Atkal esi iekļāvusies «Nekā personīga»komandā...

Tur nokļuvu pavisam vienkārši: kad pagājušā gada jūnijā atgriezos no Amerikas, kur gadu studēju Merilendas universitātē, satiku raidījuma producenti Artu Ģigu. Dzērām ar viņu kolu, un Arta teica: «Man tev ir viens jautājums: vai esi gatava Ilzes vietā kādu laiku veidot «Nekā personīga»?» Atteicu, ka man ir nenormāli daudz darba Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrā. Man centram bija jāslēdz līgumi, jākārto grāmatvedība un jāmeklē cilvēki, kas varētu strādāt pie projektiem.

Sarunājām, ka strādāju tikai svētdienās. Pie sevis vēl nodomāju: re, kā simboliski sanāk, jo otro reizi mani aicina strādāt Ilzes vietā. Pirmā bija vēl «De facto» laikā, kad Ilze gaidīja meitiņu. Toreiz gan mūsu sadarbība tā arī nesanāca, jo LTV vadībai bija citi plāni.

Tad jau tev tas nav nekas radikāli jauns?

Tagad jūtos šim darbam daudz gatavāka nekā toreiz, pirms pāris gadiem. Protams, man bija uztraukums, bet nevis par to, vai es spēšu, bet par to, vai parādīšu maksimumu. Zinu, ka to varu, bet tā, lai sanāktu labi. (Apdomājas.) Tagad, skatoties televizorā uz sevi, man pašai patīk tas, ko redzu.

Tu ekrānā parādies tikai svētdienā vai tomēr taisi arī sižetus?

Esmu taisījusi dažus sižetus, bet tās bija tēmas, kuras pētīju arī savā centrā «Re:Baltica». Mana debija TV bija ar ofšoru projektu – mums bija daudz faktu, ka caur Latvijas bankām Krievijas un Ukrainas uzņēmēji «atmazgā» miljonus. Parādījām, ka Latvijā strādā firma, kas piedāvāja ofšorus ar latviešiem kā «papīra» direktoriem, ko izmanto nelikumīgās un krāpnieciskās lietās Ukrainā un Krievijā. Tas ir arguments tiem, kas saka – nu un tad, ka te ir ofšori? Tas nav nekas nelikumīgs. Jā, nav nelikumīgi tirgot ofšorus, bet ir pretlikumīgi tos izmantot krāpnieciskos darījumos. Galu galā, daudzus ofšorus tomēr neiegādājas tīru darījumu veikšanai.

Kas tevi piesaista pētnieciskajai žurnālistikai?

Man vajag, lai būtu interesanti! (Smejas.) Zinu, ka reizēm Arta Ģiga saka: jā, re, kur ir tēma, bet es redzu, ka žurnālistam nemirdz acis, tātad – nav jēgas un motivācijas to pētīt. Tā pati ofšoru tēma: daudzi par to runāja, visi mēs zinām, ka ir kaut kāda netīrā nauda, bet faktu un pierādījumu nebija.

Aizsākums visam bija ukraiņu žurnālista iniciatīva, kurš pameta faktu, ka daudzmiljonu darījumos iesaistīts kāds Ēriks Vanagelis un jautāja, kas viņš tāds esot. Papētīju: nu nav mums tāda Ērika Vanageļa, viņš nekur neparādās – ne starp uzņēmējiem, ne «Lursoft» datu bāzē...

Tad radās kaifs un detektīva cienīga aizraušanās, lai uzzinātu, kas viņš īsti ir

. Ej tālāk un tālāk, parādās maza detaļiņa, tad vēl viena – tā kā puzlē... Protams, arī adrenalīns un tas, ka ej un nezini – būs kaut kas vai nebūs, kur tu nonāksi. Un, kad tiec pie tā fakta, liekas – o, sasniegums! Un vari iekāpt nākamajā trepītē... Bet to vajag pasniegt tā, lai arī citi saredz to lielo darbu. Reizēm tas diemžēl nenostrādā, un ļoti daudz labu pētījumu paliek nepamanīti, jo tie nesasniedz auditoriju. Tas ir izaicinājums gan pētījumu centram, gan žurnālistiem. (Klusē.)

Manuprāt, ir muļķīgi vainot sabiedrību, kuru nekas neinteresē, kura neko nelasa. Sabiedrība mainās līdz ar visām tehnoloģijām, un mainās arī mediju un preses lietošanas un lasīšanas paradumi – nekas jauns. Tikai tik daudz, ka neviens īsti nav izdomājis, kā «iebarot» to jauno informācijas pasniegšanas veidu.

Varbūt vienmēr jāparūpējas, lai būtu sensācija?

Ir jābūt sensācijai un interesantam veidam, kā ziņu pasniegt. Varbūt jābūt spēles elementam: lasi, klikšķini, klausies, skaties... Vienā brīdī, kad braucu prom uz Ameriku, bija tā – ja gribēji būt «kruts», bija jālasa žurnāls «Monocle»... Patiesībā jau tur īsti nav ko lasīt – maziņas bildītes un mazi teksta fragmentiņi. Tu šķirsti un lasi, un it kā nekā tāda nav, taču beigu beigās cilvēki tomēr iegūst informāciju. Varbūt šis ir viens no veidiem, kā ziņu pasniegt?

Šķiet, savu pētnieciskās žurnālistes karjeru tu iesāki «Dienā»?

Jā, lai gan šī tēma mani vienmēr ir interesējusi. (Domā.) Un tas, kas beigās notika «Dienā», radīja sajūtu, ka – stāsti jau nemainās.

Protams, mēs ar kolēģēm uzrakām arī šo to citu: man bija Vaškeviča «sāga», Baibai Rullei – Ventspils lietas, Sanitai Jembergai – «airBaltic» un Šlesera «astoņkājis»... Bet – vienlaikus esmu ļoti nepacietīga, un man gribas, lai izmaiņas būtu tagad un tūlīt. Piemēram, «airBaltic» rakām trīs gadus – pilienu pa pilienam. Lielākā bauda bija, ka šo tēmu paņēma citi mediji – tad tu saproti, ka tēma ir aizgājusi.

Par Vaškeviču bija tāpat: raku, raku, raku. Gadus četrus. Gāju uz prokuratūru sniegt paskaidrojumus cienītajam Vaškeviča advokātam Platača kungam, kurš tagad pats ir pazudis... Atceros, kā sākotnēji Vaškevičs tika uzskatīts par godīgo muitnieku, un viņa spridzināšanas mēģinājumu Kalvītis nosauca par apdraudējumu valstij. Domājams, tagad daudzi pavīpsnātu par šādu «apdraudējumu». (Ironiski smaida.)

Tev ir bijis īsts gandarījums par kādu lietu, ko esi «atrakusi» līdz galam?

Īsti līdz galam vēl nekas nav «atracies», un diezin vai tā būs. (Domā.) Protams, man vienmēr gribas, lai kaut ko izdotos izpētīt līdz galam. Esmu novērojusi, ka uz vecumu man ir parādījusies filozofiska atziņa – ja arī mēs, žurnālisti vai tiesas, neko nevaram izdarīt, redzu, kā šiem cilvēkiem dzīvē nāk atpakaļ par to, ko viņi ir darījuši: vai nu veselības problēmas, vai viņus spridzina...

Nu, nav viņiem tāda lielā laimīgā dzīve.

Bieži vien brīnos par politiķiem, kas ir augstos posteņos un pie varas – par ko viņi domā?! Tagad viņiem gribas iesaistīties tajā lielajā spēlē, bet viņu bērniem taču būs jādzīvo šeit!

Šo jautājumu man gribētos uzdot gan Kalvītim, gan Šķēlem – viņi taču bija tie cilvēki, kuru rīcības un politikas dēļ cilvēki sāka pamest Latviju! Skatoties Grūtupa apmaksāto reklāmu, kurā cilvēkus aicināja atgriezties Latvijā, es nebeidzu brīnīties. Viņš pat savulaik rakstīja privatizācijas likumus, kas ļāva pašam un Šķēlem kļūt par bagātniekiem, bet tautā radīja neticību šai valstij.Tāpēc man ļoti patīk rakstīt portretmateriālus, jo gribas saprast šo cilvēku domāšanu un psiholoģiju – kā tu pats attaisno savu sirdsapziņu?

Vai kāds ir kādreiz mēģinājis apturēt kādu tavu rakstu?

Tā īsti nē, jo tā vide ir tik samaitāta, ka netic, ka žurnālisti var godīgi darīt savu darbu. Bieži vien politiķi saredz sazvērestību aiz rakstiem, kur žurnālists vienkārši ir noslinkojis un nav pajautājis visu pušu viedokļus.

Man uzskatāmākais piemērs ir stāsts par Valentīnas Andrejevas (Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas bijusī vadītāja – red.) atkarību no azartspēlēm, ko taisīju raidījumam «Nekā personīga». Mēs jau bijām savākuši materiālus, un es gāju intervēt «Jaunā laika» deputātu Dzintaru Zaķi, kurš tolaik vadīja komisiju, kuras pārraudzībā bija regulators. Zaķis man saka: būs jāpārbauda, kāpēc šie fakti parādās tieši šobrīd un kāpēc tie tiek nopludināti. Tad gan es aizsvilos un Zaķim atteicu: ziniet, augustā raidījums «Nekā personīga» ir devies atvaļinājumā un man beidzot pietika laika aiziet paskatīties, kā Andrejeva nāk ārā no darba un kā dodas uz spēļu zālēm. Tas ir viss lielais politiskais pasūtījums!

Tajā pašā laikā pilsētā visi zināja, ka Andrejeva jau desmit gadus spēlē azartspēles... Viss sākās ar to, ka kāds mans paziņa bija aizgājis līdzi savam draugam uzspēlēt, ieraudzīja Andrejevu, nofotografēja un bildes atsūtīja man. Ja mēs parādīsim vienu bildi, ar to neko nepierādīsim. Sapratām, ka jābūt pierādījumiem par vairākām reizēm – par to, ka viņa spēlē regulāri. Tad var runāt par to, ir vai nav atkarība.

Spēļu zāles filmēšana laikam nav pats ekstrēmākais, ko esi darījusi, lai tiktu pie materiāla...

Neko traku, šķiet, neesmu darījusi. (Smejas.) Protams, nezinu, vai vajadzētu lepoties ar to, ka divas nedēļas sēdēju un gaidīju, kā Andrejeva nāks ārā no darba un ies spēlēt... Cilvēcīgi tā ir šausmīga dilemma, jo – tā ir zināmā mērā iejaukšanās cilvēka privātajā dzīvē, un pārāk laimīga par to nejutos. No otras puses, viņa ieņēma ļoti svarīgu amatu, un cilvēki ar vājībām šādos amatos ir liels risks. Turklāt

tā izsekošana nemaz nav tik romantiska, kā rāda amerikāņu filmās:

detektīvi sēž, dzer kafiju, ēd virtuļus vai tamlīdzīgi. Neko no tā nevar darīt, jo nedrīkst novērst skatienu no tā, kas jāuzrauga. Tu vari ļoti viegli piecas minūtes novērsties, un tikmēr vajadzīgais cilvēks vienkārši pazūd. Pamēģini pasēdēt divas stundas mašīnā, noparkot to centrā... (Smejas.)

Tev bail ir kādreiz bijis dēļ tā, ko dari?

Lai ko teiktu par oligarhu sirdsapziņu, viņi tomēr nav bandīti, lai izrēķinātos ar žurnālistiem fiziski vai darītu kaut ko tamlīdzīgu. Protams, savulaik bija Tovancevs, tagad ir kāds čečenu uzņēmējs, kurš uzdodas par lielu tautas patriotu. Pret viņu gan žurnālistiem ir liela piesardzība, jo tiem, kas pēta un rok, ir bijusi saskare ar fiziskas izrēķināšanās draudiem.

Ir cilvēki ar citu mentalitāti, citu domāšanas veidu, kas joprojām dzīvo savā iedomu pasaulē.

Bet, rakstot par politiskām lietām, draud tas, kas tevi var iesūdzēt tiesā – vienalga, par ko, jo viņi atradīs iemeslu. Pat ja zini, ka taisnība ir tavā pusē un ka faktu un pierādījumu ir pietiekami un ka tu tikpat uzvarēsi, tas ir laiks, nauda, advokāti... Tas ir veids, kā draud šā līmeņa cilvēki, tādēļ nereti Latvijas žurnālistiem ieslēdzas pašcenzūra.

Teici, ka labprāt raksti portretmateriālus. Kurš varētu būt nākamā stāsta varonis?

Tagad man ir radies jautājums, kas īsti ir Gatis Kokins – pilnīgi niez nagi, kā gribētos par šo cilvēku uzrakstīt. Rindā stāv uzņēmējs Bislans Abdulmuslimovs, kurš neticami veiksmīgi veido labā uzņēmēja tēlu Latvijas medijos. Lai gan neviens nav īsti izpētījis no kurienes viņš tāds uzradies. Un vēl man šķiet, ka daudz nezināmā ir par Jāni Urbanoviču.

Kad ieraugu pie viņa krūtīm piespraustu lentīti Latvijas karoga krāsās un paanalizēju, ko dara «Saskaņas centrs»...

Tā ir divkosība.

Ieminējies par referendumu un visu pārējo, kas mums notiek valstī. Tavuprāt, tās ir likumsakarīgas norises?

Par referendumu man tiešām ir dusmas! Var jau spēlēties ar tādiem sensitīviem jautājumiem, bet ir sanācis tā, ka «Saskaņas centrs», šķiet, aiz nekā darīšanas vai savas popularitātes uzturēšanas ir saasinājis ļoti jutīgu jautājumu, ko ļoti var izjust ikdienā – atkal ir sācies tāds latviešu un krievu naids... Dažkārt, dzirdot kādus nicinošus krieviski runājošo cilvēku komentārus, es domāju:

nu ko, Nil Ušakov, tu tiešām tagad jūties laimīgs un apmierināts?!

Paskatoties uz to, kas notiek, reizēm negribas teikt: es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti?

Mīlu šo valsti, zemi un dažkārt tik sīkumainos ļaudis! Tieši Amerikā sapratu, cik ļoti esmu latviete. Man pietrūka jūras un Rīgas bruģa. Kamēr šeit spēšu nopelnīt normālai dzīvei, nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot citur.