Sandra Zvīgule. Divreiz kronēta (1)

Bet 2005. gada teātra sezonas labākā aktrise ir… Sandra Zvīgule no Jaunā Rīgas teātra! Viņai ir trīsdesmit trīs. Viņas meitiņai martā būs trīs gadiņi. Bet šī lielā balva viņai tiek otro reizi mūžā

Viņa tuvojās, eleganti šūpojoties gurnos un pašapzinīgi zibsnījot zaļajām mandeļveida acīm. Tas nu uzreiz skaidrs, kura še mājās allaž pirmā plāna lomā… Mirklī lunkanais viduklis apvijās ap mana kolēģa fotogrāfa kāju. "Cika, vai tu reiz liksies mierā!" Sandra Zvīgule satvēra pūkaino ķermenīti. Cika. No zināmā dzejolīša "ciku, caku, caku, šuju lellei jaku…"

Tas atgadījies pirms četriem gadiem. Ejot uz teātri, izdzirdusi – sētā kāds nežēlīgi bļauj. Zem automašīnas mazs kamoliņš. Izvilkusi ārā. Ķepas drausmīgi apsalušas, spalva un āda nāk nost. Bet laika nav, jāsteidzas uz teātri… Skrējusi atpakaļ uz māju un nolikusi kaķēnu virtuvē. Atnākusi no darba, izmazgājusi, atblusojusi, ar fēnu izžāvējusi…

– Raksturiņš gan baigais, neciešams. Protams, man kāpj uz galvas vairāk nekā citiem. Kad eju uz darbu, klūp kājās. Bet, kad es, piemēram, raudu viena pati mājās, Cika noteikti uzlīdīs virsū un visādi izrādīs man savu pieķeršanos, – stāsta Sandra Zvīgule.

Teātris paņem ārkārtīgi daudz. Mājās bieži vien pārnāc ar sāpošu, kaut kur sapūstu muguru. Tā gribas, lai kāds pažēlo un palutina, bet otrs, izrādās, tieši tajā brīdī ir tikpat noguris un gaida tieši to pašu no tevis.

– Reiz izstaigāju plaušu karsoni… Likās, kamēr fiziski varu, eju un spēlēju. Bet mājās tā gribas pieglausties, sak, esmu slima, pažēlo. Bet… uz darbu gāji? Gāji. Ja esi slima, ej pie ārsta… – viņa atminas.

Vispār jau ar vīrieša muti runā balta patiesība. Bet tik daudzi cilvēki samaksājuši naudu, lai noskatītos izrādi, biļetes izpārdotas jau sen, kolēģi ar tevi rēķinās, un "norauta" izrāde teātrim ir pamatīgi zaudējumi.

Jaunajā Rīgas teātrī dublieru nav. Tam aktieru par maz. Tāpēc arī viņi tik daudz spēlē un tāpēc biežāk arī nopietni sasirgst. Jo pirmās slimības pazīmes nevis izguļ, bet izstaigā.

Mēģinājums no desmitiem līdz trijiem vai četriem. Stundiņa brīva, un sāc gatavoties izrādei. Un tā katru dienu. Bez sestdienām, svētdienām. Brīvas ir pirmdienas. Ja vien netuvojas pirmizrāde. Tad noņem arī tās. Kad "Garā dzīve" viesojās Francijā, mājās palikušie spēlēja gandrīz katru vakaru. Andrim Keišam rekords ir divdesmit piecas izrādes mēnesī, Sandrai Zvīgulei – divdesmit viena. Sešpadsmit vakari uz skatuves mēnesī ir absolūta norma.

– Re, šajā bildē es esmu pavāre Gogoļa "Revidentā". Tā ir pēdējā loma pirms aiziešanas dekrētā, ko spēlēju jau ar lielu punci. Bet zem polsteriem to nevarēja redzēt. Tā nu mazā dzīvoja līdzi manai bļaušanai uz skatuves, – Sandra Zvīgule paņem rokās attēlu no fotogrāfiju kaudzītes.

Martā mazajai Žanetei būs trīs gadiņi. Iepriekšējā sezona, par kuru Sandra Zvīgule pērn novembrī "Spēlmaņu naktī" saņēma balvu kā labākā aktrise, bija pirmā pēc bērna piedzimšanas. Mājās viņa bija nodzīvojusi deviņus mēnešus. Vispār jau normāli, bet aktrisei – diezgan ilgi. Jo bail pazaudēt savu vietu…

– Sezona bija sarežģīta. Žanetei arī nācās pierast, ka mamma mājās ir mazāk. No rīta kreņķi, jo nu tikai pa nakti varēju blakus pagulēt. Asaras mazajai un pašai. Bet mums tagad ir ļoti laba auklīte, – izlīdzinoši piebilst aktrise.

No Cēsu puses

Kā par sevi teic pati, viņa ir Cēsīs dzimusi, bet Rīgā augusi meitene. No Cēsīm nāk arī viņas mamma, kurai ir septiņas māsas un trīs brāļi. Mamma, kā teic Sandra, nekad neslavēs nepelnīti. Bet zini, ka ir viens cilvēks zālē, kurš mīl tādu, kāda esi. No māmiņas arī dzīves uzskati un ideāli.

– Esmu ļoti naiva meitene. Bieži dabūju ciest no tā, ka ticu it kā banālām lietām. Cilvēks vienmēr licies vērtīgāks par naudu, varu, slavu. Esmu pārliecināta, ka ikviena dzīvē pienāk mirklis, kad viņš aizmirst, kas ir pēc statusa, ieņemamā amata, cik kabatā naudas, cik sabiedrībā slavas… Man teātrī gandarījums, kad, atmetot visus uzslāņojumus, izdodas saruna par man dzīvē svarīgo. "Ledū" ir ļoti ciešs kontakts ar skatītāju. Un tu ieraugi viņu patiesās emocijas, arī nesapratni, šoku, naidu. Manai varonei ir frāze – tagad mana sirds teiks jūsu sirdij pirmo vārdu pašā svarīgākajā no visām valodām – sirds valodā. Es to nekad nevarētu pateikt kā sektas locekle. To varu izrunāt tikai kā Sandra Zvīgule, kura atskatās uz visu mūsu konkrēto pagātni, uz tajā notikušajiem ārprātiem, kariem un mūsdienām, kad uzspridzinās sievietes teroristes… Un es mēģinu pateikt šos vārdus. Manā uztverē mērķis ne vienmēr attaisno līdzekļus. Ja būtu mazliet citāda, varbūt varētu daudz kam pārkāpt pāri. Bet, ja mēģinu tā ļoti racionāli nokārtot lietas, tad jūtu, ka cieš mana būtība, patība. Pēc tam izjūtu milzu diskomfortu, – sevī ielūkojas aktrise.

Reiz Ziemassvētkos tēva māsa ieminējusies: "Vai zini, ka tava vecmāmiņa (Zelma Kļaviņa) savulaik gājusi teātra kursos pie Zeltmata, bet vīrs neļāva turpināt?" Šo faktu Sandra uzzinājusi tad, kad jau strādājusi aktrises profesijā. Pašai tāda īsta dzīves aicinājuma nav bijis. Gājusi skolā ar mūzikas novirzienu. Bet arī tas nebijis tas, kas padotos viegli un skaisti.

Vidusskolu viņa beidza laikā, kad kārtīgiem cilvēkiem bija pieņemts tālāk izglītoties universitātēs. Tā kā māsīca jau mācījās fizmatos, Sandra paralēli vidusskolas pēdējai klasei sāka iet speciālos sagatavošanas kursos. Izkritusi konkursā. Nu, nebijusi jau nekāda gudriniece. Taču ģimenē nebija pieņemts dzīvot uz vecāku rēķina, un arī pati slikti justos, ja būtu tādā ziņā atkarīga no viņiem. Sākusi strādāt par mašīnrakstītāju, vienu brīdi bijusi arī datorsalicēja toreizējā "Lauku Avīzē". Un tad Arnolds Liniņš un Aina Matīsa izsludināja uzņemšanu kinoaktieru studijā.

– Es kopš bērnības par teātri nesapņoju. Bet kino, jā, tas gan interesēja… Aina Matīsa manī pamanīja, ko pati vēl nesapratu. Varbūt tā bija vēlēšanās sevi radoši izpaust. Studijā tā pa īstam radās apjausma par aktiera profesiju, – viņa atklāj.

Starp citu, tagad, kā teic aktrise pati, viņa filmās veldzējas. TV3 ierunā arī realitātes šovus. Patlaban "Džungļu džeku". Labākais, kas pašai paticis no ierunātā, ir seriāls "Sekss un lielpilsēta". Kaut arī tur liels temps, darbojas četras dažādas sievietes, ātri jāpārslēdzas no viena rakstura uz pavisam citu, Sandrai šis darbs sagādājis milzīgu baudu. Par to viņa saņēmusi arī daudz komplimentu. Jo Vācijā, piemēram, katru no lieliskā četrinieka ierunā cita aktrise. Bet pati viņa ekrānā redzama uzvedumā "Vienas vasaras zieds".

No rezervistu soliņa

Iestājoties Kultūras akadēmijā, togad īstais skaitījās Pētera Krilova kurss. No tiem iepriekšējā atlasē aiz strīpas palikušajiem savējos izvēlējās režisors Juris Rijnieks, tolaik Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs. Vispārējos priekšmetus iestājeksāmenos kārtojuši kopā, aktieru meistarību – atsevišķi. Paralēli studijām drīzāk kā tāds entuziastu pulciņš strādājuši arī teātrī. Neviens, protams, neteica, ka ņems štatā vai tur būs pastāvīgs darbs. Kad Sandra Zvīgule beidza Kultūras akadēmiju, Jaunajā Rīgas teātrī nomainījās mākslinieciskā vadība. Jura Rijnieka vietu ieņēma Alvis Hermanis. Viņš nebija redzējis neko no tā, ko viņi darīja. Ej, nu zini, varbūt nāks ar savu komandu. Rijnieks ļoti lūdza, lai jaunais mākslinieciskais vadītājs atnāk paskatīties kaut vienu izrādīti. Viņš izvēlējās "Apsolīto zemi" – pēc reālas dienasgrāmatas no etīdēm veidotu uzvedumu. Vienīgā no kursa sešām aktrisēm, ko Hermanis paņēma štatā, bija Sandra Zvīgule.

– Man it kā bija nokārtota nākotne, bet neteikšu, ka tobrīd būtu stāvā sajūsmā. Jo, redz, teātra pedagogiem piemīt tā īpašība, ka viņi kļūst par skatuves garīgajiem tēviem un mātēm. Bijusi Rijniekam sava vieta, es būtu laimīga pie viņa strādāt. Un vēl nācās šķirties no visiem, ar kuriem diendienā bija kopā mēģināts un spēlēts, – atceras aktrise.

No tiem, kuri vēl tagad strādā teātrī, ar Sandru Zvīguli kopā tolaik spēlēja Ieva Puķe, Anna Šteina, Krišjānis Salmiņš, Dainis Gaidelis…. Tagad Sandra Zvīgule jūtas laimīga un Jauno Rīgas teātri uzskata par savu īsto.

– Zinu, ko par mums domā daudzi: ka esam snobiski, ambiciozi. Varbūt zināmā mērā tam var piekrist. Bet sākot ar tik mazu štatu kā mūsējais, ar tukšām zālēm, bez naudas, kļūt stiprs un pastāvēt var tikai ar ļoti spēcīgu pārliecību par to, ko tu gribi paust no skatuves, un spēju to īstenot, – ir pārliecināta aktrise.

Hermaņa idejas sākumā var likties par asu, provokatīvu, tiešu. Var jautāt: kāpēc man, aktrisei, jāiedziļinās tā dēvētajās padibenēs, kāpēc vispār jāsaskaras ar šo vidi, realitātes netīro pusi? Katrs cilvēks taču grib sevi pasargāt. Kam ārdīt savas nervu šūnas un pārdzīvot caur sevi tik daudz negāciju? Bet Hermanis, lai ko par viņu runātu, pēc dabas ir ideālists un vienmēr spēj pārliecināt – būtu viegli dzīvot siltumnīcā, bet zeme un pasaule mums visiem ir viena. Arī nelaimīgajiem, izstumtajiem, nežēlīgajiem un ļaunajiem. Izliekoties, ka nekā tāda blakus nav, var piedzīvot lielu un graujošu sprādzienu. Un patiesībā aktrise var būt laimīga par iespēju iejusties tik dažādos tēlos. No bomža līdz gleznajai Natālijai Petrovnai "Mēnesī uz laukiem".

– Es atpūtos šajā lomā, jo tur bija brīnišķīga dramaturģija, kas pati nes, kur viss jau pateikts, kur vari ļauties uzrakstītajam vārdam. Tā ir milzīga bauda, – viņa teic.

Uz skatuves, zālē un dzīvē

Jaunajā Rīgas teātrī nav štata grimētāju un frizieru. Kamēr Sandra pārtin un liek ap galvu Natālijas Petrovnas bizes, viņa iejūtas lomā. Uz pirmo "Mēneša uz laukiem" izrādi pēc tās apbalvošanas "Spēlmaņu naktī" bija atnākusi režisore Māra Ķimele. Sēdēja pirmajā rindā un brīžiem, pat paskaļi iesmejoties, dzīvoja līdzi Sandras Zvīgules un viņas skatuves partnera daudzos uzvedumos Andra Keiša varoņiem, kas katrā izrādē ir mazliet citādi – ļaujoties mirkļa dzīvībai starp diviem slepeniem mīlētājiem.

Vakarā viņa parasti iet mājās kājām. Aizskalo emociju virmojumus. Bet pirms izrādes mēdz sarunāties ar zālē sēdošajiem. Stāv aizkulisēs un sevī it kā saka viņiem: šodien esmu brīnišķīgā garastāvoklī, mīliet mani… Vai – šodien esmu haosā, lūdzu, ja varat, piedodiet… Uz skatuves viņa jūtas vienota ar skatītājiem. Bet, kad reizēm sēž zālē, ir citādi. Kolēģe ar visu savu būtību iejutusies lomā, raud īstām asarām, bet viena dāma čukst otrai: jā, jā, tā ir tā pati, kura tagad ir kopā ar tās bijušo…

Bet ko lai dara, tā ir publisku cilvēku dzīves ēnas puse. Arī par Sandru Zvīguli dzeltenā prese jau pamanījusies uzrakstīt, ka "tāpat kā uz skatuves izrādē "Mēnesis uz laukiem", arī dzīvē viņa mīl par sevi deviņus gadus jaunāku vīrieti".

Ar Nacionālā teātra aktieri Kasparu Zvīguli viņa iepazinās "Margarētas" pirmizrādes banketiņā. Sandras paziņa bija paņēmis līdzi draugu.

– Ne es zināju, kas viņš tāds, ne to, ka mācās aktieros, ne to, ka tik jauns, kā viņš ir, – aktrise atceras.

Savaldzinājis tas, ka Kaspars ir jūtīgs un maigs, džentlmenis un gaišs cilvēks. Ar viņu bijis ārkārtīgi interesanti runāt. Un varbūt sava nozīme arī Kaspara optimistiskākajam skatam uz dzīvi nekā pašai. Sandra pasaulē mēdz lūkoties lielām acīm un dziļi, visu izvērtējot. Bet varbūt tieši tādēļ, ka tik ļoti mīl dzīvi, ir bail saskatīt sliktu vēstījošo? Viņai nekas dzīvē nav padevies viegli. Visam pieiets ļoti nopietni. Bet ir bijušas krīzes situācijas, uz kurām pēc laika atskatoties, nu var uzsist sev uz pleca: esmu rīkojusies pareizi, kaut vai iedrošinot citu cilvēku vai pašai neļaujoties izmisumam. Nu viņa mācās redzēt pasauli citādi, priecīgāk. Diezgan trūcīgi augusi, Sandra nav pieradusi sevi lutināt. Tā ir viena no lietām, ko pārmet arī vīrs. Bet, re, teic Sandra, toties viņš palutina mani pats. Kaut vai piespiež nopirkt kādas jaunas krelles…

Pirms šīs sarunas Sandra brīdina, ka varēs mūs ielaist tikai virtuvē. Jo patiesībā pati vēl nemaz lāgā nav apradusi ar savu jauno mājvietu. Šogad viņas piecpadsmit gadus jaunākais brālis iestājies augstskolā, uz Rīgu no Mālpils pārcēlusies mamma, un tā nu sanācis, ka Sandra ar vīru un mazo meitiņu mitinās jaunā, svaigi dzeltenzili krāsotā dzīvoklī Čaka ielā. Tas gan tikai uz gadu. Savam dzīvoklim pirmajai iemaksai nav bijis naudas.

– Ja godīgi, še nejūtos kā mājās. Nekad neesmu dzīvojusi tik askētiskā vidē. Man vienmēr bijušas apkārt visādas mantiņas, nieciņi, vēstulītes, figūriņas, kas apaug ar putekļiem, un mazā dzīvoklītī, kur mitinās daudzi, rada tādu haosiņu.

Šurp no vecā dzīvokļa paņemta līdzi tikai Cikas apgrauzta palma, Ziemassvētku kaktuss un zila vīna pudele, lai nebūtu tik garlaicīgi.

Viņai pie sirds nopietnā mūzika, bet mīļākais dzejnieks ir Klāvs Elsbergs. 1989. gadā izdotais krājums "Velci, tēti" bijis atklājums par spēku, drosmi un uzdrīkstēšanos.

Gribētos savas mājas ar saules pielietu, zeltainu dēļu grīdu, pa kuru var pastaigāties basām kājām.

Bet teātrī? Viņa nekad nav spēlējusi izrādē, kur dejotu.

***

Dzimusi 1972. gadā.

Beigusi LKA aktieru kursu (vadītājs J. Rijnieks).

Kopš 1997. gada Jaunā Rīgas teātra aktrise.

Nozīmīgākās lomas Jaunajā Rīgas teātrī:

2004. g. – Natālija Petrovna, I. Turgeņevs "Mēnesis uz laukiem", rež. M. Ķimele

2001. g. – Santa, J. Griškovecs "Pilsēta", rež. A. Hermanis

Amanda, K. Čērčila "Zelta meitenes", rež. B. Rubesa

2000. g. – Tuņa, pēc J. Ivaškēviča "Vilku muižas jaunkundzes", rež. A. Hermanis

Sekretāre, A. Šniclers "Rondo", rež. B. Rubesa

Dorīna, M. Eliade "Čūska", rež. V. Kairišs

1999. g. – Aglaja", V. Dostojevskis "Idiots", rež. V. Kairišs

1998. g. – Ļizaveta Ivanovna, A. Puškins "Pīķa dāma", rež. A. Hermanis

Tomuļmāte, R. Blaumanis "Skroderdienas Silmačos", rež. V. Kairišs

1997. g. – Šoša, I. Baševis Zingers "Muzikants un prostitūta", rež. Dž. Dž. Džilindžers

2000./2001. un 2004./2005. gada sezonas labākā dramatiskā teātra aktrise.