Viņš sevi sauc par afgāni. Aleksandrs savulaik dienējis Afganistānā, piedzīvojis klīnisko nāvi, brīnumainā kārtā izķepurojies un atgriezies. Tāpat kā lielākā daļa likteņa biedru, viņš uzskata, ka īstā dzīve bija tur. Viss, kas noticis pēc atgriešanās mājās, esot tikai tāda ilūzija par dzīvi un patiesām emocijām. Šo pasauli viņš tagad tver kā palēninātā filmā, bet cilvēkus skata kā rentgena aparātā.
Par Afganistānu, klīnisko nāvi un spēju dziedēt (14)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Savējie sapratīs
"Tik daudz jau ir runāts par šo tēmu, ka cilvēkiem apnicis klausīties, jo vārdi "Afganistānā dienējis" ir gandrīz sinonīms apzīmējumam "cilvēks ar problēmām". Un tas ir tiesa. Mani iesauca padomju armijā tāpat kā visus citus. Tikai pēc kāda laika uzzināju, ka sūtīs uz Afganistānu.
Baltiešus turp sūtīja visvairāk, jo viņi bija drošāki – nepārvilinās pretējā puse. Daudzi puiši no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas toreiz Afganistānā gāja bojā, daudzi tika sakropļoti fiziski un garīgi, kā dēļ pēc atgriešanās salūza..." stāsta Aleksandrs. "Atzīšos, arī es dzēru. Smagi. Tad sapratu: vai nu dzīvo un pieņem realitāti tādu, kāda tā ir, vai arī atvadies no šīs pasaules uz visiem laikiem.
Stāsti vai nestāsti, tik un tā šķiet, ka pietrūkst īsto vārdu, lai raksturotu, kā mēs jutāmies. Tie, kuri nav tur bijuši, nesaprot. Un nesapratīs. Es, piemēram, uz savas ādas esmu izbaudījis un zinu, ko nozīmē radikāls musulmanis. Pa dienu tu staigā pa ciemu, neviens neizrāda naidīgumu, visi smaida, bet naktī... Kāds "draudzīgais un smaidīgais" tavam biedram vai draugam pa kluso pārgriezis rīkli. Pamosties blakus līķim. Neviens neko nav redzējis vai dzirdējis. Vai arī pienāk klāt kāds it kā gluži nevainīgs bērns – izrādās, pašnāvnieks, un tavu cīņu biedru vairs nav... Ja naktī jāstāv postenī un kaut kas netālu krūmos pēkšņi tā kā nočab, prātīgāk bija izšaut visu aptveri nedomājot, jo bieži vien pēc tam vairs nebija kam domāt.
Visnedrošāk bija kalnos. Iesūtīja mūs, piemēram, notvert un iznīcināt vienu afgāņu partizānu grupu, bet iekļuvām šaurā vietā. Un paši kļuvām par apšaudes mērķi. Reti kurš palika dzīvs. Ja izdevās sazināties ar savējiem, atsūtīja "vertuškas", ja ne – ne... Tumsas aizsegā visādi brīnumi notika. Vai jūs zināt, kas, piemēram, ir "Melnā tulpe"? Tā sauca lidmašīnu, kas līķus no Afganistānas veda atpakaļ.
Bieži vien no cilvēka nekas nebija palicis pāri – tad zārkos lika akmeņus. Uz mīnas uzrauties bija nieks. Drošs tu nevarēji būt nekad un ne par ko. Asinis, nežēlība, nodevība, naids... Kara apstākļi ir kara apstākļi. Tas ievadam, lai cilvēkiem, kuri nezina, apmēram ir skaidrs, ap ko tā lieta grozās.
Pussolīti aiz dzīves
Kāds no mūsējiem uzskrēja uz mīnas. Man paveicās. Esot apstājusies sirds, bet biedri atdzīvināja – atvilka no TURIENES atpakaļ. Vēlāk mani operēja. Un atkal es biju citā realitātē. Ticat vai ne, bet tā ir balta patiesība, ko teikšu: TUR KAUT KAS IR. Aiz muguras it kā bija melna tumsa, bet priekšā – balta gaisma, tik balta, ka acis žilbst... Un tik netverama viegluma sajūta, ka liekas – tu lido... Man dažreiz jautā, vai neredzēji dārzus, pļavas, skaistas ainavas. Nē, neko tādu neredzēju, bet tajā gaismā varēja būt jebkas. Man nebija bail. Tieši otrādi – es negribēju atgriezties tumsā, no kurienes nācu.
Šodien par dažādiem pirmsnāves redzējumiem un vīzijām, ko cilvēki izbauda uz robežas starp dzīvi un nāvi, runā ārsti, parapsihologi un citi speciālisti, bet vienalga nekādas objektīvas skaidrības nav, jo neviens jau pa īstam no TURIENES nav nācis atpakaļ un nevar mums pastāstīt, kāda tad ir tā dzīve aiz dzīves. Pussolīti tajā virzienā paspēru. Kad "atčohājos", biju jau pavisam cits cilvēks. Pēkšņi sapratu, ka es vairs neesmu es. Izklausās kā murgi, bet es tiešām esmu pie skaidras saprašanas un atbildu par saviem vārdiem.
Kad atgriezos mājās, kāds laiks vēl pagāja, kamēr pieradu atkal pie šīs dzīves. Pēkšņi sapratu, ka viss uz pasaules man izskatās citādi. Es, piemēram, skaidri varēju pateikt, kas cilvēkam iekšā un kāda ir cilvēka dominējošā krāsa. Jā, tas ir tiesa, katram no mums ir sava krāsa. Citi neko TĀDU neredz, bet es redzu. Tā kā man nav medicīniskas izglītības, nezinu, kāda cilvēkam slimība, bet tur, kur ir tumšas vietas, bija kaut kāda vaina, un to es varu diagnosticēt pavisam precīzi. Spēju arī palīdzēt cilvēkiem atgūt veselību. Ne visiem, bet daudziem. Reklāmu gan, lūdzu, man netaisiet, jo no tiem, kam vajadzīga palīdzība, vairs nespēju atkauties. Arī es esmu tikai cilvēks, lai gan divreiz piedzīvojis klīnisko nāvi, un arī man ir savas iespējas."
***
Speciālista viedoklis
Mārtiņš Šics, Katastrofu medicīnas centra (KMC) direktors, ārsts reanimatologs:
– Ar klīniskās nāves gadījumiem bieži sastopas ārsti, kuri strādā reanimācijas nodaļās. Protams, arī KMC speciālisti. Klīniskā nāve var iestāties dažādu traumu rezultātā, kad cilvēkam apstājas elpošana un sirdsdarbība. Īsi skaidrojot, klīniskā nāve ir organisma funkciju pārtraukums, ko ar atdzīvināšanas metodēm reizēm izdodas un reizēm neizdodas pārtraukt. Atdzīvināšanas pasākumi tiek veikti tik ilgi, kamēr vien ir cerība, ka tie dos rezultātu. Ja atdzīvināšanas pasākumi izrādās neefektīvi, tad iestājas bioloģiskā nāve. "Dzīvības cena" klīniskās nāves gadījumos lielākoties ir tikai 5 līdz 10 minūšu gara. Mediķi tādos gadījumos ne vienmēr ir blakus, tāpēc svarīgi, lai sirds masāžas un elpināšanas pasākumus mācētu veikt arī cilvēki bez medicīniskas izglītības.
Arī es esmu dzirdējis, ka cilvēki, kuriem iestājusies klīniskā nāve, stāsta par kaut kādu gaišo vai balto zonu, ko redzējuši – par koridoru vai tuneli ar gaismu galā. Mediķu nostāja šādos gadījumos gan ir vairāk pragmatiska. Dažādas vīzijas un halucinācijas var radīt, piemēram, smadzeņu hipoksija, bet objektīvu mērījumu un pētījumu par to nav manā rīcībā. Jebkurā gadījumā šaubas un vēlme izzināt neizzināto ir jaunu pētījumu un atklājumu virzītājs – medicīna strauji attīstās, un daudz kas no tā, kas agrāk šķita mistisks un nezināms, tagad jau ir izskaidrojams. Cilvēkam, kurš piedzīvojis klīnisko nāvi, uztveres izmaiņas gan var būt – tas ir objektīvi pierādīts.