TVNET: Klajā nācis Židrūna otrais studijas albums «Dzeltenbaltdzeltenais». Šķiet, vienīgais albuma prezentācijas pasākums notika martā krogā «Aptieka»... Vai gaidāmas vēl kādas aktivitātes albuma veicināšanai? Kādi koncerti? Videoklipi?

Aldis: Sveiciens! Albuma palaišanas koncertu gan bija vairāk par vienu – vēl maucām Rīgas «Degunradzī» (baismīgi labs albuma pirmais pasākums bija), Liepājas «Fire Bar», Kauņā tādā panku koncī vietējās postroka blices mēģu zālē un Viļņā klubā XI20 jeb «Kablys», kur panki iemitinājušies vietējā VEF pilī.

Par gaidāmo: tiešām ir iesākts klips Raiņa «Fabrikas meitenes dziesmai» (skat.audio), kas, rādās, būs prīmā klips. Publicēšanas laiks vēl nav zināms, jo darba pabeigšana ir atkarīga no videomākslinieka iedvesmas.

Koncerti nolikti nav, jo, zini, esam paņēmuši nenoteikta ilguma brīvdienas. ¼ Židrūna izbrauca no valsts tādēļ, ka Kalvītis, Šķēle un pārējie krāni izbīdīja savas lietas, sasūcās nāsīs un aizlaida valsti pa pieskari : ). Kad šī ¼ būs atpakaļ dzimtenē, tad domājam turpināt kā ar radošo, tā ar koncertiem.

TVNET: Vai vispār pie mums Latvijā dažādi veicināšanas pasākumi kaut ko reāli arī veicina? Galu galā tie, kas albumu vēlējās iegādāties, to, visticamāk, jau ir izdarījuši. Jums nav sajūtas, ka savu galveno uzdevumu esat izpildījuši un dažādām PR akcijām vairs nav īsti enerģijas un varbūt arī līdzekļu?

Aldis: Nū, veicināšanas pasākumi mūsmājās kā jebkurā visai piesātinātā mūzikas telpā ir nepieciešami un nes augļus. Paskaties, piemēram, uz Prāta Vētru: laba blice + normāla līmeņa promo = auditorija tik liela, ka vairums mūziķu brīnās: «Kā tad šito var panākt?» Mēs darām promo lietas, par kurām nav jāmaksā vai ir jāmaksā tikai, piemēram, par papīru plakātam. Šitais «dari pats» sauklis mūs aptuveni raksturo.

Židrūns vēlas, lai par viņu runātu muzons, nevis daudzšķautņaina, teorijās balstīta reklāmas kampaņa, kas lec virsū no visām malām.

Labākais promo mums ir ieraksts un koncerti. Skaidrs gan, ka par tiem ir kāda kripata jāpastāsta.

Galvenais Židrūna «Dzeltenbaltdzeltenā» labā tiešām ir izdarīts, kaut pāris papildu koncertu nebūtu nākuši par skādi. Lai piedod tie, kuriem mūsu nav ticis gana. Tīri izmantojot situāciju, varu teikt, ka ziņas par šaibas iegādi dabonamas, rakstot uz skyr@inbox.lv. kheh

TVNET: Jaunais ieraksts, manuprāt, skan plašāk, skaļāk, ir skaidri jūtams, ka esat labāk saspēlējušies. Meistarība un pieredze ir tikai augusi. Vai paši esat apmierināti ar jaunā ieraksta skanējumu?

Aldis: Paldies par labiem vārdiem! Jā, skanējums tiešām šķiet maksimālais, ko tajā brīdī spējām izspiest no sevis un studijas. «Hodila» studijas šefs onkulis Lomiks arī ir uima audzis un uzlabojis aprīkojumu tā, ka švaki ierakstīties ir pagrūti. Šoreiz mērķis bija saglabāt Židrūna muzona asumu, troksni un šķīlienu, lai tas pluina bungādiņas un tricina sirdi līdzi.

«Iespējami netīrs» – tāds bija šā albuma moto.

Vēl Židrūnam ir svarīgi, lai skaņdarbi trāpītu sajūtu līmenī un biedētu tur, kur jābīstas, iežēlinātu tur, kur vajag līdzi just, un iedunkātu tur, kur jāmostas.

Pa lielam idejiskā iecere bija mūsu klausītājam, pirmkārt, latvietim, radīt tik kaismīgas sajūtas, ka viņš iekustētos personīgi, un bariņā spriest tiesu pār tiem, kuri gāž un grib turpināt gāzt mums sūdus uz galvas. Mēs, dzeltenīgais Židrūns, esam pārauguši jaunā idejiski muzikālā kvalitātē ar «dzeltenbaltdzelteno», lai aicinātu klausītāju pāraugt jaunā sarkanbaltsarkanā kvalitātē.

TVNET: Kas ir šis onkulis Lomiks?

Aldis: Viņš ir «Hodila» studijas izveidotājs un skaņu inženieris, kuram ir svaigs skats uz mūzikas ierakstīšanu.

TVNET: Ir tomēr viena lieta, kas man nedaudz traucē uztvert Židrūnu kā vienu veselu organismu, proti, tie ir citu autoru, zināmu dzejnieku vārdi, kas, manuprāt, brīžiem (ne visās dziesmās - īpaši veiksmīgi izdevusies Raiņa «Fabrikas meitenes dziesmai») nedaudz neveikli ielīmēti muzikālajā ainavā. Rodas iespaids, ka mūzika un vārdi dzīvo katrs savā vidē. Ja izmantojat citu autoru tekstus, vai tas nozīmē, ka pašiem nav ko teikt? Vai tā ir paškritikas lieta? Vai kas cits? Vai jums neliekas, ka šāds Židrūns nav simtprocentīgi jūsu?

Ulvis: Kāpēc gan lai tas nebūtu simprocentīgs? Man liekas, ka liela daļa modernās mākslas ir balstīta uz citēšanu un sintēzi. Kādam tā ir spilgta izjūta, kas asociējas ar kādu skaņu, semplu, motīvu, savukārt cits to izjūt, izlasot kādu literāru darbu. Un, ja ir izjūta – nav svarīgi, no kāda avota –, tad var tapt skaņdarbs. Šķiet, arī kafija, ko Židrūna puikas jums varētu pasniegt (par noteiktu samaksu) brokastu gultā, vairs nebūtu 100% kafija. Tajā būtu daļa Židrūna.

Aldis: Šķiet, ka tu vēlies blici Židrūns nodalīt no mūsu štata vārdu autora - pazīstamā Pilsrundāles lietuvieša Židrūna Girdauska! Blicē Židrūns ir pieci dalībnieki (dažreiz vairāk): Ulvis, Ritvars, Didzis, Aldis un Židrūns G. Jau pašā blices gaitu sākumā sapratām, ka komunisms, kad visi, apstākļu spiesti, prata darīt visu, ir pagājis. Nospriedām, ka katram jādara tas, ko viņš prot labāk. Girdauska oriģinālteksti mums iet pie sirds un laimīgā kārtā pasaka to, kas sāp pārējiem Židrūna dalībniekiem. Viņš arī trāpīgi iesaka savus mīļākos dzejoļus no citu spējīgu autoru daiļrades. Es, piemēram, dziedu, Didzis sit bungas... - katram savs darbiņš un atbildība.

Par vārdu iegulšanos dziesmās runājot, teikšu, ka Židrūna dziesmas sākums ir muzikālas tēmas aizmetnis un gatavs teksts. Ja teksts ir Girdauska rakstīts, tad tā ir proza, nevis dzeja. Mēs četri bez Girdauska piekomponējam mūziku tekstam. Tas vienmēr ir neparedzams process, jo mūsu muzonā nav nekādu popmūzikas kanonu attiecībā uz vārdu izmantošanu - piedziedājums, piemēram, ir tikai divās no mūsu dziesmām, dziesmu tekstam nav noteikta rindiņas garuma, nav arī pantiņu - ir tikai vārdu attīstība. Teksts un tā stāsts veido mūsu dziesmas. Ja vēlamies, apraujam domas plūdumu, teikumu vai zilbi un iemaucam starpspēli vai pārlaužam dziesmas ritmu. Iedomājies, ja dzejnieks pie Raiņa pieminekļa deklamē savu dzejoli un viņu pusvārdā pārtrauc no publikas mests pusķieģelis, var taču būt, ka viņš savu dzejoli turpina deklamēt slimnīcā pēc kāda laiciņa.

Jautāji, vai mums ir ko teikt dziesmās, kurās izmantojam ne-Girdauska tekstus. Pretjautājums tev: vai Mārtiņam Braunam, kad viņš sacerēja «Saule, Pērkons, Daugava» un izmantoja Raiņa dzejoli, arī pašam nebija ko teikt?

TVNET: Ar kādu pašmāju mūzikas skatuvi Židrūns sevi saista - hārdkora, alternatīvā roka, pagrīdes vai Židrūns ir pats par sevi? Kas ir jūsu muzikālie domubiedri Latvijā?

Ulvis: Mums šis vienmēr ir bijis grūts jautājums. Nereti jauna grupa izveidojas, sanākot cilvēkiem, kuriem patīk noteikta stila mūzika. Nešaubāmies, ka šādos gadījumos, kad jaunizveidotās grupas dalībnieku viedoklis par to, kura mūzika ir viskrutākā, ir vienbalsīgs, ir viegli atbildēt uz jūsu uzdotajiem jautājumiem. Židrūna gadījumā ir citādāk. Lai arī mums bieži patīk līdzīga mūzika un tās elementi, teiksim, apziņa par to, kas ir grūvīgs un kas ne, tomēr pastāv šādas tādas mūsu personību un gaumes definētas robežas, kurās iekļaujamies ar savdabīgi efektīvu demokrātisku spītīgumu; un tas arī laikam būtu iemesls mūsu mazajai nespējai atrast savu vietiņu zem saules.

Tomēr praktiski savās izpausmēs Židrūns izskatās kā normāla pagrīdes grupa; ja ar jūsu pieminēto «alternatīvo roku» ir domāta daudz pelnošā popmūzikas industrijas daļa – nē, tai mēs nepiederam un grupas biedru starpā nav runāts par vēlmi pievienoties tai. Jā, jo visādi citādi mūsu roks ir diezgan alternatīvs.

Savulaik, kādus divus gadus pirms pirmā albuma izdošanas, iesaistījāmies šādos tādos valsts kultūras pasākumos, kas, lai arī domāti, lai promotētu jaunos māksliniekus, mūs diezgan pievīla.

Aldis: Jā, piedalījāmies daudzos konkursos, bet sapratām, ka tas ir bezjēdzīgi, jo bliču atlasē un žūrijā sēdēja cilvēki ar muzikālo bagāžu un izpratni, kas krietni atšķīrās no mūsējās. Arī savu klausītāju šādos pasākumos atrast ir grūti. Muzikālie domubiedri būtu citi mūziķi, kurus respektējam: citas SKYR blices, arī oyaars, Basta, Mona de Bo, Silards, Tesa, Bērnības milicija, Baložu pilni pagalmi, tā sakot, cilvēki ar citu attieksmi. Visas nenosaukšu, katram Židrūnā ir savas simpātijas. Un labas mūzikas Latvijā netrūkst.

TVNET: Kāpēc tāda mīlestība pret dzelteno krāsu? Pirmais albums arī bija dzeltenīgs...

Aldis: Neilgi pēc tam, kad sākām darbību, visi inficējāmies ar Botkinu jeb dzelteno kaiti. Sapratām likteņa pirkstu un pārtulkojām, kā mācējām.

TVNET: Intervijas sākumā minējāt, ka esat paņēmuši nenoteikta ilguma brīvdienas. Vai tas nozīmē, ka tās ir Židrūna beigas? Vai varēsim jūs (šādā vai citā sastāvā) šovasar vai varbūt nākamvasar redzēt kādos brīvdabas festivālos?

Aldis: Pēdējā gadā tā ir sanācis, ka Židrūna dalībnieki klejo pa Rietumeiropu. Kad atkal būsim kopā (laikam pret rudeni), turpināsim iesākto ar jaunu duku. Koncertu plānu šobrīd nav.

Ritvars: Jā, šovasar, ticamāk, Židrūns vēl nebūs manāms - vismaz uz skatuves. Ātrāku atgriešanos pie muzicēšanas varētu stimulēt kāds pilnas slodzes darba piedāvājums, kurš paredz izdzīvošanai Latvijā atbilstošu atalgojumu.