Aivars Čivželis jeb vienkārši Čižiks ar sevi iepazīstina kā ar cilvēku, kurš mācās, lai kādreiz izdarītu kādu labu darbu.

- Krieviski par Čižiku sauc mazu putniņu ķivulīti. Kā radās tava iesauka?

- Tā atvasinājusies no uzvārda Čivželis. Kāds sevi dēvē par Ivanu Petroviču vai Andri Aisbergu, bet es esmu Čižiks. Gan mājās, gan darbā. Ja mani sauc par Aivaru, kļūst tā baigi jocīgi, jo Čižiks esmu jau kopš bērnudārza laikiem.

- Kā tu sāki aizrauties ar mūziku?

- Ar mūziku kopā esmu bijis no tā brīža, kad apmēram divarpus gadu vecumā ansamblī "Mazulītis" tamburīnu kratīju. Atceros, kā padomju laikos braukājām pa rūpnīcām un tautastērpos dziedājām "Stāvēju dziedāju". Desmit gadus dziedāju Mediņskolas zēnu korī, kur mācījos par diriģentu. Vecāki mani stūma mūzikā, un tā mani ierāva sevī.

- Juti aicinājumu?

- Godīgi sakot, "muzicenē" diriģēt neiemācījos, kaut arī es to varu darīt. Šķiet, man ir diriģenta dotības, jo arī režisora darbā ir vajadzīgas līdzīgas iemaņas. Bet man joprojām patīk dziedāt. Agrāk ģimenes saietos ļoti bieži uzstājos ar dziesmu "Manai tautai". Es pat nezinu, kāpēc man tā dziesma ir tik tuva - paveros apkārt uz latviešu cilvēkiem, un vārdi paši sāk lieties ārā. Dziedu gan paša sacerētas, gan citu komponētas dziesmas. Citreiz kaut kas sprūk laukā pats no sevis un nevar saprast, vai tas ir jau kaut kur dzirdēts vai pats no sevis skan galvā.

- Un kā ar svilpošanu?

- Talantu katalogos vienīgais esmu ierakstīts kā profesionāls svilpotājs; kad kādam reklāmas klipam vai radio vajag iesvilpot, tad sauc mani. Nezinu, kā nokļuvu tādā statusā. Droši vien tāpēc, ka man patīk svilpot un to ir grūti noslēpt. Bērnībā biju dzirdējis, ka mājās nedrīkst svilpot, un pie sevis apsolījos - ja mana līgava vai sieva ko tādu teiks, tad es momentā no viņas aiziešu. Bija gadījums, kad man salauza degunu un bija lūpa pārplēsta. Divus mēnešus nevarēju svilpot. Tad gan jutos baigi sūdīgi. Goda vārds.

- Tīņu gados trakoji grupā "Fact". Nu tev ir jau trīsdesmit. Kā esi mainījies?

- Esmu kļuvis noslēgtāks, jo katru dienu arvien vairāk saprotu, ka neko nesaprotu. Esmu sev uzlicis tabu nevienu nemācīt un neārstēt, kamēr pats nesapratīšu, kas notiek.

- Esi agrāk kādu ļoti "mācījis"?

- Jā, protams, jo visa dzīve ir viena liela demagoģija. Nesen bija klases vakars, kurā stāstījām viens otram, kādi bijām skolas laikā, un klasesbiedri visi kā viens teica, ka skolotāji neesot varējuši mani ciest. Viņi baidījušies ar mani runāt, jo es biju baigais demagogs, daudz strīdējos. Vienmēr gribēju pierādīt, ka divi plus divi nav četri. Laikam mutē bija daudz enerģijas. (Smejas.) Tagad runāšanas tieksme ir pārgājusi. Savas sajūtas izlieku vizuāli.

- Un ko par tavu uzvedību saka vecāki?

- Vecāki man ļāva darīt visu. Viņi nekad nav klieguši vai ko lieguši. Mums ģimene ir ļoti liela, mammai ir četri brāļi un trīs māsas, un saieti parasti izvēršas milzīgi. Daži no radiem agrāk domāja, ka esmu potenciāls sabiedrības mēsls. Mani sauca par "mākslinieku", jo uzskatīja par mazliet psihu. Taču es to nepārdzīvoju, jo viņi mīlēja šo mazo "psihu". Domāju, ka arī tagad esmu dullo kārtā, bet, ja tā ir profesija un varu uzturēt ģimeni, tad kāpēc ne?

- Vai izlēcieni bija apzināti, lai tevi ievērotu?

- Nē. Arī "Fact" laikā man nepatika "līst" fotoaparātos un kamerās. Es nemāku pozēt. Tas gan bija vajadzīgs, taču bija grūti pārkāpt sev pāri, jo tā padarīšana šķita kā mānīšanās.

- Tolaik tu vadīji arī raidījumu "Dienas harikiri". Kāpēc tev būt populāram nešķita svarīgi?

- Bērnudārzā un skolā parasti jautā - ja teiks, lai lec ugunī, tad tu lēksi? Esmu tas, kurš izmēģinās un ielēks, jo man patīk jaunas sajūtas. Raidījuma vadīšana bija labs piedzīvojums.

- Kā tu pievērsies videomākslai?

- Kad grupas biedrs un draugs Gustavs (Gustavs Butelis - aut.) filmējās Ādažu čipsu reklāmā, viņš to darīja ar norunu, ka atalgojuma vietā "Fact" tiks uzņemts klips. Tur iepazinos ar Viktoru Vilku. Viņš pēcāk uzaicināja mani uz pasākumu, kur vajadzēja izdomāt klipiem scenārijus. Man tas likās baigi interesanti. Viktoram savukārt patika mani scenāriji. Nu jau darbojos reklāmas jomā gadus septiņus. Man patīk šis darbs, jo var burbuļot savā prātā un lidināties apkārt sapņos.

- Tev patīk klejot arī reālajā dzīvē?

- Esmu konkrēts pasaules klīdējs, nevaru nosēdēt uz vietas. Piemēram, grupas "Zemfira" klipa scenārijs tapa egoistisku vēlmju iespaidā, gribot izbraukāt Ukrainu un Krieviju. Tālākā vieta, kur esmu bijis, ir Birma, kas atrodas starp Kambodžu un Indiju. Uz Āziju es pastāvīgi braucu tīrīt smadzenes. Birmā ir klosteris, kurā vari kā ar putekļu sūcēju izsūkt visus gružus no galvas ārā. Pasēdēt, padomāt mazliet par sevi.

- Ceļojot gadās piedzīvojumi...

- Jā, tādu ir daudz, bet viens ir ļoti, ļoti spilgts. Mēs braukājām ar Viesturu Dūli un Aldi Kalniņu pa Laosu un Taizemi. Ar Kalniņu aizbraucām džungļos uz opija audzētāju ciematiņu. Lai tur nokļūtu, visu dienu gājām pa džungļiem, kāpām pa kalniem, bija nenormāls karstums. Kāda angliete nāca kopā ar mums, un viņai kļuva slikti ar sirdi, tāpēc nācās sievieti nest. Bijām dramatiski noguruši. Ciematā audzētāji jautāja, vai negribam pamēģināt opiju? Kalniņš bija aizgājis gulēt, bet es teicu - jā, uz priekšu! Iepīpēju pavisam mazu dūmiņu un nomiru... Sirds neizturēja slodzi un aizmiga.

Pēc tam vietējie teica, ka viņi "klopējuši" mani divas minūtes, līdz dabūjuši atpakaļ. Kad atguvos, man bija zudusi atmiņa. Biju pilnīga nulle, zīdainis.

- Atmiņu atguvi pēkšņi kā seriālos?

- Kalniņš stāstīja, kā mani sauc, ka esam no Latvijas, ka jau mēnesi ceļojam pa Āziju. Dienas laikā viss atnāca atpakaļ. Tas bija pārdzīvojums. Tie vietējie bija baigi dusmīgi, jo viņiem būtu lielas nepatikšanas, ja nomirtu. Manuprāt, tad arī Kalniņu "nogrieztu" un angļu meiteni iemestu upē, lai tikai neviens neuzzina.

- Tu plāno savu nākotni?

- Katru dienu dzīvoju it kā no jauna, nezinot, kas notiks. Varbūt paliksim ar draudzeni Annu klosterī, varbūt braukšu mācīties, taču konkrēti neko nezinu. Man ir sapņi, mērķi, ko kultivēju galvā, taču nevēlos tos atklāt. Esmu māņticīgs. Salīdzinot ar agrākajiem "mutes laikiem", man tagad šķiet, ka izrunājot tu vienlaikus esi arī to izdarījis. Tā ir demagoģijas sakne. Esmu nolēmis nerunāt, lai darbi ir tie, kas parāda manu būtību.

- Kā tu redzi savu dzīvi? Kā kalnu, kurā kāpt, vai kā citādi?

- Ir tā, ka es stāvu, paskatos apkārt pa trīssimt sešdesmit grādiem un, ja ieraugu kaut ko jocīgu, nesaprotamu, sev nezināmu, tad speru soli tajā virzienā. Būtībā eju uz priekšu. Varbūt dziļi zemapziņā man ir iesēdusies kāpšana uz augšu kā melnādainajiem. Man ir divi brāļi. Kad biju mazs, mēs ar ģimeni dzīvojām vienā istabā un vienā gultā gulējām pa pieci cilvēki. Tagad esmu nopircis māju, kaut būtībā man to tik ļoti nevajag. Varbūt tas ir tāds melnādaino komplekss.

- Kā mājinieki skatās uz tavu dzīvesveidu?

- Es mājās nevaru pastrādāt, jo tur ir siltums, kas izpludina un neļauj koncentrēties. Tāpēc bieži neesmu mājās, un, protams, nevienam tas nepatīk. Laiku pa laikam "dabūju pa skalpu", bet ģimene samierinās. Prombūtni mēģinu kompensēt, cik vien manos spēkos, piemēram, braucu kopā ar Annu uz klosteri.

- Kāpēc tu neesi precējies?

- Pietiek dzīvē visādu papīra darbu, manuprāt, attiecību līmenī tas ir pilnīgi nevietā. Mēs paši esam cilvēki, nevajag, lai kaut kādi likumi veidotu mūsu attiecības. Uzskatu to par marasmu, lai kādam cilvēkam, kurš pats varbūt ir miljoniem reižu šķīries, uzticētu mūsu savienošanu.

- Vai meitas piedzimšana bija radošs eksperiments vai likumsakarība?

- Tā bija likumsakarība. Meita man ir kā jauna draudzene, un es gaidu brīdi, kad viņa iemācīsies dejot, jo tad man būs vēl viena lieliska deju partnere. Umai ir tikai gads un divi mēneši, taču augšanas process ir tik straujš, ka es nespēju vēl apjēgt, kas ar viņu notiek. Katra diena ir neparedzama un interesanta.

- Kāpēc meitai izvēlējāties tik neparastu vārdu? Esi Umas Tūrmanes fans?

- Ir tāds krievu "muļķiks" par ziemeļu lāci Umku. Tas mums ar mammu Annu iededzinājās smadzenēs, un meitu nosaucām par Umu. Vēlāk atklājām patīkamu sakritību, ka Uma ir arī Indijas dievietes vārds, kas tulkojumā nozīmē kādu zilu ziedu.

- Nesen filmēji "Prāta vētras" klipu. Kā jūs atradāt viens otru?

- Jau ilgus gadus gribējām nofilmēt "Prāta vētrai" klipu un bijām to arī piedāvājuši, jo muļķīgi sanāk - mēs filmējam klipus ārzemēm, bet "Prāta vētra" filmējas ārzemēs. Un tad kādu dienu Kaspars Roga piezvanīja un jautāja, vai es gribot nofilmēt klipu. Protams! Man tā bija kā atpūta, jo varēju uz mirkli nolēkt no reklāmas. Domājot scenāriju, kopā ar Rogu izstaigājām ļoti daudzas sabiedriskas vietas, un rezultātā tapa stāsts par bezgalību.

- Tu mācies no pagātnes kļūdām?

- Kaut ko es atceros un no pagātnes mācos, bet pārsvarā "dragāju gāzes pilnu ručku".

- Nebiedē, ka varētu tādējādi izdegt, ka tevis vairs nepietiks?

- Ja tā, tad tā... Mans tēvs bija ļoti asprātīgs, dzīvespriecīgs cilvēks, bet vienā brīdī sajutu, ka pasaule viņu ļoti apbēdina. Tas notika īsi pirms viņa nāves. Viņš bija pasaulē vīlies, tāpēc arī nomira. Es nebaidos izdegt, esmu maksimālists, kurš iet līdz galam.

- Un kas paliks pēc tevis?

- Gribētos teikt - pēc manis lai paliek Edgars Liepiņš... (Iesmejas.) Man pāragri spriest par tādām lietām. Dzīvoju šodienai. Uzskatu tā – jo tev ir mazāk informācijas, jo esi laimīgāks. Piemēram, ja šķiet, ka tavs suns guļ, bet īstenībā viņš ir nomiris, tev ir labi. Līdz brīdim, kad uzzini, ka viņš ir beigts.

- Tavam sunim ir jocīgs vārds - Robots...

- Reiz izdomāju nosaukumu - Jūrmalas roboti. Tie ir Jomas ielas kājāmgājēji. Kāpēc suns nevarētu būt kājāmgājējs Robots? Tas ir smieklīgi.

- Tu Robotu izmanto arī savos darbos.

- Es viņu neizmantoju, bet izklaidēju. Robotam tas ļoti patīk, viņš kopā ar mani iet uz darbu. Vienreiz bija tikšanās ar šokolādes fabrikas "Laima" vadību, kur apspriedām reklāmas klipu. Tās sievietes bija ļoti dusmīgas, kad ieraudzīja mani kopā ar Robotu. Pārmeta, ka nav godīgi nākt uz tikšanos ar suni, jo tādējādi viņas zaudējot objektivitāti savos asajos spriedumos, kļūstot maigas un cilvēcīgas. Bet profesija pieprasot būt stingrām un kategoriskām.

- Suns tevi klausa, ka tik droši ņem viņu visur līdzi?

- Brīnos, bet Robots ir tik paklausīgs. Viņš saprot pilnīgi visu, ko viņam saku. Es pat varu palūgt, lai viņš guļ citā pozā, un Robots to dara. Kad man nācās ievākties uz mēnesi dzīvoklī, bija žēl Robotu ņemt līdzi, tāpēc atstāju viņu pie Legalassa (suns – aut.). Pēc mēneša, kad viņu paņēmām atpakaļ, Robots bija kļuvis nenormāli paklausīgs un gudrs. Šķiet, Legalass viņu iemācīja...