Dienvidsibīrijas izbijušais milicis "Mesija 2010" (51)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pasaule ir glābta! Ja ne visa, tad vismaz 30 Dienvidsibīrijas ciemati noteikti. Jo te sprediķo Visarions – izbijis milicis, kurš pats sevi pasludinājis par dieva dēlu.

Mēs gaidām Visarionu. Viņš nāks, mums vēl tikai dažas minūtes jāpaciešas. „Vai esat gatavi viņu pieņemt!?“ No raupji sanaglotas dēļu skatuves taigas izcirtuma malā uz savu ganāmpulku noraugās kādreizējais padomju virsnieks, tagad „Pēdējās derības baznīcas” galvenais priesteris Sergejs Čevalkovs. Tūkstošiem ticīgo miljardiem odu pavadībā sapulcējušies uz „Labo augļu svētkiem”, kas tiek organizēti par godu atdzimušā pestītāja pirmā sprediķa 18. gadadienai. „Stājieties godasardzē, caur kuru Viņam ienākt!” pavēl tēvs Sergejs.

Petropavlovkas ciems atrodas nekurienes vidū: 3600 kilometrus uz austrumiem no Maskavas, 500 kilometrus uz dienvidiem no Krasnojarskas. Tātad – arī patālu no pilsētnieciskās ārišķības. Vīriem, kas sapulcējušies svētku laukumā, ir pinkainas bārdas un kājās gumijas zābaki, sievietēm mugurā gari svārki un galvā puķu vainagi, kas padara tās līdzīgas sen pagājušu laiku puķu bērniem. Ticīgie rātni sastājas divās rindās, savienojot mežmalas skatuvi ar 200 metrus tālāk esošo tiltu pāri upei.

Tieši no turienes ir jānāk viņam – skolotājam. Agrāk, kad viņš vēl bija milicis un regulēja satiksmi Sibīrijas mazpilsētā Minusinskā, viņa vārds bija Sergejs Torops.

Taču 30 gadu vecumā viņš piepeši apjauta savu patieso identitāti – kā dieva dēls. Cilvēce ir uz nepareizā ceļa, brīdināja atdzimušais. Māte Zeme, savu bērnu izkalpināta un izsmelta, sākšot aizstāvēties neskaitāmu dabas katastrofu formā. Tā vis nebija nekāda prieka vēsts. Mesija nevēlējās, lai viņu sauktu par Jēzu. Savā pirmajā uzrunā 33 Minusinskas klausītājiem 1991. gada 18. augustā viņš cilvēcei stādījās priekšā kā Visarions. Tomēr, lai neatstātu vietu šaubām, viņam bija Jēzus bārda, Jēzus frizūra, Jēzus sandales (kurās ieautas tenisa zeķēs tērptas kājas) un ikonas atgādinošais purpura ietērps.

Ir jau gandrīz pusvienpadsmit. Ja sāktos lietus, zemes ceļi nogrimtu dubļos. Parasti Visarions cauri dubļiem un lāmām traucas kvadracikla mugurā. Tas ir visai bīstami. Mežā uzceltā Saules pilsēta, kurā viņš mitinās, atrodas 50 kilometrus no Petropavlovkas civilizācijas. Ja pa ceļam gadītos ķibele, paietu krietns brīdis, līdz kāds atsteigtos palīgā.

Lai atvieglotu gaidīšanu, tēvs Sergejs dod zīmi sākt ekumeniskus priekšnesumus. Uz skatuves kāds musulmanis ar turbānu galvā arābu valodā pielūdz Allāhu. Pēc tam bāls hinduists uzsāk monotonu „Hare Krišna” dziedājumu, bet drīz vien viņu nomaina Sibīrijas šamanis, vēršoties pie zemes gariem. Visarions māca, ka ikviena konfesija ietver sevī daļu dievišķās patiesības. Tieši tāpēc „Pēdējās derības baznīcā” ir laipni aicināti visu ticību sekotāji. Pat kādas dabas aizsardzības biedrības pārstāve, kura šobrīd drosmīgi rāpjas uz skatuves, izkliedzot vārdus: „Es esmu ateiste un nekādas lūgšanas neprotu. Tāpēc vēlos jums nodziedāt dziesmu.” Sieviete nostājas un dzied: „Jūs esat mīlestības eņģeļi...”

Desmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Dažs labs kļūst vēl nemierīgāks. Tajā svētku parādes galā, kur tēvs Sergejs gaida ierodamies Visarionu, kāds fotogrāfs no Agence France-Press ķīvējas ar operatoru no National Geographic. Kad uz vietu pirmajā rindā sāk pretendēt vēl arī BBC operators, haoss šķiet neizbēgams. Tēvs Sergejs, kuru Visarions savulaik jau nodēvējis par eņģeli, laipni pievēršas žurnālistu nebūšanām un ierāda katram savu vietu. Medijiem galu galā jārūpējas par to, lai patiesība tiktu nesta pasaulē.

Šajā jomā ir darīts daudz. Skolotāja publicētie darbi „Pēdējā cerība” un „Pārmaiņu laiks”, kas tulkoti vairākās valodās, tagad pieejami arī interneta vietnē www.vissarion.ru. Kur nu vēl desmit līdz šim apkopotās gada grāmatas, kurās kādreizējais Maskavas rokgrupas solists Vadims Redkins pieraksta dieva dēla dzīves gaitas Jaunās Derībās stilā.

Piemēram, kad šeit ieradās vācu režisors Verners Hercogs, lai Vācijas televīzijas uzdevumā filmētu savdabīgās Sibīrijas baznīcas ainas, šis notikums tika fiksēts

Pēdējās derības 2. sējuma 14. nodaļas piektajā un tam sekojošajos pantos:

5. Un Visarions vērsās pie Vernera un viņa grupas un teica: „Jūs droši vien esat ieradušies Krievijā viena vienīga acumirkļa dēļ. Un šis mirklis izšķirs daudzu cilvēku likteņus.

6. Jūsu darbs tagad pielīdzināms cilvēces glābšanai.

Tieši tas kļūs redzams neilgi pēc filmas demonstrēšanas.

7. Un tas viss tiešā veidā ietekmēs tā cilvēka likteni, kurš to būs paveicis.

8. Jums var rasties dažādas grūtības. Piepeši uzradīsies kāds trešais, kuru nevarēs noliegt.

9. „Ko jūs ar to domājat?” vaicāja Verners.

Pulksten 11.26 cauri ticīgo rindām svētku laukumā izsoļo Visarions. Uz mata tāpat, kā tas redzams kā daudzajos YouTube izvietotajos video. Vienīgi šodien purpura tērpa vietā viņam mugurā ir baltas drānas. Viņš pieskaras pretī pastieptajām rokām. Sniedz svētību to bērnu galvām, kuru mātes kaisa ziedlapiņas viņa brūno sandaļu priekšā. Viņš kāpj uz dēļu skatuves, atsēžas grebtajā koka tronī un nerimstoši smaida.

Beidzot atskan gaidītā vēsts: „Pasteidzieties! Jums ir jāpasteidzas jau tagad!” Vairāk nekā? Tāpat kā savulaik Hercogam, arī man caur galvu izšaujas viens vienīgs jautājums. Ko viņš ar to domā: pasteigties? Uz kurieni? Kāpēc? Tomēr interpretācijas versijas netiek piedāvātas. Jēzus pieceļas un lēni dodas atpakaļ uz tiltu, aiz kura noparkots viņa kvadracikls.

Atzīšos, ka taigā esmu ieradies aizspriedumu pilns. Man nepiemīt nosliece garīgi ziedoties, un es neticu gaišreģu pareģojumiem. Rietumu medijos 5000 visarionieši, kas apdzīvo 30 ciematus 250 kvadrātkilometru lielā platībā, tiek raksturoti kā atkritēji un dīvaiņi vai pat kā fanātiskas apokalipses sektas dalībnieki. Tiek pat prognozēts, ka agri vai vēlu šeit notiks „taigas asinspirts” – tāda pati kā 1978. gada Gajanas masveida pašnāvība, kurā dzīvību sev atņēma 914 Džima Džonsa sekotāji.

Visarionieši – vismaz tie, kurus es satieku – ir savādi, taču arī brīnumaini cilvēki. Vairums no viņiem ir krievi un citu bijušo padomju republiku iedzīvotāji. Piemēram, Ļuba Derbina no Sibīrijas hakasiem, kura tekoši runā vāciski un agrāk ir strādājusi Sarkanajā Krustā Murmanskā. Tagad viņa ar stingru roku vada Petropavlovkas viesu namu. Vai Visariona sabiedrisko attiecību speciālists Vladimirs Vederņikovs, kurš agrāk bijis profesionāls futbolists. Vai arī popmūzikas zvaigzne Svetlana Vladimirska, kuru 1994. gadā saņēma Gada dziedātājas titulu. "Ieraudzījusi Viņa acīs mūžību”, Svetlana pameta pilnīgu visu, lai turpmāk ar savām dziesmām uzstātos visarioniešu radošā nama kultūras vakaros.

Nešķiet, ka kaut vienam no viņiem būtu prātā doma par kolektīvu pašnāvību. Viņu skatiens nav nedz apjucis, nedz fanātisks. Tikai ļoti modrs. It kā viņiem nekad nebūtu gana ar to, ko tie redz.

Nevar nepamanīt, ka viņi bieži smejas. It kā ciešanām nebūtu iemesla – par spīti daudzajām gaidāmajām dabas katastrofām, kurām viņi tiek gatavoti. Un viņi pat nemēģina pievērst citus savai ticībai. Visarionieši tic, ka labais var notikt tikai no brīvas gribas. Un ka ceļš līdz labākai pasaulei ved tikai caur sevi, katram pašam kļūstot labākam. Mums, neticīgajiem, tas ir liels atvieglojums. Ja šī atziņa būtu izplatījusies laikus, cilvēcei būti aiztaupīts ne mazums strīdu.

Jēzus mācekļi mežā var šķist atsvešināti no pasaules, tomēr maznodrošināti viņi nav. Pirms kubietis Adrians Kastro atnāca pie Visariona, viņš septiņus gadus studēja matemātiku un fiziku Ukrainā, bet pēc tam sešus gadus pasniedza šos priekšmetus kādā Stokholmas ģimnāzijā. Daudziem viņa kaimiņiem ir visai līdzīgi dzīves stāsti. Kastro saka, ka viņi visi ir perestroikas bērni. Pēdējos Padomju Savienības gados, kad komunisms zaudēja savas monopoltiesības uz patiesību, radās milzīga vēlme atgūt nokavēto garīgumu. Saprotams, ka tieši zinātniskā materiālisma izbadinātie intelektuāļi bija tie, kas kāri metās virsū jaunai gara barībai. Krievijas grāmatu veikalus piepeši pārpludināja budisma, hinduisma, taoisma un visdažādāko nokrāsu ezotērikas literatūra.

Ciems, kas drīzāk līdzinās apdzīvotam izcirtumam, izstaro pāri plūstošu modernu romantiku. Starp augļu kokiem un košumkrūmiem redzami ar saules enerģiju apsildāmo koka namiņu slīpie jumti. Taciņas un dēļu laipas, kas izlokās starp mājām, nes nosaukumus Magoņu iela, Meža garu iela, Bērnu sapņu iela, Starojošo noslēpumu iela.

Saules pilsēta iemieso skolotāja sludināto pareizo ceļu, izveidojot alternatīvu sabiedrību, kurā saimniekošanai nepieciešama vien zemkopība, amatniecība, biškopība un zirgu audzēšana; un kurā nav nozīmes naudai. Te neko nevar ne nopirkt, ne iemainīt; viss tiek dots un saņemts kā dāvana. Draudze praktizē reliģiozu komunismu. Tas funkcionē, jo regulē nevis valsti, bet gan līdzīgi domājošu ļaužu grupas ikdienu. Visi lēmumi tiek pieņemti kopīgi. Sievietes un vīrieši ir vienlīdzīgi.

Par draudzes filozofisko nostāju ir atbildīgs Visarions. Svētdienu rītos ciemu iedzīvotāji dodas stundu garā pārgājienā uz Tempļa virsotni. Pēc liturģijas viņu ceļš ved tālāk uz Vienotības ieleju, kur viņus gaida skolotājs.

Visarions gaida mani. Viņš dzīvo apmetnes vienīgajā mūra ēkā. Tā nav tik skaista kā koka namiņi, taču ziemā to ir vienkāršāk uzturēt. Viņa birojs pirmajā stāvā šķiet auksts un tukšs, uz galda pie sienas novietoti divi datora monitori. Visarions atkal sēž savā grebtajā koka tronī, saposies kā Jēzus. Viņa evaņģēlists Vadims Redkins uzstāda diktofonu, lai ierakstītu mūsu sarunu: Pēdējās derības 11. sējumam, viņš precizē. „Tagad, lūdzu, uzdodiet skolotājam savus jautājumus!”

Tas nemaz nav vienkārši. Es taču nevaru uzdot viņam vissvarīgāko jautājumu: „Vai tu tici dievam?” Uz to Visarions jau vairāk nekā izsmeļoši atbildējis grāmatās un sprediķos. Man atliek vienīgi Vernera Hercoga jautājums no Pēdējā testamenta 2. sējuma, 14. nodaļas, 9.panta, attiecinot to uz īso vēstījumu „Pasteidzieties!”, kuram es pats biju liecinieks. „Ko jūs ar to domājat?” es jautāju.

„Šis vēstījums,” Visarions klusā balsī ierunājas, „bija adresēts ciema ļaudīm. Cilvēki tur, ārpusē, jau sen aizsteigušies līdz iespēju robežai.” Man šķiet, ka saklausu ironiju. „Ko jūs ar to domājat? Ka mums ārpasaulē vispār vairs nav nekāda glābiņa?”

Viņš viegli pamāj: „Jā, ritms, kādā šodien pārvietojas cilvēki, noved viņus strupceļā. Ja viņi nemainīs savu dzīves veidu, viņi nav pelnījuši glābiņu!”

Bet vai viņš nav ieradies mūs atpestīt? „Mans mērķis nav izglābt visus cilvēkus, bet gan cilvēci.“ „Ko jūs ar to domājat?“

Lai izglābtu sugu, paskaidro Visarions, pietiekot ar to, ka no bojāejas tiek pasargāta maza grupiņa. Lai nepazustu ģenētiskā un kultūras informācija, kas uzkrājusies kopš cilvēces pirmsākumiem.

Tagad man beidzot pielec: jauns šķirsts! Taigas visarionieši ir sēkla nākamajai cilvēcei, kurai nākotnē būs jāapdzīvo Zeme. Kaut kad, apsola Visarions, viss kļūšot acīm redzami skaidrs – pat tik aprobežotam saprātam kā manējais.

Manuprāt, šis Jēzus ir lāga vīrs. Bet vai viņš ir dieva dēls? Katrā ziņā cilvēku draugs gan, un tā jau ir vērtība.

Komentāri (51)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu