VKN galerijā būs apskatāma mākslinieces Daces Džeriņas (1971) izstāde „Dārgumu telpa”. Izstādē eksponētie darbi – video darbi „Laimīgā zeme” un „Vilinājums” un objekts „Pats ar sevi” – veido atvērtu telpu, kurā nozīme ir meklējumiem, radošam procesam, personīgām izjūtām, vērtībām, ideāliem.

Video darbs „Laimīgā zeme” (2008), kas ietilpst Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā, stāsta par savu māju meklējumiem. Meklējumi sākas ar vietas atrašanu. Tam seko atrastās vietas apgūšana – putekļu, bijušo iemītnieku mēslu izmēšana, savu lietu un kārtības ieviešana. Un tad tās ir mājas līdz brīdim, kad atkal paņem savas mantas un dodies uz jaunu vietu. Laimīgā zeme ir vieta, ko mēs meklējam, līdz atrodam/neatrodam vai varbūt paši izveidojam.

Šogad tapušais video darbs „Vilinājums” aicina skatītāju izbaudīt skaistumu, kas slēpjas vienkāršā auduma gabalā. Video darbs ir veidots pēc grāmatas principa – secīgi tiek šķirtas lappuses – auduma kārtas. Atšķirot pirmo lapu, skatītājs nonāk burvīgā pasaulē, kuru var pētīt, baudīt un apbrīnot. Tauste un redze iztēlē uzbur tēlus. Tēli atdzīvojas un sāk dzīvot savu dzīvi. Viens skaistums kļūst par izejmateriālu citam.

Savukārt objekts „Pats ar sevi” (2010) ir mēģinājums atspoguļot nemitīgo domāšanas procesu. Objekta rāmī „ieliktā” caurspīdīgā šūpuļkrēsla attēla mehāniskā kustība rada šūpošanās iespaidu. Tie ir ideāli apstākļi, lai neko nedarītu, atpūstos, lai pabūtu pašam ar sevi, lai kaut ko izdomātu.

Izstādes nosaukumam izmantota filozofa Valtera Benjamina eseja „Dārgumu telpa”, kas stāsta par lietām telpā, kurā vērtība ir tām visām. „..Un to vērtības noslēpums ir vienkāršība – dzīves telpas pieticīgums, kurā saredzama ir ne tikai tā vieta, kuru tie pašlaik ieņem, bet gan telpa, kurā tie tiek aicināti ieņemt jaunas vietas.”

Māksliniece un scenogrāfe Dace Džeriņa izstādēs piedalās kopš 1998. gada un ir piedalījusies grupu izstādēs Itālijā (2003.g. „La Riga”), Lietuvā (2003.g. „2 SHOW”), Nīderlandē (2001.g. „Art Primeur 2001”), Vācijā (2004.g. „Riga Line Up”, 2008.g. „Time Will Show”) u.c. Scenogrāfijā māksliniece strādā kopš 2000. gada („Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam”, „Lupatu Anna”, „Zilais putns”, „Hotel Kristina”, „Mollija Svīnija” „Iespējamās pasaules”, "Zelta meitenes" u.c.). 2002. gadā Dace Džeriņa saņēma LMS Gada balvu vizuālajā mākslā par radošo sasniegumu novitāti izstādē „Radošais vakars „Vecajam mērkaķim – 100”” (kopā ar māksliniecēm Antu Penci un Ditu Penci). 1998. gadā māksliniece saņēma balvu „Kristapa tapa” Eksperimentālo un alternatīvo filmu festivālā par video darbu „Aci pret aci ar ienaidnieku”. 

RIXC galerijā būs apskatāma radošās apvienības „Kuda begut sobaki” (Jekaterinburga, Krievija) izstāde „Klusā stunda”, kurā būs izmēģināmas sešas antivirtuālās ķiveres un apskatāms video darbs „Ceļš”.

Darbs „Antivirtuālās  ķiveres” ir bijis izvēlēts 1. Maskavas Mākslas biennāles un 8. Krasnojarskas Biennāles izstāžu programmām, taču uz Rīgu ir atvestas pilnīgi jaunas šo darbu variācijas. Antivirtuālajām ķiverēm katrai ir atšķirīga optika: pielaikojot ķiveri nr. 2 apmeklētājs ar kreiso aci varēs skatīties uz priekšu, bet ar labo uz aizmuguri; savukārt ar ķiveri nr. 4 kreisā acs skatīsies uz kreiso pusi un labā acs uz labo pusi, kā rezultātā radīsies priekšstats par to kā pasauli redz zivis. Ar ķiveri nr. 5 būs iespēja ieraudzīt sevi no augšas, bet ķivere nr. 6 liks katrai acij skatīties cauri trim platleņķa lēcām. Ar ķiveri nr. 7 būs iespēja izvēlēties vai nu skatīties ar abām acīm virs vai zem ierastā redzes leņķa, vai arī ar vienu aci skatīties augstāk par ierasto redzes leņķi un ar otru zemāk. Ķivere nr. 8 piedāvā samainīt vietām labās un kreisās acs skatīto. Izmēģinot ķiveres skatītājs var sākumā pilnībā apjukt un zaudēt orientāciju telpā, jo ir nepieciešamas aptuveni 20 minūtes, lai smadzeņu puslodes pielāgotos jaunajiem apstākļiem.  Arī novelkot ķiveres, jāpaiet kādam laika sprīdim, lai pierastu pie realitātes.

Radošā apvienība „Kuda begut sobaki” darbojas kopš 2000. gada un savos darbos pievēršas ar mūsdienu cilvēka māņticību, ieradumiem un tehnoloģijām saistītu tēmu analīzei. Apvienībā darbojas mākslinieki, programmētāji un inženieri (Vlads Bulatovs, Natālija Grehova, Olga Inozemceva un Aleksejs Korzuhins), kuri kopīgi veido kinētiskas skulptūras, objektus, instalācijas, video, ierīces, akcijas. Viņi vienlīdz labi spēj radīt darbus gan mākslas, gan zinātnes un tehnoloģiju izstādēm. Apvienība ir īstenojusi vairākus projektus sadarbībā ar zinātniekiem (sadarbībā ar Urālu Valsts universitātes Magnētisma katedru veidoti darbi „Lauks” un „Lauks-2. Acs”, sadarbībā ar Urālu Politehniskās universitātes Augstsprieguma katedru veidota instalācija „Želeja un zibens” u.c.). 2005. gadā „Kuda begut sobaki” tika aicināti veidot savas radošās apvienības personālizstādi Valsts Tretjakova galerijā. „Kuda begut sobaki” ir arī viesojušies Latvijā SERDES darbnīcu un rezidenču centrā Aizputē un piedalījušies vasaras radošo darbnīcu programmās.

Jaunākā no kim? galerijām – galerijā FK –, kurā sadarbībā ar žurnālu „Foto Kvartāls” turpmāk apmeklētāji tiks iepazīstināti ar laikmetīgās fotomākslas darbiem, būs apskatāma fotomākslinieka Alņa Stakles (1975) izstāde „L.S.D. Living Space Daugavpils” (Dzīves telpa Daugavpils).

Izstādē „L.S.D. Living Space Daugavpils” būs eksponēta darbu izlase no apjomīgas fotogrāfiju sērijas, pie kuras autors ir strādājis no 2002. līdz 2008. gadam. Šajā sērijā Alnis Stakle pievērsies savai tuvākajai apkārtnei, pētot pilsētvidi un tās vizuālos un sociālos paradoksus. „Svarīga bija iespēja iet, fotografēt, skatīties un ieraudzīt sirreālo, absurdo un patieso vienkāršās lietās, nesvarīgu un ikdienišķu notikumu pasaulē,” saka autors. Fotogrāfijas no sērijas „L.S.D. Living Space Daugavpils” lielākoties piederīgas ainavas žanram, un šajos darbos īpaša nozīme ir krāsu fotogrāfijai kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklim – autors veido savu vēstījumu ar kolorīta un krāsu akcentu palīdzību. „Aiz ikdienas dzīves rutīnas un šķietami mierīgās atmosfēras norit kāda cita, „slepena” dzīve. Alņa Stakles fotogrāfijas daiļrunīgi liecina par šo fenomenu, vienlaikus saglabājot askētisku izteiksmes formu bez jelkādas dramatizācijas,” raksta Herkuless Papaioannu, Saloniku Fotogrāfijas muzeja direktors (2006).

Fotogrāfs, pedagogs un Daugavpils Universitātes doktorants Alnis Stakle dzīvo un strādā Daugavpilī. Alnim Staklem ir bijušas personālizstādes gan Latvijā, gan ārzemēs (fotofestivāla Transphotographiques ietvaros Lillē (2009), galerijā Gallery.Photographer.ru Maskavā (2008) u.c.), viņš ir piedalījies starptautiskās mūsdienu fotomākslas un laikmetīgās mākslas izstādēs (fotofestivāls Fotoweek Vašingtonā (2009), izstāde Second Cities Lodzā un Grācā (2009), Latvijas laikmetīgās mākslas izstāde From M to ZZZ Prāgā (2008) u.c.), kā arī Latvijas fotogrāfu izstādē „Privāts. Latvijas mūsdienu fotomāksla” Maskavā (2008) un Rīgā (2009). 2009. gadā apgāda „Neputns” grāmatu sērijā „Studijas bibliotēka” iznākusi Alises Tīfentāles grāmata „Alnis Stakle”. 

Ieeja izstādēs bez maksas.

Izstādes būs aplūkojamas kim? galerijās Spīķeros, Maskavas ielā 12/1.