"Skaistā, skumji asociatīvi smagā frāze šajā gadījumā ved mazliet sāņus no vīzijas, kad kāds stāv uz debesskrāpja karnīzes, Sēnas tilta vai ar cilpu kaklā. Runa ir par dzīvošanu gara radītā pasaulē - vitālā, brīnišķīgā, pašpietiekamā," par izstādi stāsta tās veidotāji.

Ekspozīciju veido gleznās vizualizētas iedomu ainas, kurās pats vēstījums pēc savas struktūras līdzinās mītam - realitāte un ilūzija ir sapludinātas laikā, lai izklāstītu skaidri sajustu lietu būtību.

Šis pasakai raksturīgais ideju izklāsta veids vieno Kristianu Dimiteri, Ilzi Avotiņu, Janu Briķi, Jāni Blanku un Līvu Pakalni. Ilze Avotiņa tradīciju pasauli tēlo žilbinoši košu, izjūtām piestrāvotu, vedinošu pacelties augstu virs zemes reālijām. Jānis Blanks savu stāstu vērš rafinēti, izmantojot viduslaiku miniatūru iedarbīgo tiešumu. Kristiānas Dimiteres daiļrade aizrauj ar savdabīgu, arhetipiski jaudīgu tēlu galeriju.