Raidījums "Degpunktā", kas ik vakaru pie televizoru ekrāniem pulcē aizvien vairāk skatītāju, šomēnes svinēs gada jubileju. Tā vadītājs Kārlis Seržants (mums jau bija aizdomas) bērnībā nebūt nav bijis paraugbērns.
Kārlis Seržants bērnībā mucis no sargiem (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tfu, tfu, tfu — paldies Dievam, bet pēdējos desmit gados nekādus nopietnus nelaimes gadījumus neesmu piedzīvojis, arī no sīkākām sadzīves traumām — tādām kā izmežģīta potīte un sagriezts pirksts — man ir izdevies izvairīties. Bērnībā gan, kā jau katram no mums, šis tas gadījās, bet nekas nopietns. Trakākā trauma, manuprāt, bija nolauzts zobs — pie tādas ķibeles tiku, lecot baseinā. (Smejas.)
Biji paraugbērns vai tomēr pamanījies vecākiem sagādāt galvassāpes?
Nu, nekāds paraugbērns jau es nebiju gan, tieši otrādi. Augu Liepājā, kur tieši tajā laikā cēla uzņēmumu "Lauma" un lielo dzīvojamo rajonu, un lielu daļu laika pavadīju "stroikās" ar visām no tā izrietošajām sekām. Tur nu mēs darījām visu ko: spēlējām "kazaki—razboiņiki" ("Kazaki—laupītāji"), pa piektā stāva logiem uz sarga būdiņas jumta metām elektrodus, līdz jumts atgādināja ezi, lēkājām pa pāļiem, lēcām ārā pa otrā stāva logiem un tamlīdzīgi. Protams, nācās mukt arī no sargiem... (Smaida.)
Vai arī tu varētu konsultēt cilvēkus, piemēram, kā nedzert "krutku" vai kā policistam iedot kukuli?
Savulaik es padomus esmu devis dikti un daudz — tajā laikā, kad vēl biju rakstošais žurnālists, darīju to itin bieži. Ja vajadzētu, varētu arī tagad. Protams, ne par to, kā dot kukuli policistam, bet par to, kāpēc nevajadzētu dzert "krutku", — to gan.
Ko tu varētu ieteikt "Saldās Dzīves" lasītājiem, piemēram, par atstarotāju izmantošanu diennakts tumšajā laikā?
Zini, man par atstarotājiem ir savs viedoklis — es domāju, ka tikmēr, kamēr valsts un ceļu būvētāji nesakārtos infrastruktūru uz ceļiem, izgaismojot gājēju pārejas, un neierīkos gājēju celiņus, nekādi atstarotāji šo situāciju neuzlabos. Nu, kam vajadzīga ātrgaitas maģistrāle uz "Sēnīti", ja tur gājēji nejutīsies drošībā?! Un kādēļ vajadzīgi tie lielie sodi par atstarotāju nenēsāšanu? Protams, kamēr šī situācija nemainīsies, jānēsā atstarotāji. Ir jau arī Skandināvijas valstu pieredze, kur atstarotāji jānēsā dzīvniekiem, un uzņēmumi nedrīkst ražot bērnu apģērbu, kurā rūpnieciski nav iestrādāti atstarotāji.
Kam, tavuprāt, būtu vērts paciemoties cietumā, lai viņš saprastu dzīves vērtību?
Laikam jau tiem lielajiem nodokļu nemaksātājiem. (Smejas.) Dažam droši vien pietiktu ar pusstundu, citam vajadzētu pāris dienu, lai viņš saprastu, kas un kā.
Kādi bijuši dīvainākie jautājumi par raidījumu, kurus tev nācies uzklausīt?
Mums ir īpašs telefons, uz kuru var zvanīt un stāstīt par aktuālām lietām. Taču mani satrauc kas cits: mums sākuši zvanīt pusaudži, kas vienkārši klusē un elpo klausulē. Un tādu zvanu nav mazums. Kādu brīdi tika sūtītas arī īsziņas ar draudiem. Tā kā sūtītāju atklāja, tika pat ierosināts kriminālprocess. Bet kopumā cilvēki ar šā raidījuma palīdzību mēģina padarīt savu dzīvi labāku!