pačakarējis jau kādus astoņus telefonus... Iesākumā tas viss saucās «Haikas laikas», bet haikas tās īsti nebija. Tai pašai Konstei ienāca prātā - ja jau tās ir par Sumpurni, tad lai ir suneti. Soneti jau tie nav. Man pašam ļoti patīk šis nosaukums. Tad tie suneti tika iedoti Norai (Ikstenai), lai viņa tos sakomplektē un dabū kaut kādā paskatā, un tad es pats tos lasīju ar lielu interesi. Tie suneti tapa kādu trīs gadu laikā, līdz ar to daudzus es nemaz nezināju! Tas pat nebija atkarīgs no tās dzēruma pakāpes, bet vienkārši bija aizmirsies. Mīļi arī tas, ka man viena aktrise atsūtīja ziņu, ka suneti ir skaitīti arī pie eglītes. Zinu, ka vienam draugam dzimšanas dienā pilnīgi nesaistīti arī bija atsūtīts mans sunets. Tas ir skaisti – tie kaut kur klejo!

Īsta tautas folklora.

Jā! Man jau tas ir tikai un vienīgi patīkami.

Suneti par Sumpurni, bet tavi mākslas darbi joprojām ir tikai un vienīgi par sievietēm.

Orientāciju nemainu!

Jau par tradicionāliem kļuvuši arī tavi kalendāri ar sieviešu attēliem.

Jā, un daudzi laikam nav uzķēruši, ka tās bildes pēc tam var arī ierāmēt! Tā nav oriģinālgrafika, bet kalendāri ir veidoti sietspiedes tehnikā. Tātad tomēr oriģināldarbs. Tādēļ tās izmaksas bija augstākas. Pēdējais kalendārs vairs netika taisīts tāds un ir lētāks. Var jau būt, ka tās bildes arī var tomēr iespīlēt rāmītī. Starp citu, bija ļoti interesanti, ka tā pēdējā kalendāra sakarā man zvanīja datoriste, kura teica – klausies, nevaram tajā kalendārā pielikt pāris sunetus? Es iebildu – kāpēc jāliek, ja tikko iznākusi grāmatiņa? Un viņa atbildēja – jā, bet saproti, ja tiem zīmējumiem ir klāt dzejolīši, tad nodoklis nav 22, bet 11 procenti! Sapratu, ka tad jau jāpiekrīt. Tikai negribēju likt tos pašus sunetus, kas jau iekļauti grāmatā. Taču, kad apskatījos tos, kas nebija tur ielikti, secināju, ka tie ir tik šausmīgi... Bū-bē, bez domas. Laikam tad alkohola daudzums ir bijis pārāk liels.

Alkohols joprojām tev ir aktuāla, nosacīti vajadzīga lieta?

Tagad es tam vairs neredzu jēgu. Tas pat drīzāk traucē. Taču, sēžot pie bāra, lai nebūtu ar kādu visu laiku jārunā, tu labāk zīmē kaut kādus ķinķēziņus vai kaut ko raksti...

Vai šī it kā paskaidrojošā lieta, sunets, nebojā pašas bildes uztveršanu?

Grāmatiņā tāpēc grafikas un suneti ir pilnīgi atsevišķi, bet izstādē tas man liekas, ka netraucēs. Kalendārā savukārt ieliku tos pantiņus tik maziņus, ka normāls cilvēks, kuram ikdienā ir kaut kādas biznesa tikšanās vai kas tamlīdzīgs, nemaz tos neizlasīs.

Tev viennozīmīgi piemīt savs konkrētais stils. Pašam neapnīk šī ērtā jušanās, nemešanās kaut kur pa labi vai pa kreisi?

Esmu domājis, kam tas ir izdevīgi? Es varētu būt marīnists, ieinteresēt citus ar to, ka man interesē jūra vai kaut kāda klusā daba. Bet viens ir tas, ka mani tas neinteresē, un otrs ir tas, ka biju, piemēram aizgājis uz Viļa Ozola personālizstādi, kur secināju – kāds viņš bija sākumā, tāds arī palicis, protams, ar zināmām gradācijām. Klusā daba, sēnes un tamlīdzīgi. Un cik labi, ka viņš nav mainījies! To es attiecināju arī uz sevi – perke? Jāiet līdz galam!

Pats esi skaitījis, cik sievietes jau esi mākslā radījis?

Nesen bija doma izdot grāmatu tieši ar manām grafikām. Tad tika saskaitīts, ka datoristei ir apmēram 100 darbi. Bet vēl jau ir tādi, kas nav piefiksēti. Diezgan pietiekoši. Nevarētu teikt, ka esmu baigi slinkojis.

Tev darba procesā ir arī modeles?

Nē, viss top no galvas. Man zvanīja viena sieviete, kura piedāvāja atnākt papozēt, bet man kaut kā baigi negribas. Man to nevajag.

Tādas reālas sievietes esmu taisījis baigi maz. Vairāk ir mirkļa fiksācijas. Rupji runājot, no vienas ir seja, no otras ausis, no trešās īkšķi... Tāda brīva puzles likšana.

Tādējādi meklē ideālo sievieti?

Nemeklēju. Ideāla tāpat nav. Meklēju to, lai man tajā brīdī tas darbs patiktu. Tas arī viss.

Vai tavā dzīvē joprojām ir aktuāla bohēma?

Nē, bet man nepatīk tie mākslinieki, kuri postulē, ka, jā, redz, mūsu laikā bija baigā bohēma, tagad jau nekā nav. Bohēma ir bijusi, ir un pastāvēs. Tikai tā transformējas. Bija iznākusi grāmatiņa par Rīgas krogiem, kur iekšā bija arī «Osīriss», mana fotogrāfija un pat mani suneti. Taču tur nebija daudzu tādu vietu, kas bija aktuālas manos laikos. Piemēram, «M6», kur pavadīju lielu daļu laika akadēmijas gados, «Palete», «Māksla», «Dieva ausī»... Protams, ka ir grūti aptvert visu, un viss jau arī mainās.

Kas tad tā bohēma ir – mākslinieki sapulcējas konkrētā, foršā kafejnīcā, iedzer un pavada jautri laiku inteliģentās sarunās?

Ir vajadzīgi divi. Tas kombinējas sekojoši. Vieni ir kaut ko izdarījuši, un viņi vēlas pateikt, ka ir baigi foršie džeki. Viņi apmainās idejām. Un otri ir tie jaunie gurķi, kas ir apkārt. Viņi vēl neko nav izdarījuši, bet viņi ir kā sūkļi, kas uzsūc sevī informāciju, ko apstrādāt sevī un tad dot tālāk. Vieniem vajag izrādīties, un otriem vajag to visu uztvert, lai darītu tālāk. Un tā turpinās nepārtrauktā ķēdē.

Labs formulējums! Pats arī joprojām piestaigā uz krogiem, kuros sūkļi varētu no tevis uzsūkt informāciju?

Vairs nē, bet jau kādus desmit gadus eju uz to pašu «Osīrisu». Pat dzīvokli nopirku tuvāk «Osīrisam»! Tā ir mana ikdienas vieta, kur man pie bāra ir vietiņa ar uzrakstu «Vilipsōns». Tad es tur sēžu un dzeru rīta kafiju. Taču tas ir vairāk rituāls, nevis kaut kāda bohēma. Neesmu jau arī vairs pirmā svaiguma.

Katrai vecuma grupai ir savs. Vairs jau nevēlos, lai no manis kāds kaut ko iesūc, un arī pašam vairs negribas šļakstīties.

Mēs runājām konkrēti par māksliniecisko bohēmas pusi. Vai bohēmā ir vieta arī sievietēm?

Tas vairāk ir tajā sūkļa periodā. Tad viņas tev visu laiku mainās, tu beidzot esi kaut ko uzzīmējis un tu viņām vari to rādīt. Esi baigais pipars. Tagad tas vairs nešķiet svarīgi.

Kad tu skaties citu mākslinieku darbus, tev arī ir interesanti pavērot, kā citā stilistikā, tehnikā pasniegtas tieši sievietes?

Zini, nē, bet man patīk, ka es vispār vēl esmu spējīgs ļoti sajūsmināties par citu cilvēku radīto. Viņi dzīvo pilnīgi citu dzīvi, uz papīra vai audekla dara kaut ko pilnīgi atšķirīgu, bet tas spēj mani priecēt. Un tad es izjūtu gandarījumu, ka varu priecāties! Tad es tiešām visiem zvanu un saku, ka obligāti jāaiziet uz to un to izstādi, esmu ar to tiešām pārņemts. Un tas nav saistīts tikai ar mākslu. Runa var būt arī par kino vai mūziku. Lasīt gan vairs nelasu, tas ir palicis pagātnē.

Par klasiku mākslā arī vari priecāties, vai tev ir svarīgs tieši tas jaunieguvuma efekts?

Varu! Es izbaudu tos pašus Viļa Ozola darbus. No tiem ir tāda sajūta, it kā tu būtu apēdis divas, nevis vienu «Cielaviņu»! Sāts un kaifs. Pat iegādājos viņa darbu.

Ir forši kaut vai tas, ka cilvēki zina, ka tāda ir. Taču personīgi mani tas neuzrunā. Varbūt esmu par trulu.

Esi to redzējis arī dzīvē, Luvrā?

Nē, nekad tur neesmu bijis!

Tur tai gleznai pat izveidots tāds kā altāris! Daudz diskutētais jautājums - par ko tad viņa smaida?

Atklāti sakot, man tas absolūti neinteresē. Laikam tiešām esmu līdz asarām truls! Taču nenoliegšu, ka glezna ir profesionāli uztaisīta. Un iespējams, ka cilvēkiem tiešām vajag vienu šādu gleznu, kas nolikta uz altāra, kas it kā simbolizē pašu pilnību. Ir jau daudzi līdzīgi darbi, bet izcelts tieši šis. Tā vienkārši ir sanācis.

Tev pašam arī ir kāda savējā bilde, kas nosacīti ir bijusi nolikta uz altāra publiskajā vidē?

Īsti nezinu. Ir viena, kas ir daudz bijusi uz kartītēm, plakātiem – grafika «Meitene, kura nezināja – celties vai iet gulēt». Es to uzzīmēju no rīta, kad tiešām meitene cēlās un atkal krita atpakaļ gultā, un tā vairākas reizes. Man ļoti iepatikās tā kustība. Un man patika arī tas darbs. Pēc tam piezvanīja cilvēks, kurš bija to iepriekšējā dienā iegādājies, un teica – klausies, bet tai meitenei ir trīs kājas! Es atbildēju, ka varbūt viņš nav pamanījis, bet tai meitenei ir arī četras rokas! Man ļoti patika arī šis gadījums.

Tavus darbus cilvēki pārsvarā iegādājas un tu neveido pats savu nepārdodamo kolekciju?

Saproti, diemžēl esmu pietiekami slinks, lai nestrādātu tik daudz, lai varētu veidot vēl pats savu kolekciju. Tagad man ir kādi trīs darbi, bet tā parasti man nav, ko parādīt cilvēkiem, kuri piezvana un saka – mēs te ar sievu varētu atnākt un pazavērties. Figu!

Jāstrādā tik tālāk! Ir nākotnes plāni?

Man ir jau iegājies, ka jāsastrādā minimāli daudz darbu, lai atkal varētu uztaisīt jaunu izstādi. Kaut kad nākamgad vai aiznākamgad.

Varbūt tomēr vēl kāda grāmata?

Nu, nekad jau nesaki nekad. Esmu tiešām gribējis uzrakstīt pasaku. Vienu izstādi pat nosaucu par «Trīsgalvaino princesi un pūķi». Tikai vāciski - «Drei Kopf einer Prinzessin und der Drache». Nemāku vācu valodu, vienkārši patika tie burti vecajā šriftā. Un vēlējos šādu pasaku. Mēģināju, bet nesanāca. Grafikas sanāca, pasaka nē. Bet to es tomēr gribētu uzrakstīt.