Ko dara Anatolijs Gorbunovs

Anatolijs Gorbunovs

Jau kādu laiku nozudis no politiskās skatuves. "Vakara Ziņas" nolēma noskaidrot, ar ko kādreiz tik populārais politiķis nodarbojas patlaban.

Jūs bijāt Augstākās padomes priekšsēdētājs interesantā laikā — tika pasludināta Latvijas neatkarība, un cilvēki to aizstāvēja uz barikādēm.

Man par šo laiku ir vesela izjūtu gamma. Bija jau pierasts pie masu aktivitātēm — lielajām tautas manifestācijām Daugavas krastmalā un Mežaparkā.

Arī pats šad tad apstaigāju barikādes — iespējams, morāla pienākuma vadīts, nevis, lai inspicētu un dotu kaut kādas norādes... Teikšu atklāti: man bija bail arī no provokācijām — no jebkuras puses. Paskaidrošu, kāpēc: vienubrīd, skatoties pa toreizējās Augstākās padomes logu, redzēju, kā netālu no Doma baznīcas barikāžu aizstāvju grupiņa ar metināmajiem aparātiem sāka gatavot metāla stieņus, acīmredzot tuvcīņai. Pret to kategoriski iebildu — ja sāktos šādas ielu cīņas, iznākums būtu skaidrs.

Kā toreiz jutāties?

20. janvāra vakarā, kad sākās apšaude Bastejkalnā un OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, es kopā ar Polijas Seima maršalu vakariņoju viesnīcā "Rīdzene". Vēl tagad atceros to šaušalīgo skaņu, kā lodes spindzēja aiz loga... Protams, toreiz man bija bail, turklāt sākumā visiem šķita, ka "omonieši" grib arestēt mani. Viņi taču iebruka viesnīcas apakšstāvā, izdauzīja ieejas durvis un šaudījās gaitenī. Tobrīd mēģināju doties uz "melnajām trepēm", lai palūkotos, kas īsti notiek. Beigās aizlavījāmies ar" un redzējām "omoniešus", kas ar transporta mašīnām bija sabraukuši ap ministriju, skatījās augšup un arī šāva. Zināmā mērā var teikt, ka biju šo notikumu aculiecinieks, jo mani pēc tam daļēji arī slēpa... (Smejas.) Savukārt mans viesis — vecāks vīrs, kurš bija pieredzējis karu, — nākamajā dienā Augstākajā padomē teica uzrunu un uzsvēra: ja jau viņš karā nav klanījies vācu lodēm, tad arī šoreiz nedomājot to darīt.

Un pat tad, par spīti panikai, es gribēju gan Valsts drošības komitejā, gan Baltijas kara apgabala štābā noskaidrot, kas notiek, lūgt paskaidrojumus un palīdzību. Taču pret zvanīšanu Gorbačovam man bija ļoti rezervēta attieksme, jo iedomājos vienu scenāriju: no rīta tiek izdots PSRS prezidenta "ukazs" par to, ka Latvijā ir ieviesta prezidenta pārvalde, turklāt pēc republikas vadītāja lūguma. Pēc tam mēs varētu plātīt rokas, ka ne jau to esam lūguši... Gorbačovs pats esot zvanījis man uz Augstāko padomi, kur darbinieki viņam paskaidroja, ka esmu devies vakariņās. Kā man stāstīja, PSRS vadītājs par to bijis ļoti sašutis... (Smejas.)

Barikāžu piemiņas pasākumos jūs nemaņīja?

Man ir tradīcija nolikt ziedus Bastejkalnā, taču to daru tā — pats no sevis, sirdī pieminot cilvēkus, kas toreiz aizgāja bojā... Interesanti, ka mārupieši man piešķīra goda rakstu par piedalīšanos barikādēs, taču es ļoti krasi izjūtu atšķirību starp tiem cilvēkiem, kuri toreiz lielajā aukstumā stāvēja un sargāja Rīgu, un mani, kas nodarbojās ar pilnīgi citām lietām. Vismaz tiešā nozīmē es neesmu barikāžu dalībnieks, taču lepojos, ka mana kundze Zaķusalas aizstāvjiem dalīja maizītes un karstu zupu.

Otrs nozīmīgs posms jūsu biogrāfijā ir darbošanās satiksmes ministra amatā.

Teiksim tā: tajā laikā padarīts tika daudz, diemžēl vēl vairāk ir nepadarītā. Galu galā ceļi, dzelzceļi, ostas, aviācija — tā ir milzīga, investīciju ietilpīga nozare, un to apliecina arī Eiropas un pasaules pieredze.

Kad, jūsuprāt, Latvijas ceļi beidzot būs Eiropas līmenī?

Visi it kā saprot, ka nepieciešams investēt autoceļos, jo tie pamazām sabrūk, bet praksē... Manuprāt, tagad ar Eiropas naudas līdzdalību ceļu sakārtošanai nav vajadzīgs ilgs laiks, diemžēl kādi desmit gadi paies, jo ir ļoti daudz sabrukušu ceļa posmu, un tas ir laika, darba un naudas ietilpīgs pasākums. Nevar vienkārši drusku uzlabot un cerēt, ka viss būs labi.

Protams, tagad braucot, ir dīvaina sajūta — šo tiltu esmu būvējis un šo ceļa posmu labojis. Bet pēc tam apraujos — kā nav neērti tā domāt, neko es neesmu būvējis. Bet kopējā lietā tomēr esmu piedalījies — vismaz lentīti griežot. (Smaida.) Ceru, ka lai nu ko, bet ceļu nozari agrāk vai vēlāk tomēr sakārtos, jo šajā jomā darbojas patiešām daudz profesionālu un godprātīgu cilvēku.

No politiskās skatuves esat nokāpis uz visiem laikiem?

Esmu prom pavisam un nevaru sūdzēties, jo jūtos patiešām labi. (Smejas.) Dzīve kaut kā beidzot ielāgojusies tā, ka varu teikt: hobijs sakrīt ar manu nodarbošanos — esmu "Latvijas Valsts mežu" padomes priekšsēdētājs. Kādreiz arī biju saistīts ar mežiem, bet vairāk tādā atpūtas ziņā un dabas vērošanā, bet pašreizējā amatā mežu varu iepazīt no pavisam citas puses — kā milzīgu sociālu, socioloģisku un ekonomisku Latvijas resursu, kam mūsu valstī nav nekā līdzīga. Padomē darbojas četri profesori, no kuriem trīs ir saistīti tieši ar mežu zinātni, un man ļoti patīk spriest mierīgi, jo arī pēc dabas esmu ļoti mierīgs. Tāpēc man galīgi nav pa prātam beidzamajā laikā politikā pieaugošā agresivitāte, taču visumā man pret politiku nav iebildumu. Allaž esmu teicis: ja kādam ir iebildumi pret politiķiem, lai pats iet un darbojas. Manuprāt, politikā var darboties tad, ja ir idejas un tu zini, ko teikt cilvēkiem. Pretējā gadījumā tur nav ko darīt.

Esmu sev atradis vēl otru nodarbošanos. Man vienmēr ir patikuši lauki, jo pēc dabas esmu laucinieks. Tagad aizbraukt uz laukiem iznāk daudz biežāk, un tīrās nejaušības dēļ, palīdzot saviem paziņām, esmu sācis projektēt laukiem nepieciešamas būves, piemēram, kūtis, mēslu krātuves utt. Īpaši mana palīdzība noder mazajiem lauksaimniekiem, kuriem lielās projektēšanas firmas atsaka palīdzību. Tiesa gan, neesmu nodibinājis projektēšanas firmu — vienkārši pašlaik izpalīdzu draugiem un paziņām.

Tad jau var teikt, ka esat atgriezies savā pirmajā profesijā — celtniecībā.

Jā, lai gan pats sev neko neprojektēju un neceļu, jo man neko nevajag. Taču man sagādā prieku palīdzēt cilvēkiem, turklāt, vedot uz būvvaldi apstiprināt pirmo projektu, noskaidrojās, ka, ņemot vērā manas zināšanas un izglītību, speciāls sertifikāts nemaz nav vajadzīgs — drīkstu projektēt tāpat, gan nepārkāpjot noteikumu, ka ēkas nedrīkst būt augstākas par diviem stāviem. (Smejas.) Vienīgi tagad esmu spiests apgūt datoru un visādas projektēšanas programmas. Patiesībā tā ir ļoti interesanta nodarbošanās!

Jums pietiek laika arī savaM lielajam vaļaspriekam — medībām?

Ja es pateiktu, cik reti beidzamajā laikā ar to nodarbojos, jūs man neticētu. Tagad vairāk uz mežu dodos kā vērotājs, nevis mednieks. Bet, protams, to darīt ir gadījies, un viena no skaistākajām trofejām — lieli brieža ragi — tagad apskatāmi barona Minhauzena muzejā Duntē.

Medniekiem allaž krājumā ir daudz interesantu stāstu.

Jā, bet noteikti daudz vairāk stāstu ir to novadu ļaudīm, kuros savulaik esmu medījis. Domāju gan, ka pikantākos stāstiņus, kas saistīti ar mani, viņi jums tomēr nestāstīs. (Smejas.) Tie ir tādi — uz pieklājības robežas, ko var stāstīt tikai vīriešu sabiedrībā.

Un tomēr — vai pašam nāk atmiņā kāds pilnīgi neticams piedzīvojums?

Nu, ir jau mežā piedzīvotas visādas situācijas. Piemēram, reiz Dundagas pusē metās virsū kuilis, ko bija ievainojis blakus mastā esošs mednieks. Stāvēju starp diviem kokiem un gaidīju, kad dzīvnieks nāks manā virzienā, taču nebiju rēķinājies ar to, ka ievainotais zvērs metīsies man virsū. Un... pēkšņi pavērās eglītes un ievainotais dzīvnieks metās manā virzienā. Tā kā toreiz biju jaunāks, lēcu sāņus, sametot plinti gandrīz vai otrādi, izšāvu un pats no straujā grieziena nokritu. Kuilis man aizskrēja garām un kādus 25 metrus tālāk sabruka. Pēc tam mežsargu kolēģija trofeju piesprieda man, jo ir tāds pieņēmums, pēc kura vadās, — mans šāviens bija nāvējošais. Vēlāk pieredzējuši mednieki teica, ka cūku medībās nedrīkst stāvēt pie egļu jaunaudzēm, lai varētu redzēt, kur kas izskrien, un laikus varētu reaģēt — kaut vai uzkāpt kokā. (Smejas.

Uz augšu