Tēlnieks un grafiķis Vilipsōns Čaka muzejā viesojas ar grāmatas ilustrācijām un fragmentiem no «Sumpurņa sunetiem». Dzīves un mīlestības mākslinieka Vilipsōna darbu smalkajās līnijās slēpjas sievietes dvēseles pazinējs un kaislīgs mīlētājs. Viņš atzīst, ka īsās, krājumā apkopotās dzejas rindas ir kā mākslinieka dzīves stenogramma:

«Tie ir manu mobilā tālruņa īsziņu teksti, sākumā tos saucu par haikām, tomēr tas īsti neatbilda formātam. Ideja par grāmatu pieder literatūras zinātniecei Andrai Konstei, man nebūtu ienācis prātā apkopot šīs dzērumā rakstītās rindas. Tās taču tomēr ir tikai īsziņas. Un Sumpurnis esmu es pats.

Sumpurnis ir seno teiku un mītu tēls,

šoreiz viņš dzīvo mūsdienās un iemieso sevī pašu grāmatas autoru.

Nora Ikstena Sumpurni raksturo kā skaistu un duālu personību.» Viņš prot ne vien ļaužu, bet arī putnu un zvēru valodu, draudzējas ar vāveri, oposumu, dzer rudzsulas un pīpē ķiršlapas.»

Tās īsziņas, kuras jau rakstīju smagākā dzēruma pakāpē, izmeta ārā, norāda mākslinieks. Mēs varētu teikt, ka Sumpurnis piedāvā jaunu literatūras žanru drunkwrite/ dzeramrindas. Es rakstīju par sumpurni un sūtīju tekstus draugiem. Rakstīju par mīlestību, par vīriešiem un sievietēm. Es tak nevaru rakstīt - Vilipsōns dara tā un domā šitā. Tāpēc tas Sumpurnis.

«Dažreiz viņš skrien kā vējš un kā miets atduras, daždien vējš viegli pūš kā liega brīze, dažnakt maigi glāsta kā silts ritenis. Un, kad sumpurnis no augšas veras atvarā, tad redz – nav tur nekāda nezvēra, ir tikai sumpurņa sirc.»